Kad notikusi atvadīšanās no tuva cilvēka uz mūžu, radiniekiem nākas iesaistīties dažādu bieži iepriekš nepieredzētu situāciju risināšanā, tostarp domāt par to, vai pieņemt aizgājēja atstāto mantojumu.

Iepriekš mantojuma pieņemšana vai atraidīšana nereti līdzinājās dilemmai par to, vai pirkt kaķi maisā, jo aizgājējs varēja būt atstājis mantojumā gan nozīmīgas vērtības, gan arī ievērojamus parādus, par kuru patieso apmēru pirms mantojuma pieņemšanas tā saņēmējam varēja nebūt ne jausmas.

Šī gada janvārī stājās spēkā apjomīgi grozījumi Civillikuma mantojuma tiesību daļā, kas cita starpā maina arī mantinieku atbildības regulējumu. Proti: līdz šim mantojuma pieņēmēji attiecībā pret kreditoriem atbildēja neierobežotā apmērā, savukārt tagad, pieņemot mantojumu, mantojuma saņēmējs pret kreditoriem atbild tikai tādā apmērā, cik vērtīgs ir pieņemtais mantojums. Zvērināta notāre Ilze Roze to skaidro ar piemēru: "Ja, mantojot tēva māju ar tai piegulošo zemi, mantojumā palikuši arī viņa parādi, tie būs jāsedz ne lielākā apmērā kā mantotā īpašuma vērtība."

Mantojuma pieņemšanu var novilcināt

Būtisks jauninājums, ko paredz Civillikuma grozījumi, ir tas, ka pēc jaunās kārtības potenciālais mantinieks var vērsties pie notāra un lūgt izsludināt mantojumu, vēl to nepieņemot.