Jānis Vinters ir viens no Latvijas lielākajiem lauksaimniekiem, bet popularitāti pirms nu jau vairāk nekā divām desmitgadēm iemantoja kā motosportists, kurš uzdrošinājās mest izaicinājumu leģendārajam rallijreidam Parīze–Dakara. Pagājušajā gadā Vinters līdzās saimniecībai uzcēla Eiropā lielāko iekštelpu motokrosa trasi – kur atvēsināt galvu no biznesa ikdienas.

Kādas ir sajūtas, sēžot un skatoties uz jauno trasi? Var pielīdzināt kādai saimniecībā uzceltajai ražotnei?

J. Vinters: Tālu jau neesmu arī trasē aizbēdzis no lauksaimniecības – te ir tas pats Zemgales māls, tikai mazāk auglīgs. Salīdzināt ar ražotni grūti. Šis ir mans un sievas sociālais projekts, ar kuru nopelnīt neiespējami. To pierāda Igaunijas trase, kas uzbūvēta par Eiropas līdzekļiem, bet ir problemātiski uzturēt, lai atpelnītu ikdienas izdevumus. 

Mūsu mērķis ir, lai trase spēj pastāvēt un negremdētu – nebūtu papildus jāliek iekšā nauda, lai dod cilvēkiem prieku un iespēju trenēties, kad ārā tas nav iespējams vai negribas salt, mocīties pa dubļiem.

Pirmā ziema nav pateicīga, jo ārā visu laiku silts?

Es smejos un salīdzinu ar vienu lauksaimnieku, kurš uzbūvēja ļoti modernu graudu kalti ar lielām iespējām, plānoja izīrēt citiem lauksaimniekiem un atpelnīt ieguldījumus piecos gados. Bet piecus gadus ļoti labo laikapstākļu dēļ graudi nebija jākaltē, zemnieks bankrotēja. Es ar to rēķinājos, ka sākumā var būt visādi, ir jānostabilizējas. Ja būs tā, ka uzreiz stāvgrūdām pilns, tad pēc tam sekos liels kritums. Lēnā garā klientu loku audzēt, interesenti parādās, raksta no ļoti daudzām vietām un valstīm, sacensībās piedalījās angļi, arī viens viņu MX1 klases sportists grib patrenēties. Bijuši daži norvēģi, somi, protams, lietuvieši, igauņi. Reizēm pie trases ir mašīnas tikai ar Lietuvas numuriem.