Šī nedēļa paiet trīs gadu zīmē kopš Krievijas uzbrukuma suverēnai Ukrainai, graujot pasaulē noteikto kārtību, uzspļaujot starptautiski tiesiskām normām. Agresija bija daudzu neparedzēta, spēja un negaidīta. Likās, XXI gadsimtā karš Eiropā ir kas neiespējams un mūslaikos tā lietas nenotiek. 

Tomēr Kremlim tik nepanesami smags bija Ukrainas izvēlētais ceļš uz Eiropu, ka tas sūtīja savu armiju denacificēt, demilitarizēt un atšķelt kaimiņvalsti no brīvās pasaules, lai izveidotu Putinam paļāvīgu režīmu un nospiestu ukraiņu valstiskumu. Latviešiem par to nekad nav bijis ilūziju, cik ļoti impērisms iesūcies krievu dvēselēs, cik viņi nagliji uzmācoties un slāpstoši pēc autoritāras kārtības, kurā izskauž citādi domājošos, un pēc stingras dūres, kas ik pa laikam nolaiž asintiņu kaimiņtautām, iekarojot un sagrābjot nepiederošas zemes.

Uzsākoties pilna mēroga karadarbībai, ANO Ģenerālās asamblejas balsojumā absolūtais maksimums dalībvalstu nosodīja Drošības padomes locekles Goliāta agresiju, kaut kādi eksperti mērīja, cik ilgā laikā Krievijas ekonomika sabruks zem sankciju sloga, zinātāji stāstīja, ka patvāru izgatavošanas dzimtenes civilās aviācijas flote pēc mēnešiem rindosies lidostās, jo nespēs pacelties gaisā bez Rietumos ražotām rezerves daļām. Šķita, demokrātiski noskaņotie cilvēki izies Maskavas, Pēterburgas ielās protestā pret brāļu tautas slepkavošanu, un kaut kad rudenī agresijas aizsācēji Putins, Šoigu, Medvedevs, Lavrovs sēdēs kā miļeņkiji Hāgā uz sola, kur tiesā kara noziegumos apsūdzētos.