9 °C
Rudenī, kad ziemciešu dobes pamazām zaudē vasaras košumu, gribas dārzu rūpīgi sakopt: nogriezt vecos stublājus, novākt nodzeltējušās lapas un atstāt dobes tīras līdz pavasarim. Tomēr ne vienmēr šāda kārtība nāk par labu. Dabā – pļavās, mežmalās un citviet – vecos lakstus neviens nenovāc, tie paliek ap augiem un pasargā tos no nelabvēlīgiem laika apstākļiem ziemā.
Pirms griešanas der ņemt vērā konkrētā auga īpatnības, slimību izplatību un augšanas vietu – daļai augu lakstus rudenī ieteicams nogriezt, citiem vecais lapojums un dzinumi palīdz pārziemot, turklāt sausie stublāji, ziedkopas un sēklas ziemā dod patvērumu derīgiem kukaiņiem un ir barība putniem.
Kad ķerties pie darba
Ziemcietes nevajag nogriezt, kamēr to lapas vēl ir koši zaļas. Ar tām augi turpina uzkrāt barības vielas saknēs, sakneņos un ceru pamatnē, veidojot rezerves nākamajai sezonai. Pāragra lapojuma noņemšana var augu novājināt un nākamajā gadā samazināt ziedēšanu. Pie darba var ķerties, kad ziemciešu lapas kļuvušas dzeltenas vai brūnas, stublāji nokaltuši vai pēc stiprākām salnām augi saļimuši. Izņēmums ir slimību bojātie augi – tie jānogriež laikus, lai mazinātu infekcijas saglabāšanās un izplatīšanās risku.
Griešanai vēlams sauss laiks. Mitrā laikā slimību ierosinātājus ar šķērēm vieglāk pārnest no viena auga uz citu, turklāt svaigās griezuma vietas ilgāk saglabājas mitras.
Kā griezt
Vairumu ziemciešu, kuras nolemts rudenī novākt, nogriež 10–20 centimetru augstumā virs augsnes. Atstātie stublāju gali palīdz aizturēt nobirušās koku lapas un sniegu, kas veido dabisku aizsargkārtu un augs spēj labāk pārziemot. Garākie stublāji arī ļauj pavasarī vieglāk pamanīt auga atrašanās vietu un nejauši to nesavainot ar lāpstu vai kapli.
Novāc slimos un nepievilcīgos lakstus
Izvērtējot, ko rudenī nogriezt, nozīme ir arī estētiskajam aspektam. Mīkstus, salūzušus un uz citiem augiem sagāzušos lakstus, kas vairs neizskatās glīti, var novākt, bet stingrus stublājus un ziedkopas atstāt. Apsarmojuši vai sniega pārklāti tie saglabā dobes struktūru un arī ziemā var būt dekoratīvi. Noteikti jāaizvāc slimību skartie augi, piemēram, ar miltrasu vai lapu plankumainībām inficētie flokši un monardas.
Ieteicams novākt hostu lapas, jo zem tām labprāt paslēpjas un ziemo gliemeži. Nodzeltējušo lapojumu var nogriezt jau laikus vai nogaidīt līdz kārtīgām salnām – pēc tām hostu lapas saļimst un ir viegli savācamas ar grābekli vai rokām, atsevišķi nogriežot vien ziedkātus. Arī astilbēm sals palīdz tikt galā ar lapu savākšanu, jo tās vienkārši atdalās no piestiprinājuma vietas, paliekot tikai ziedkātiem.
Rudenī var nogriezt arī nodzeltējušās dienziežu lapas, nobrūnējušos kaķumētru, ehināciju, veroniku, saulesactiņu un pīpeņu lakstus, kā arī liliju stublājus.
Graudzāles atstāj ziemas rotai
Dekoratīvās graudzāles – miskantes, molīnijas, ciesas un spalvzāles – rudenī neapgriež. Sausie stiebri un lapas sargā cera centru no sala, auksta vēja un krasām temperatūras svārstībām. Pārāk agri un zemu nogrieztas jutīgākās graudzāles kailsalā var apsalt vai pat izsalt. Graudzāles apgriež tikai pavasarī, pirms sāk parādīties jaunie dzinumi. Miskantēm pārziemojušās lapas bieži vien jau martā pašas sāk atdalīties, un vējš tās izsvaida pa visu dārzu. Tad tās vajag nogriezt vai nopļaut. Ja rudenī vai ziemā izspūrušais cers tomēr šķiet nepievilcīgs, stiebrus var saīsināt par trešdaļu vai uz pusi.
Dobajos stublājos nedrīkst krāties ūdens
Jāuzmanās arī ar tādu ziemciešu apgriešanu, kurām ir dobi ziedkāti, piemēram, delfīnijām un lupīnām. Ja tos rudenī nogriež, pa atvērtajiem stublājiem var iekļūt lietus un sniega kušanas ūdens, kas nonāk līdz cera pamatnei un veicina puves attīstību. Tāpēc veselus, stingrus stublājus drošāk atstāt līdz pavasarim.
Saglabā ziemzaļo lapojumu
Mūžzaļajām un ziemzaļajām ziemcietēm, kā bergēnijām, heihērām, tiarellām, bitenēm, neļķēm, ziemziedēm un aslapu flokšiem rudenī izņem vienīgi nodzeltējušos, slimību skartos dzinumus un lapas. Šos augus rūpīgāk sakopj pavasarī, kad var skaidri redzēt sala, mitruma un saules bojātās lapas.
Pašizsēju regulē ar apgriešanu
Lemjot par ziemciešu apgriešanu rudenī, jāņem vērā arī to spēja vairoties ar pašizsēju. Piemēram, Latvijas apstākļos daļēji ziemcietīgā Buenosairesas verbēna bieži saglabājas dārzā tieši no izbirušajām sēklām. Ja vēlas iegūt jaunus augus, noziedējušos stublājus atstāj nenogrieztus vai arī ziedkopas pēc nogriešanas noliek zemē pie mātesauga, lai sēklas varētu izbirt. Līdzīgi ar pašizsēju mēdz izplatīties ciņusmilgas, flokši, salvijas, delfīnijas, rudbekijas, ežziedes, zilpodzes, krastkaņepes, Amerikas verbēnas un skarbās saulesactiņas. Savukārt, ja jauni stādi dobē nav vēlami, ziedkopas nogriež pirms sēklu nogatavošanās un izbiršanas.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
#LVAF #praktiskizals
Rudenī, kad ziemciešu dobes pamazām zaudē vasaras košumu, gribas dārzu rūpīgi sakopt: nogriezt vecos stublājus, novākt nodzeltējušās lapas un atstāt dobes tīras līdz pavasarim. Tomēr ne vienmēr šāda kārtība nāk par labu. Dabā – pļavās, mežmalās un citviet – vecos lakstus neviens nenovāc, tie paliek ap augiem un pasargā tos no nelabvēlīgiem laika apstākļiem ziemā.
Pirms griešanas der ņemt vērā konkrētā auga īpatnības, slimību izplatību un augšanas vietu – daļai augu lakstus rudenī ieteicams nogriezt, citiem vecais lapojums un dzinumi palīdz pārziemot, turklāt sausie stublāji, ziedkopas un sēklas ziemā dod patvērumu derīgiem kukaiņiem un ir barība putniem.
Kad ķerties pie darba
Ziemcietes nevajag nogriezt, kamēr to lapas vēl ir koši zaļas. Ar tām augi turpina uzkrāt barības vielas saknēs, sakneņos un ceru pamatnē, veidojot rezerves nākamajai sezonai. Pāragra lapojuma noņemšana var augu novājināt un nākamajā gadā samazināt ziedēšanu. Pie darba var ķerties, kad ziemciešu lapas kļuvušas dzeltenas vai brūnas, stublāji nokaltuši vai pēc stiprākām salnām augi saļimuši. Izņēmums ir slimību bojātie augi – tie jānogriež laikus, lai mazinātu infekcijas saglabāšanās un izplatīšanās risku.
Griešanai vēlams sauss laiks. Mitrā laikā slimību ierosinātājus ar šķērēm vieglāk pārnest no viena auga uz citu, turklāt svaigās griezuma vietas ilgāk saglabājas mitras.
Kā griezt
Vairumu ziemciešu, kuras nolemts rudenī novākt, nogriež 10–20 centimetru augstumā virs augsnes. Atstātie stublāju gali palīdz aizturēt nobirušās koku lapas un sniegu, kas veido dabisku aizsargkārtu un augs spēj labāk pārziemot. Garākie stublāji arī ļauj pavasarī vieglāk pamanīt auga atrašanās vietu un nejauši to nesavainot ar lāpstu vai kapli.
Novāc slimos un nepievilcīgos lakstus
Izvērtējot, ko rudenī nogriezt, nozīme ir arī estētiskajam aspektam. Mīkstus, salūzušus un uz citiem augiem sagāzušos lakstus, kas vairs neizskatās glīti, var novākt, bet stingrus stublājus un ziedkopas atstāt. Apsarmojuši vai sniega pārklāti tie saglabā dobes struktūru un arī ziemā var būt dekoratīvi. Noteikti jāaizvāc slimību skartie augi, piemēram, ar miltrasu vai lapu plankumainībām inficētie flokši un monardas.
Ieteicams novākt hostu lapas, jo zem tām labprāt paslēpjas un ziemo gliemeži. Nodzeltējušo lapojumu var nogriezt jau laikus vai nogaidīt līdz kārtīgām salnām – pēc tām hostu lapas saļimst un ir viegli savācamas ar grābekli vai rokām, atsevišķi nogriežot vien ziedkātus. Arī astilbēm sals palīdz tikt galā ar lapu savākšanu, jo tās vienkārši atdalās no piestiprinājuma vietas, paliekot tikai ziedkātiem.
Rudenī var nogriezt arī nodzeltējušās dienziežu lapas, nobrūnējušos kaķumētru, ehināciju, veroniku, saulesactiņu un pīpeņu lakstus, kā arī liliju stublājus.
Graudzāles atstāj ziemas rotai
Dekoratīvās graudzāles – miskantes, molīnijas, ciesas un spalvzāles – rudenī neapgriež. Sausie stiebri un lapas sargā cera centru no sala, auksta vēja un krasām temperatūras svārstībām. Pārāk agri un zemu nogrieztas jutīgākās graudzāles kailsalā var apsalt vai pat izsalt. Graudzāles apgriež tikai pavasarī, pirms sāk parādīties jaunie dzinumi. Miskantēm pārziemojušās lapas bieži vien jau martā pašas sāk atdalīties, un vējš tās izsvaida pa visu dārzu. Tad tās vajag nogriezt vai nopļaut. Ja rudenī vai ziemā izspūrušais cers tomēr šķiet nepievilcīgs, stiebrus var saīsināt par trešdaļu vai uz pusi.
Dobajos stublājos nedrīkst krāties ūdens
Jāuzmanās arī ar tādu ziemciešu apgriešanu, kurām ir dobi ziedkāti, piemēram, delfīnijām un lupīnām. Ja tos rudenī nogriež, pa atvērtajiem stublājiem var iekļūt lietus un sniega kušanas ūdens, kas nonāk līdz cera pamatnei un veicina puves attīstību. Tāpēc veselus, stingrus stublājus drošāk atstāt līdz pavasarim.
Saglabā ziemzaļo lapojumu
Mūžzaļajām un ziemzaļajām ziemcietēm, kā bergēnijām, heihērām, tiarellām, bitenēm, neļķēm, ziemziedēm un aslapu flokšiem rudenī izņem vienīgi nodzeltējušos, slimību skartos dzinumus un lapas. Šos augus rūpīgāk sakopj pavasarī, kad var skaidri redzēt sala, mitruma un saules bojātās lapas.
Pašizsēju regulē ar apgriešanu
Lemjot par ziemciešu apgriešanu rudenī, jāņem vērā arī to spēja vairoties ar pašizsēju. Piemēram, Latvijas apstākļos daļēji ziemcietīgā Buenosairesas verbēna bieži saglabājas dārzā tieši no izbirušajām sēklām. Ja vēlas iegūt jaunus augus, noziedējušos stublājus atstāj nenogrieztus vai arī ziedkopas pēc nogriešanas noliek zemē pie mātesauga, lai sēklas varētu izbirt. Līdzīgi ar pašizsēju mēdz izplatīties ciņusmilgas, flokši, salvijas, delfīnijas, rudbekijas, ežziedes, zilpodzes, krastkaņepes, Amerikas verbēnas un skarbās saulesactiņas. Savukārt, ja jauni stādi dobē nav vēlami, ziedkopas nogriež pirms sēklu nogatavošanās un izbiršanas.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
#LVAF #praktiskizals
![Šogad jauniešu literārais seminārs "Aicinājums" norisinājās jau 50. reizi.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20261007_KZ-011.jpg.jpeg "Šogad jauniešu literārais seminārs "Aicinājums" norisinājās jau 50. reizi.")
