Sandra Vensko: Bezvārdu valoda

Vēlēšanas parādīja, atspoguļoja, ka vēlētāji Latvijā ir inerti pašiem lemt dzīvot labāk, justies gudrāk un ērtāk. Priekšplānā iznirst jautājums un atbilde, sākas vārdu kaujas, ko nekādi nevar nosaukt par diskusijām. Ja iedziļinās un papēta naida un agresijas veidošanos, tad izrādās, cilvēkiem pietrūkst vienīgi ticība savas balss vērtībai.

Tas, ko vēlētāji gaida, ir sakārtota sistēma, taču – ne tikai. Sociālajos tīklos allaž virmos negācijas, bezjēdzīgi ieraksti, rupja apsaukāšanās, to varētu norakstīt uz neizglītotību. Viss pa riņķi, līdz no redzesloka izgaist izglītību neieguvušo skaits, pieaug vardarbība – verbāla, fiziska un psiholoģiska.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste.

Foto: Publicitātes

Lai kā negribētos domāt par sāpīgiem jautājumiem, valodas jautājums ir un būs sāpīga tēma, kas saistās ar visu iepriekš nosaukto. Pēckara laika komunālo dzīvokļu sērga radās iebraukušo iemitināšanas līdzās vietējiem iedzīvotājiem dēļ, rezultātā radās stukaču, sūdzmaņu valsts, uz šī vēsturiskā fona izgaisa labklājības zeme, sarunas izkusa kā piesauktie gardie saldējumi bērnībā.

Bet Latvijas valsts radās, lai katrs spētu pastāvēt par savām tiesībām, lai būtu gabaliņš savas zemes, savi īpašumi, sava banka, savs zelts un savas kultūras kopšanas vieta.

Priekšvēlēšanu laikā cits par citu varenāki solījumi skanēja gana daudz latviešu valodā, potenciālajiem krieviski runājošiem vēlētājiem bez apstājas par notiekošo skaidroja tulki – kandidāti. Protams, vēlētājs ir jāciena.

Režisora Leonīda Leimaņa 1969. gadā uzņemtā filma "Pie bagātās kundzes", viens no kinodarbiem, kas saistās ar vēlēšanu aģitācijas paņēmieniem un saista ar izcilu latviešu aktieru balsīm. Līga Liepiņa, Zigrīda Stungure, Eduards Pāvuls, Kārlis Sebris, Luijs Šmits – katram no šiem aktieriem bagāta un skaista aktierlomu buķete. Latviešu kino laiku pa laikam atgādina ne tikai par Latvijas vēsturisko norišu daudzveidību. Arī mūsdienās vēlētājiem patīk atšifrēt balss tembrā slēptu informāciju, metodes, kā iziet no situācijas, lai nevajadzētu atbildēt, retorika un oratormāksla sit augstu vilni. Bet, ja par kino, tad atgādinājumam ieskats jau neatkarības gados tapušajā, izcilajā divpadsmit sēriju filmā "Sarkanais mežs". Seriāls skāra sirdis un lika pakāpties pagātnē, izvērtēt, ko nozīmē brīvība un dzīve pēc citu noliktajiem noteikumiem.

Faktiski šis laiks arī parāda, cik daudz katrs pats spēj pieņemt lēmumu, kādā valstī vēlas dzīvot, un cik grūts var būt ceļš uz iekšējo brīvību. Cilvēkmīlestība un politika nav māsas, bet atrodas cieši līdzās valstij izšķirošos notikumos. Tāpēc pirmsvēlēšanu kampaņas laikā bija saskatāmas gan aktierdotības, gan sava veida nihilisms, gan dedzīga vēlme nomelnot citādi domājošos. Kā uzņemšanas laukumā vai romāna lappusēs parādījās spoži personāži un tomēr – vēlētāju skaits saruka. Nebija ne vētras, ne sēņu laika drudža, ne plūdu, bija mierīgs oktobra rīts, debesis gaišas vai nomākušās, kā nu kurā Latvijas vietā. Kāda sieviete pie rokas turēja vecvecu kundzi, kundze apturēja mani un teica: "Es gribēju atnākt pati, lai gan man piesolīja piebraukt klāt." Un tad es atcerējos ne tikai filmu varoņus, bet visus tos Latvijas ļaudis, kuri satrauktām sirdīm gaidīja saskaitītās balsis par neatkarīgas valsts atjaunošanu.

Puse no valsts balsstiesīgajiem iedzīvotājiem pirms dažām dienām nespēja nedz izvēlēties sarakstu, nedz pieņemt lēmumu, atrunājoties ar ļaunumiem un zaudētām cerībām. Kas noticis ar tautu un sabiedrību, vai seriāli un mazdārziņu kopšana ir tas Laimes lācis, ko paši vien aizved garām Latvijai? Rokopera "Lāčplēsis", latviešu mūzikls ar Zigmara Liepiņa mūziku un Māras Zālītes libretu, sacerēts tautas atmodas kustības laikā 1986./1988. gadā, izrādās, nav spējis rast atbalsi šodien, bet vaidētāju kļuvis vairāk un vairāk. Ir viela pārdomām, kas notiek ar valsts valodu, lētticību un izglītību, vēstures mācīšanu skolās.

Ir vērts ieraudzīt Imanta Ziedoņa savulaik atbrīvotos dižkokus, pārskatīt Raiņa darbos iešifrēto – visbeidzot, sarkanbaltsarkanais karogs ir lepnuma simbols un baltu valodas sargs. Lai cik spītīgi katrs vilktu dziesmu savā mēlē, neviens nespēj izārdīt pamatdomu – Latvija ir ierakstīta pamatvārdos – daba, darbs, pērkons, saule, godīgums un zvērests. Bezvārdu ņirdzienam par valsti vispār nav valodas.