"Neskumstu par aizritošo laiku". Saruna ar LNO vadošo solisti Tatjanu Trenoginu

Latvijas Nacionālajā operā 8. oktobra vakarā notiks Riharda Štrausa operas "Rozes kavalieris" pirmizrāde, kurā galveno sieviešu lomu – Feldmaršala kundzi – dziedās LNO vadošā soliste Tatjana Trenogina.

Riharda Štrausa operas "Rozes kavalieris" pasaules pirmizrāde notika 1911. gada 26. janvārī Drēzdenē. Latvijas Nacionālajā operā "Rozes kavalieris" līdz šim iestudēts tikai vienu reizi – 1930. gadā. Uz mūsu Baltā nama skatuves iestudējums atgriežas gandrīz pēc simt gadiem.

"Jau kopš studiju gadiem mani ir interesējusi Riharda Štrausa mūzika, kas ir spontāna, pārsteidzoša un ļoti krāsaina. Rihards Štrauss kā komponists bija ģeniāls instrumentācijas mākslas meistars. Viņam piemita īpašs talants savīt muzikālās līnijas vienotā veselumā, radot ārkārtīgi bagātīgu muzikālo tekstūru. "Rozes kavalieris" ir lielformāta opera, kuras instrumentācijas krāšņums, sarežģītās vokālās partijas un plašās ansambļa ainas prasa īpaši rūpīgu sagatavošanos," par operu stāsta muzikālais vadītājs Zbigņevs Graca.

"Mūsdienu cilvēkam pieņemt nāvi ir neiespējami, jo tas ir pretrunā ar dzīves apjūsmošanu un vēlmi būt. Arī Feldmaršala kundze uz brīdi nokļūst šajā psiholoģiskajā vājprātā, kad saprot, ka laiks ir neizbēgams. Bet tāpēc jau dzīve nekļūst bezjēdzīga. Novecošana ir skaista. Feldmaršala kundze ieiet sapnī – mīlestībā pret savu jaunību – Oktaviānu. Viņa šo mīlestību izdzīvo un pēc tam atlaiž. Dzīvē nav skaistuma bez traģisma. Pāri paliek stindzinoši sāpīgais skaistums, un tas ir tik vērtīgs, ka var dzīvot arī ar to," iestudējumu raksturo režisors Viesturs Kairišs.

Galvenās lomas – Feldmaršala kundzes – atveidotāja, Latvijas Nacionālās operas soliste, soprāns Tatjana Trenogina 2006. gadā ar izcilību absolvējusi Maskavas Pētera Čaikovska Valsts konservatoriju, studijas turpinājusi Karalienes Elizabetes mūzikas koledžā Briselē pie Hosē van Damma. Plūkusi laurus vairāk nekā piecpadsmit starptautiskos konkursos, daudz uzstājusies visā pasaulē – Luksemburgas "Grand Theatre", "Palais des Deaux", Karaliskajā "La Monnaie" teātrī Briselē, Sanmarino teātrī, piedalījusies Mentonas Mūzikas festivālā Francijā un citos.

Operā "’Rozes kavalieris"’ komiskas situācijas un valša vieglums savijas ar emocionālu smeldzīgumu, ļaujot baudīt smalku, ironijas un melanholijas caurstrāvotu stāstu par mīlestību un nenovēršamo laika ritējumu.

Tatjana Trenogina.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Tatjana, sakiet, lūdzu, kuros iestudējumos redzēsim jūs šajā sezonā?

T. Trenogina: Vispirms tā ir Aīda, viena no manām mīļākajām lomām, lai gan nez vai varu tā teikt, jo man ikviena loma ir mīļa. Bet Aīdu mīlu īpaši, jo tajā ir tik daudz aizraujošu uzdevumu gan tehniski, gan vokāli. Man, lielākoties Verdi dziedātājai, "Aīdas" mūzika ir brīnišķīga. Un man ļoti tuva ir arī manas varones cilvēciskā būtība. Pavisam cita, ļauna daba ir Abigailai operā "Nabuko", kur mūzikā varu meklēt nianses šī cietākā un skarbākā rakstura atklāsmei. Un ar savu šķautni ir lauku meitene Santuca operā "Zemnieka gods", šajā verisma darbā man atkal ir citi interesanti uzdevumi. Un vēl šoziem mūsu operā būs jauns Džuzepes Verdi "Masku balles"’ iestudējums", kuru arī ļoti gaidu.

Nozīmīgs notikums man bija arī ārvalstīs – ar Abigailas lomu uzstājos Vācijā Kotbusas pilsētas teātrī, kas atrodas starp Berlīni un Drēzdeni. Šajā skaistajā jūgendstila teātrī atgriezīšos atkal 2027. gada maijā Elzas lomā Vāgnera "Loengrīnā", kad pirmo reizi dziedāšu vācu valodā Vācijā. Un tā būs mana pirmā lielā Vāgnera loma. Līdz šim bijušas lomas "Valkīrā" un "Parcifālā", bet ne tik vērienīgas un nozīmīgas.

Kā jūs teiktu, par ko ir stāsts "Rozes kavaliera" iestudējumā?

Par laiku, jaunību, novecošanu un spēju ļaut otram cilvēkam aiziet. Manas varones, Feldmaršala kundzes, dzīvē visu laiku klātesošas ir domas par nepielūdzami aizejošo laiku, sievietes novecošanu, nostalģiju pēc zūdošās jaunības. Savulaik šajā operā vairāk bija komisku akcentu, bet, komponistam Rihardam Štrausam sarakstoties ar libreta autoru Hugo fon Hofmanstālu un pamazām arvien vairāk stāstā integrējot Feldmaršala kundzi, viņa kļuva par galveno varoni un opera ieguva lielāku domas dziļumu. Man komiskais elements šajā stāstā šķiet otršķirīgs, jo nekā traģiska vecumā nav, līdz ar to nav arī pamata smaidam par bailēm no novecošanas un nostalģijai pēc gaistošās jaunības. Man aizraujošākais šķiet vēstījums par zūdošo Vīnes aristokrātismu, krāšņumu, spozmi. Lai 20. gadsimta sākumā tapušajā operā parādītu 18. gadsimta Vīni, uzvedumā jāsavieno sarežģītā muzikālā valoda ar vieglumu un gaisīgumu.

Kas "Rozes kavalierī" var uzrunāt 21. gadsimta cilvēku, kas šo operu nepazīst?

Ir mainījusies mode, bet tikumi, iespējams, palikuši tie paši. Ko toreiz varbūt vairāk slēpa, tagad izrāda atklātāk, esam brīvāki savās attiecībās. Kaut vai pret tiem pašiem mīlestības trijstūriem mūsdienās izturas vieglāk, pieņemošāk, attaisnojošāk...

Kaut gan es pati laikam to nevarētu apgalvot. Piemēram, mēs ar manu vīru Karenu, kurš spēlē fagotu Briseles Karaliskajā "La Monnaie" teātrī, esam kopā divdesmit gadu. Iemīlējāmies no pirmā acu uzmetiena, un es nespēju iedomāties mūsu attiecībās ko ienākam no malas... Ko būtiski uztvert skatītājam, ka visa operas darbība mūsu iestudējumā notiek Feldmaršala kundzes sapnī. Pārvērst sapnī realitāti, kāda tradicionāli ir citos "Rozes kavaliera" uzvedumos, ir režisora Viestura Kairiša ideja. Un man tas liekas ļoti intriģējoši. Jo sapnī taču var atļauties vairāk – atmest nosacītību un ierobežojumus, jo savus sapņus mēs taču nevaram ietekmēt un mums nevienam nav par tiem jāatbild... Kad Oktaviāns jautā manai varonei: kādēļ pēc tuvības nakts ar mani tev sapnī rādījās tavs laulātais vīrs, sieviete var atteikt, ka sapņi taču atnāk paši, nelūgti un nepielūdzami... Kaut gan patiesībā zemapziņā atgriezās bailes un sāpes par to, ka laulenis reiz viņu ieguvis ar varu...

Jūsu vīram tāds mums neierastāks vārds...

Karens ir armēnis. Vēl būdama pēdējā kursa studente konservatorijā, kā viesmāksliniece biju ieradusies uz savu pirmo iestudējumu Karaliskajā "La Monnaie" teātrī Briselē. Tur savu nākamo vīru ieraudzīju pirmajā dienā. Un tas izmainīja manu likteni. Atšķirībā no mūsu Operas, kas ir repertuāra teātris, Karaliskajā "La Monnaie" Briselē strādā pēc projektu principa. Ritms ir tāds, ka apmēram divus mēnešus orķestrī spēlē mans vīrs, nākamos divus viņa kolēģe. Brīvajā laikā braucam viens pie otra. Tā nu dzīvojam starp divām valstīm.

Bet atgriezīsimies pie "Rozes kavaliera". Kas ir tā atslēga, kas palīdzēja atklāt jūsu varoni Feldmaršala kundzi?

Mūzika! Tā atklāj visas manas varones rakstura šķautnes. Gan tās, kas liek just viņai līdzi, gan tās, kas liek pasmaidīt... Mūzika šajā operā ir fantastiska. Tajā ir viss.

Scenogrāfiju un kostīmus "Rozes kavalierim" veidojis mākslinieks Germans Ermičs, latvietis, kura dizainu pazīst pasaule. Kā jūtaties viņa radītajā vidē šajā iestudējumā?

Scenogrāfija ir ļoti stilīga, koša un bez liekām detaļām. Virs Feldmaršala kundzes lielās un platās gultas, kas ir skatuves centrā un kur notiek gandrīz visa operas darbība, novietots ģeometriskās figūrās veidots spogulis, kurā arī lūkojas mana Feldmaršala kundze, tērpta pieticīgā naktskrekliņā un skumdama par aizejošo jaunību un novecošanas neizbēgamību. Godīgi sakot, es pati ar savu varoni tā īsti nevaru dalīties viņas nostalģijā un bailēs. Iedomājieties – šai sievietei ir trīsdesmit divi gadi. Jaunāka par mani šobrīd, taču, protams, viņas laikmetā dzīvoja īsāku mūžu, jo nebija tik labu zāļu un arī kosmētikas kā tagad. Šodien Feldmaršala kundzi varētu salīdzināt ar piecdesmit gadus vecu sievieti. Tad gan viņa būtu vecāka par mani (pasmaida)... Ja nopietni, kā ikviens, arī es apzinos, ka neesam mūžīgi. Visi reiz mirsim. Lai neiegrimtu savas varones nostalģijā, es cenšos gūt gandarījumu no katras dienas. Un rīkoties tā, lai arī nākamā neliktu vilties. Man tas nenākas grūti, jo ļoti mīlu operu, mūziku, es būtībā dzīvoju tajā. Un arī mana "’nabaga" ģimene spiesta klausīties manās domās par mūziku, operām un manām lomām... Mūzika, mana ģimene un mūsu mīlulītis pūdelis – tās ir manas dzīves trīs lielās kaislības. Un izrāžu dienās es arī tieku lutināta – no rītiem mani neviens nemodina, ļauj izgulēties un Marija, mana meita, man nav jāved ar automašīnu uz vijoles spēles mācībām Dārziņa mūzikas skolā. Viņa pati tad dodas turp kājām.

"Rozes kavaliera" muzikālais vadītājs, harismātiskais poļu diriģents Zbigņevs Graca neslēpa, ka vai visu mūžu kopš jaunības, kad pats bijis vijolnieks orķestrī, sapņojis stāvēt pie pults šai Riharda Štrausa operai, un nu Latvijas Nacionālajā operā šis sapnis piepildās...

Mūsu operā Zbigņevs Graca ļoti daudz diriģējis Mocartu, bet "Rozes kavalieri" viņš diriģēs pirmo reizi mūžā. Mums sakrīt redzējums it visā – gan dinamikā, gan tempā, gan vēstījumā. Tādā sapratnē muzicēt ir īsta bauda.

Jau dzirdēts, ka uzvedums ilgs vairāk nekā četras stundas...

Lai tas nebaida! Šogad maijā "Rozes kavalieri" redzēju Vīnes valsts operā. Turp ejot, iedomājos, būs jāsalīdzina ar "Parsifalu", kas arī ir gara izrāde. Un, kaut arī man bija stāvvieta, Štrausa mūzika, muzikālo līniju plūdums orķestra sniegumā "Rozes kavalierī" mani tā aizrāva, ka visas četras ar pusi stundas aizritēja kā piecas minūtes!