12.2 °C
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne – par septembrī kultūrā pieredzēto, kas mainījis izjūtas un priekšstatus
Iepriekšējā mēneša vērojumus noslēdzu ar atziņu, ka Rīgai nav nepieciešams laikmetīgās mākslas muzejs, bet gan jauna plaša, laikmetīga izstāžu zāle ar dažādas ietilpības ekspozīciju telpām. Starptautiskām un pašmāju mākslinieku kopizstādēm, solo skatēm, atceres, piemiņas neredzētu darbu kārtojumiem. Ar modernu aprīkojumu, augstākās pakāpes drošību un iespēju vismaz daļu darbu ieraudzīt, iepazīt, saprast dabiskā apgaismojumā, ne gaismas ierīču mākslīgajā stīvumā, kropļojumā, mākslas darbu pārveidošanā. Saņēmu daudz atbalsta no Mākslas akadēmijas kolēģiem un daudz jautājumu no cilvēkiem, kuru tiešais darbs nav saistīts ar profesionālo mākslu, mākslas pedagoģiju. Daži argumenti.
Nosargāt nacionālās mākslas pamatus
Tāpat kā Rīgai ir nepieciešama kvalitatīva koncertzāle, kurā iespējams pilnvērtīgi atskaņot un klausīties visu veidu mūziku, radītu dažādos laikmetos, mūsdienu virzienos, instrumentāliem sastāviem, tonalitātēs. Tikpat nepieciešamas Rīgai ir telpas, kurās mākslas darba virsvērtība, galvenā tēma – virsma – ir pilnvērtīgi redzama un nolasāma. Glezniecībā – krāsa, tēlniecībā – apjoma plastika, grafikā – līnija. Visa spektra izvērsumā – krāsas un toņu attiecības, klājuma veidi un faktūras, visu paņēmienu kopums un detaļas, ritms (disharmonija/konsonanse) utt., utt. Žēl, ka to nav iespējas redzēt, tvert, sajust, jo, pateicoties "skolas" – Latvijas Mākslas akadēmijas – darbam, mums ir desmitiem talantīgu un spēcīgu gleznotāju visās paaudzēs un, piemēram, spoži grāmatu mākslas veidotāji, arī – visās paaudzēs. Vai savas nacionālās mākslas pamatus un daudzveidību spēsim nosargāt, pilnveidot atbilstoši laikmeta visu veidu nosacījumiem un attiecībām, nav iespējams prognozēt. Bet jādomā par to ir, ja negribam izšķīst globalizācijas bangojumos un pašmāju varas izpildinstitūciju cilpās zaudēt savu patību.
Redzēt gleznas dabiskā apgaismojumā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā vairs nav iespējams. Neveiksmīgā rekonstrukcija un restaurācija (2013./2026.) aizvien paliks kā iepriekšējās direktores profesionalitātes ilūzija. Tā ļauj pa slidenām zelta kāpnēm nolaisties kārtējā pagrabā vai augšstāva zālēs apspiest trauksmes sajūtu, pārvietojoties pa caurspīdīgām (!) stikla grīdām.
Dabiskais apgaismojums nebūs arī plašākajās izstāžu telpās (1095, 921, 435 kvadrātmetri) – mākslas muzejā "Arsenāls", kas ar savām kolekcijām (vairāk nekā 30 000 mākslas darbu ) būtībā ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs. Tiek solīts, ka "Arsenāls" publikai būs atvērts no 2028. gada. Cik nozīmīga un vērtīga būs pastāvīgā ekspozīcija, to noteiks ļoti daudzu un dažādu apstākļu, notikumu, nosacījumu kopums.
Mākslas darbus dienas gaismā ir iespēja redzēt vairākos privātos kultūras centros un galerijās. Tās godprātīgi strādā, bet objektīvā aina signalizē, ka valsts atbildība (Kultūras ministrija, Vizuālās mākslas padome, visas laikmetīgās mākslas institūcijas, Valsts kultūrkapitāla fonds u. c.) ir nepietiekama kā aktuālo procesu izpratnē, tā nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Kā sekmēsies darbs jaunajai valdībai, to pagaidām prognozēt nav grūti, bet vienlaikus – pārdroši.
Tā saucamā laikmetīgā māksla vairāk vai mazāk ir mākslinieku, kuratoru sižeta lasījums, mākslas tirgus pagaidu situācija, bieži vien spekulācijas ar ideju, nopietnu amata prasmju kopuma trūkums. Kā rāda prakse, no iepriekšējā gadsimta 70. gadiem līdz šodienai Eiropā (no tā saucamās "robežpārkāpēju" paaudzes Latvijā) ir noskriets kārtējais maratona aplis. "Avangardisti" kļuvuši par "tradicionālistiem", profesoriem, ikonām, leģendām. Talantīgākie un radošākie konceptuālās (arī aptuvens apzīmējums) mākslas, performances, multimediālo projektu, instalāciju, zemes mākslas, video un digitālo mākslu utt. veidotāji turpina pilnveidot savu māksliniecisko izteiksmes veidu un iekšējo pārdomu izklāstus. Tomēr nevar neredzēt, ka mākslas sapratēju, interesentu, tūristu, dažādu mācību iestāžu audzēkņu grupu ceļi ar jaunu sparu ved uz operu namiem, klasiskās mākslas muzejiem, bibliotēku grāmatniecības, vēstures, literatūrai veltītām ekspozīcijām. Tā ir kopīgā tendence Eiropas Savienības 27 valstīs, protams, katrā ar savām tradīcijām un īpatnībām.
Līdzsvaru un attiecību smalkumu meklējot
Pasaules aktuālo norišu, tehnoloģiju, karu, ekonomisko konfliktu, dārdzības nogurdināta, sabiedrības lielākā daļa meklē līdzsvaru, attiecību smalkumu, meistarību pārbaudītās vērtībās. Šajā reizē pieminēšu tikai dažus spilgtākos iespaidus saviļņojošās un neizsmeļamās glezniecības ekspozīcijās Rīgā un ārpus galvaspilsētas.
Galerijā "Daugava" Rīgā vērts apskatīt mākslinieces Māras Vaičunas (1949-2019) darbus. Daļu no mantojuma, gleznojumu plašās kolekcijas – izstādē "Klusā daba. Ziedu trauki bez ziediem" (10. septembris–10. oktobris). Vispirms jāuzteic ekspozīcijas izveidotāji, kas pratuši ļoti daudz un dažāda varējuma pakāpes gleznas (no agrīnajiem darbiem līdz meistarības pilnībai) apvienot pārliecinošā koptēlā. Uzmanība, iejūtība, smalkums. Glezniecībā un dzīvē. Tas šajā ekspozīcijā viļņot viļņo un pārliecina, ka māksliniece būtu pelnījusi savu darbu izdevumu. Pazīstot galerijas sarūpētos izdevumus par Eduardu Kalniņu, Laimu Eglīti, lielisko keramiķi Juri Rindinu, jācer, ka darbs ar mākslinieces mantojumu tikai aizsācies un varam sagaidīt respektējamu attēlu grāmatu.
Uz galeriju "Rāmis" Pārdaugavā braucu, lai gūtu prieku no mērķtiecīgā gleznotāja Māra Upzara deviņu darbu kārtojuma "Klusuma tuvošanās" (14. septembris–12. decembris). Apskatei izstādes telpā bija izvietoti septiņi jaunākie gleznojumi. Tie uzrunāja ar mākslinieka koncentrēšanos aizvien lakoniskākai, bet gleznieciski piesātinātākai "askētiskai domu tīrībai". Skaista izstāde, kā aizvien, ja plaknē (augstums, platums) mākslinieks iluzori spēj radīt trešo dimensiju. Turklāt – liela izmēra darbos – "Maigums" (2026, a/e, 140 x 115 cm), "Nomierināšanās" (2023, a/e, 80 x 60 cm), citos. Galerija regulāri sadarbojas ar teicamiem krāsas un telpas vai, varētu teikt, noskaņas meistariem – Laimu Bikši, Elgu Grīnvaldi, Madaru Gulbis, Daigu Krūzi, Ditu Lūsi un citiem. Šīs izstādes paplašina robežas par laikmetīgās glezniecības iespējām, saglabājot tradicionālos materiālus.
Citas noskaņas un atklāsmes mākslinieka Kaspara Zariņa 15 gleznojumu virknējumā "Mana pasaule" Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa zālē (22. septembris–22. novembris). Dažus darbus jau biju redzējusi pērn Rotko muzeja ekspozīcijā "Pasaules kārtība. Ordo Mundi", bet šeit – virs sadzīves kņadas un dienas gaismas apspīdētiem – darbiem cits skanējums un jēga. Kaspars Zariņš ir gudrs un emocionāls mākslinieks. Viņa Pedants un ziedu gleznojumi sarunājas ar skatītāju patiesi, pilnvērtīgi, ļaujot tvert, saprast, sajust mākslinieka un savas vibrācijas par mūžīgo.
Savukārt Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs piedāvā konkursa izstādi "Ģederta Eliasa balva par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā" (18. septembris–1. novembris). Teicami iekārtota, intriģējoša redzējuma papildinājumā, kas atšķiras no pavasarī gūtā priekšstata, kad iesniegtos darbus žūrija izvērtēja. Skatītājiem dota iespēja iedziļināties 46 mākslinieku 46 darbu sižetos un gleznieciskajā, mākslinieciskajā saturā. Kā rakstīju izstādes kataloga ievadā: "...izstāde ir svētki. Vienmēr un katru reizi. Tajā satiekas dažādu paaudžu, virzienu, domāšanas, izteiksmes līdzekļu solisti. Viņu varējums, izteiksmes spēks sabalsojas skanīgā kora dziedājumā. Par Latvijas skaistumu, cilvēka pretrunīgo esību, laika mūžīgo ritējumu. To var apstādināt, saglabāt un izteikt tikai māksla." Muzejā noteikti vērts apskatīt arī trešā Ģederta Eliasa balvas konkursa uzvarētājas Ilzes Smildziņas gleznu izstādi "...pēc trīs gadiem..." (12. septembris–1. novembris). Talantīgā māksliniece izstādi piesaka: "Glezniecība man ļauj pastāstīt stāstus, neizmantojot vārdus."
Cieņa un apbrīna katram meistarīgam gleznotājam, kas ar otu raksta Latvijas garīgās enerģijas vēsturi un ļauj tumsas laikā doties gaismas meklējumos.
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne – par septembrī kultūrā pieredzēto, kas mainījis izjūtas un priekšstatus
Iepriekšējā mēneša vērojumus noslēdzu ar atziņu, ka Rīgai nav nepieciešams laikmetīgās mākslas muzejs, bet gan jauna plaša, laikmetīga izstāžu zāle ar dažādas ietilpības ekspozīciju telpām. Starptautiskām un pašmāju mākslinieku kopizstādēm, solo skatēm, atceres, piemiņas neredzētu darbu kārtojumiem. Ar modernu aprīkojumu, augstākās pakāpes drošību un iespēju vismaz daļu darbu ieraudzīt, iepazīt, saprast dabiskā apgaismojumā, ne gaismas ierīču mākslīgajā stīvumā, kropļojumā, mākslas darbu pārveidošanā. Saņēmu daudz atbalsta no Mākslas akadēmijas kolēģiem un daudz jautājumu no cilvēkiem, kuru tiešais darbs nav saistīts ar profesionālo mākslu, mākslas pedagoģiju. Daži argumenti.
Nosargāt nacionālās mākslas pamatus
Tāpat kā Rīgai ir nepieciešama kvalitatīva koncertzāle, kurā iespējams pilnvērtīgi atskaņot un klausīties visu veidu mūziku, radītu dažādos laikmetos, mūsdienu virzienos, instrumentāliem sastāviem, tonalitātēs. Tikpat nepieciešamas Rīgai ir telpas, kurās mākslas darba virsvērtība, galvenā tēma – virsma – ir pilnvērtīgi redzama un nolasāma. Glezniecībā – krāsa, tēlniecībā – apjoma plastika, grafikā – līnija. Visa spektra izvērsumā – krāsas un toņu attiecības, klājuma veidi un faktūras, visu paņēmienu kopums un detaļas, ritms (disharmonija/konsonanse) utt., utt. Žēl, ka to nav iespējas redzēt, tvert, sajust, jo, pateicoties "skolas" – Latvijas Mākslas akadēmijas – darbam, mums ir desmitiem talantīgu un spēcīgu gleznotāju visās paaudzēs un, piemēram, spoži grāmatu mākslas veidotāji, arī – visās paaudzēs. Vai savas nacionālās mākslas pamatus un daudzveidību spēsim nosargāt, pilnveidot atbilstoši laikmeta visu veidu nosacījumiem un attiecībām, nav iespējams prognozēt. Bet jādomā par to ir, ja negribam izšķīst globalizācijas bangojumos un pašmāju varas izpildinstitūciju cilpās zaudēt savu patību.
Redzēt gleznas dabiskā apgaismojumā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā vairs nav iespējams. Neveiksmīgā rekonstrukcija un restaurācija (2013./2026.) aizvien paliks kā iepriekšējās direktores profesionalitātes ilūzija. Tā ļauj pa slidenām zelta kāpnēm nolaisties kārtējā pagrabā vai augšstāva zālēs apspiest trauksmes sajūtu, pārvietojoties pa caurspīdīgām (!) stikla grīdām.
Dabiskais apgaismojums nebūs arī plašākajās izstāžu telpās (1095, 921, 435 kvadrātmetri) – mākslas muzejā "Arsenāls", kas ar savām kolekcijām (vairāk nekā 30 000 mākslas darbu ) būtībā ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs. Tiek solīts, ka "Arsenāls" publikai būs atvērts no 2028. gada. Cik nozīmīga un vērtīga būs pastāvīgā ekspozīcija, to noteiks ļoti daudzu un dažādu apstākļu, notikumu, nosacījumu kopums.
Mākslas darbus dienas gaismā ir iespēja redzēt vairākos privātos kultūras centros un galerijās. Tās godprātīgi strādā, bet objektīvā aina signalizē, ka valsts atbildība (Kultūras ministrija, Vizuālās mākslas padome, visas laikmetīgās mākslas institūcijas, Valsts kultūrkapitāla fonds u. c.) ir nepietiekama kā aktuālo procesu izpratnē, tā nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Kā sekmēsies darbs jaunajai valdībai, to pagaidām prognozēt nav grūti, bet vienlaikus – pārdroši.
Tā saucamā laikmetīgā māksla vairāk vai mazāk ir mākslinieku, kuratoru sižeta lasījums, mākslas tirgus pagaidu situācija, bieži vien spekulācijas ar ideju, nopietnu amata prasmju kopuma trūkums. Kā rāda prakse, no iepriekšējā gadsimta 70. gadiem līdz šodienai Eiropā (no tā saucamās "robežpārkāpēju" paaudzes Latvijā) ir noskriets kārtējais maratona aplis. "Avangardisti" kļuvuši par "tradicionālistiem", profesoriem, ikonām, leģendām. Talantīgākie un radošākie konceptuālās (arī aptuvens apzīmējums) mākslas, performances, multimediālo projektu, instalāciju, zemes mākslas, video un digitālo mākslu utt. veidotāji turpina pilnveidot savu māksliniecisko izteiksmes veidu un iekšējo pārdomu izklāstus. Tomēr nevar neredzēt, ka mākslas sapratēju, interesentu, tūristu, dažādu mācību iestāžu audzēkņu grupu ceļi ar jaunu sparu ved uz operu namiem, klasiskās mākslas muzejiem, bibliotēku grāmatniecības, vēstures, literatūrai veltītām ekspozīcijām. Tā ir kopīgā tendence Eiropas Savienības 27 valstīs, protams, katrā ar savām tradīcijām un īpatnībām.
Līdzsvaru un attiecību smalkumu meklējot
Pasaules aktuālo norišu, tehnoloģiju, karu, ekonomisko konfliktu, dārdzības nogurdināta, sabiedrības lielākā daļa meklē līdzsvaru, attiecību smalkumu, meistarību pārbaudītās vērtībās. Šajā reizē pieminēšu tikai dažus spilgtākos iespaidus saviļņojošās un neizsmeļamās glezniecības ekspozīcijās Rīgā un ārpus galvaspilsētas.
Galerijā "Daugava" Rīgā vērts apskatīt mākslinieces Māras Vaičunas (1949-2019) darbus. Daļu no mantojuma, gleznojumu plašās kolekcijas – izstādē "Klusā daba. Ziedu trauki bez ziediem" (10. septembris–10. oktobris). Vispirms jāuzteic ekspozīcijas izveidotāji, kas pratuši ļoti daudz un dažāda varējuma pakāpes gleznas (no agrīnajiem darbiem līdz meistarības pilnībai) apvienot pārliecinošā koptēlā. Uzmanība, iejūtība, smalkums. Glezniecībā un dzīvē. Tas šajā ekspozīcijā viļņot viļņo un pārliecina, ka māksliniece būtu pelnījusi savu darbu izdevumu. Pazīstot galerijas sarūpētos izdevumus par Eduardu Kalniņu, Laimu Eglīti, lielisko keramiķi Juri Rindinu, jācer, ka darbs ar mākslinieces mantojumu tikai aizsācies un varam sagaidīt respektējamu attēlu grāmatu.
Uz galeriju "Rāmis" Pārdaugavā braucu, lai gūtu prieku no mērķtiecīgā gleznotāja Māra Upzara deviņu darbu kārtojuma "Klusuma tuvošanās" (14. septembris–12. decembris). Apskatei izstādes telpā bija izvietoti septiņi jaunākie gleznojumi. Tie uzrunāja ar mākslinieka koncentrēšanos aizvien lakoniskākai, bet gleznieciski piesātinātākai "askētiskai domu tīrībai". Skaista izstāde, kā aizvien, ja plaknē (augstums, platums) mākslinieks iluzori spēj radīt trešo dimensiju. Turklāt – liela izmēra darbos – "Maigums" (2026, a/e, 140 x 115 cm), "Nomierināšanās" (2023, a/e, 80 x 60 cm), citos. Galerija regulāri sadarbojas ar teicamiem krāsas un telpas vai, varētu teikt, noskaņas meistariem – Laimu Bikši, Elgu Grīnvaldi, Madaru Gulbis, Daigu Krūzi, Ditu Lūsi un citiem. Šīs izstādes paplašina robežas par laikmetīgās glezniecības iespējām, saglabājot tradicionālos materiālus.
Citas noskaņas un atklāsmes mākslinieka Kaspara Zariņa 15 gleznojumu virknējumā "Mana pasaule" Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa zālē (22. septembris–22. novembris). Dažus darbus jau biju redzējusi pērn Rotko muzeja ekspozīcijā "Pasaules kārtība. Ordo Mundi", bet šeit – virs sadzīves kņadas un dienas gaismas apspīdētiem – darbiem cits skanējums un jēga. Kaspars Zariņš ir gudrs un emocionāls mākslinieks. Viņa Pedants un ziedu gleznojumi sarunājas ar skatītāju patiesi, pilnvērtīgi, ļaujot tvert, saprast, sajust mākslinieka un savas vibrācijas par mūžīgo.
Savukārt Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs piedāvā konkursa izstādi "Ģederta Eliasa balva par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā" (18. septembris–1. novembris). Teicami iekārtota, intriģējoša redzējuma papildinājumā, kas atšķiras no pavasarī gūtā priekšstata, kad iesniegtos darbus žūrija izvērtēja. Skatītājiem dota iespēja iedziļināties 46 mākslinieku 46 darbu sižetos un gleznieciskajā, mākslinieciskajā saturā. Kā rakstīju izstādes kataloga ievadā: "...izstāde ir svētki. Vienmēr un katru reizi. Tajā satiekas dažādu paaudžu, virzienu, domāšanas, izteiksmes līdzekļu solisti. Viņu varējums, izteiksmes spēks sabalsojas skanīgā kora dziedājumā. Par Latvijas skaistumu, cilvēka pretrunīgo esību, laika mūžīgo ritējumu. To var apstādināt, saglabāt un izteikt tikai māksla." Muzejā noteikti vērts apskatīt arī trešā Ģederta Eliasa balvas konkursa uzvarētājas Ilzes Smildziņas gleznu izstādi "...pēc trīs gadiem..." (12. septembris–1. novembris). Talantīgā māksliniece izstādi piesaka: "Glezniecība man ļauj pastāstīt stāstus, neizmantojot vārdus."
Cieņa un apbrīna katram meistarīgam gleznotājam, kas ar otu raksta Latvijas garīgās enerģijas vēsturi un ļauj tumsas laikā doties gaismas meklējumos.
