Šis gadalaiks ir sevišķi pateicīgs, lai dotos ceļojumā – vēlams pa sauszemi no Latvijas rietumu virzienā. 

Mierīgi izbraucat Lietuvu, Poliju, tad apskatāt Vāciju un vēl piedevām Franciju. Ceļš tāls, taču kādu reizi tā izceļoties vērts. Tā vienā braucienā var redzēt ļoti daudz, ļaujoties priekam un ik pa brīdim iesaucoties – cik skaisti! Tik skaista un zaļa mūsu Eiropa! Vēl piedevām mierīga, labklājīga, un, ja ceļā esat vismaz nedēļu, nedaudz sāk zust realitātes sajūta par norisēm kontinentā kopumā. Jūs vaicājat sev, vai tiešām šajā pašā kontinentā norisinās lielākais karš pēc Otrā pasaules kara. Sēžot Vidusjūras krastā, tas nešķiet sevišķi loģiski, lai gan tāpat varētu teikt arī par Latviju – arī šeit tas nešķiet loģiski. Tomēr tur pie tirkīzzaļās jūras Katalānijas vēsturiskajās zemēs tas šķiet vēl nereālāk. Kā turieniešiem saprotami pateikt, ka šīs miermīlīgās ainavas, kurās tik daudz dažādu vēstures pieminekļu, pelnījušas drošību, taču tas nav nekas uz ilgiem laikiem simtprocentīgi garantēts? 

Kā saprotami vecās Eiropas pilsoņu vairākumam pateikt, ka uz visu mūsu sirdsapziņas ir barbariskā kara turpināšanās?

Atlido vadāmās aviobumbas uz lielveikalu Harkivā, bet tēvocis Vācijā – tiesa, tādu labprāt demonstrē tieši "Eironews" krievu redakcija – iebilst pret vācu raķetēm Ukrainas atbalstam.