Ik gadu Latvijas un citu Eiropas valstu nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta socioloģiskiem pētījumiem, kuru tēmas varbūt ir interesantas, tomēr, manuprāt, ne sevišķi aktuālas. 

Salīdzinot ar, piemēram, tādu tēmu loku kā cilvēku paradumi, dzīves uztvere un iespējas dzīves gājuma otrajā pusē. Iemesls šādai tēzei ir pēdējo nedēļu laikā izskanējusī informācija par izmaiņām Latvijas pensiju sistēmas otrā līmeņa modelī.

Šķiet, ka vairums no mums (mani ieskaitot) to, kā segsim savus izdevumus vecumdienās, paši sev apraksta ļoti vispārīgi un zināmā mērā bezrūpīgi. Piemēram, vairums aprobežojas ar prognozi, ka jāstrādā būs ilgāk, ka varbūt īsti nekādā "pensijā aiziet" neizdosies. Tas tā tiešām varētu būt, bet ko tas nozīmē praktiski? Kādu darbu pēc sešdesmit gadu vecuma var darīt? Ko šai vecuma grupai var piedāvāt darba tirgus? Kāda ir sabiedrības un pašas vecuma grupas attieksme pret šo ļoti ticamo nepieciešamību? Kā reāli iespējama papildu prasmju apgūšana un kādu tieši?