Varas partiju disketēs un rūtiņu kladēs uz katrām vēlēšanām darāmo darbu deklarācijā neizdzēšamiem zelta burtiem ierakstīts atbalsts un prioritāte izglītībai. 

Izglītības ministre Anda Čakša gadiem sola skolotājus padarīt par personām ar ienākumiem virs vidusmēra ar mēneša atalgojumu līdz 2500 eiro un vēl iespaidīgākām summām. Taču skolu kolektīvi neapmierināti, skolotāji sapūtušies, jo iekārdināšanai ar lielām algām tiek uzlikta dzēšlapa, tā ir tukšu solījumu bārstīšana, pedagogu un sabiedrības tracināšana. Realitātē skolmeistariem nav naudas kino biļetei, tie neapmeklē teātri, neatļaujas nopirkt jaunizdotu grāmatu, lai pašizglītotos. Pedagogi atšķirībā no granddāmas Čakšas, kuras ģērbs vēl silts no franču skrodera adatas, spiesti tērpties džutas auduma drēbēs un ir stabilākā humpalnieku veikala "Kilomax" klientūra. Pirmsalgas dienās skolotāju ģimenes pārtiek no kukurūzas nūjiņām un ledenēm, un drīz arī stiklenes nevarēs iegādāties, jo rimčikā "Bārbeles" uzkāpušas cenā 8,99 par kilo. Aizņemties dvacāru vai kvartu līdz algai ir izglītības druvas kopēju ierasta prakse un paraža.