Vai nav skumji, ka pēdējos gados grāmatas kļūst arvien skaistākas, kā vienmēr latviski iznāk augstvērtīga literatūra, bet aptaujas pauž, ka arvien sarūk lasītāju skaits…

Mani bezgala uztrauc jautājums, vai jaunatne lasa. Ja jau esam nonākuši tik tālu, ka bērni savā starpā sarunājas angliski, jo tā viņiem esot vieglāk izteikties… Tā gan nevar būt taisnība, jo izteikties ir viegli, ja pārzini savas valodas vārdu krājumu. Acīmredzot bērniem, kuri domā, ka vieglāk sarunāties angliski, trūkst vārdu krājuma savā valodā. Neapstrīdami, bērns, kurš audzis, dzirdot animācijas filmas angļu valodā un pēc tam pārejot uz seriāliem, vienkārši iekāpj citā valodas paradigmā, citā valodas upē un, pieļauju, pat sāk tajā domāt. 

Nedomāju, ka pārspīlēju, teikdama, ka šī situācija latviešu valodas saglabāšanai ir liels zaudējums, un rodas interese uzzināt, kā tad tagad skolās notiek latviešu valodas stundas… 

Manuprāt, valodas lokanību un bagātību vispirms veido lasīšana, un, otrkārt, ja runājam par skolu – tie ir domraksti un atstāstījumi, kas savulaik bija ierasta lieta, piespiežot bērnu izteikties savā valodā, turklāt darīt to plaši. Tiešām nezinu, vai tā joprojām notiek un vai valodas prasmes tiek vingrinātas pietiekami.

Nevaru gan novērtēt, cik daudz tauta vēl lasa, patiesībā to nojaust ļautu grāmatu metieni apgādos un bibliotēku dotais lasītāju skaits. Ļoti skopā un liesā valoda tīmeklī liek domāt, ka visu var pateikt 140 zīmēs, turklāt vēl pa pusei angliski. Bet – vai tas spēj bagātināt cilvēku un viņa valodu?

Latvijas valsts pastāvēšanas pamats ir valoda, bet, tā kā brīžiem valoda kļūst kliba, nav brīnums, ka notiek tik daudz pārpratumu …

Tas ir ļoti briesmīgs un biedējošs temats.