15 °C
Vēl aizvien galvā skan vārdi no 2019. gada martā izdotās grupas Laika suns dziesmas Pavasari: «Pavasari, gaidi mani, uzplauks mani kailie zari.» Tā pacēla šo muzikālo apvienību un tās līderi, galveno dziesmu autoru Arni Račinski nebijušos popularitātes augstumos. Dziesma iezīmēja pagrieziena punktu apvienības daiļradē, atsakoties no skaļām elektriskajām ģitārām, sperot soli pretī radio draudzīgākam skanējumam.
Laika suns.Imitācija
4,5
Tā paša gada jūlijā sekoja vēl viens singls Dažas no meitenēm, kas arīdzan apskrēja visus radiostaciju topus, vēl pēc brīža rotaļīgais Atceries Rīgu vasaras naktīs, un šķita, ka jau pavisam drīz grupa izdos jaunu albumu un dosies vērienīgā koncertturnejā. Taču tā nenotika. Sākās pandēmija, cilvēku sejas aizsedza maskas, durvis tika aizslēgtas un logu slēģi aizvērti, pulcēšanās aizliegta un baiļu, nedrošības sajūta pārņēma pusi pasaules.
Pagāja vēl četri pavasari (bet, ja par atskaites punktu ņemam 2015. gadā iznākušo albumu Gaismas lādiņš, tad veseli deviņi), un tikai šogad Laika suns beidzot laiž klajā ilgi gaidīto otro studijas albumu. Tam dots nosaukums Imitācija, un tajā dokumentēts jau cits laika nogrieznis bez pavasara, meitenēm un vasaras naktīm.
Arnis atzīst, ka starp Gaismas lādiņu un Imitāciju tika radīts materiāls vēl vismaz diviem albumiem. 2016. un 2017. gadā pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika Valmieras studijā radītā mūzika daļēji apkopota un pagājušogad izdota EP Tālās gaismas, bet pirmspandēmijas lielie hiti, tajā skaitā Pavasari, arī kopdarbs Sarkanā gaisma ar reperi Mesu, palikuši Arņa datorā.
Kas zina, varbūt tādi formāli apkopojumi kā albums mūsdienu klausītājam nemaz nav nepieciešami. Galu galā, dziesmas savulaik ir izdotas, publicētas, pieejamas. Tikai pašam autoram var būt iekšējs diskomforts, ka kāda daļa no muzikālā materiāla tā arī nav ieraudzījusi dienas gaismu. Arnis pieder pie 90. gadu vidus un beigu latviešu rokmūzikas paaudzes, kas pieauga ar albuma formātu, un nebrīnīšos, ka tomēr pēc laika tiks pārpakotas arī 2019.—2020. gadā tapušās dziesmas.
Kas tad ir šī Imitācija? Tās ir 12 dziesmas latviešu mēlē, no kurām dažas jau dzirdētas (Nav kur iet un rīts, rīts, rīts, rīts, rīts, rīts). Daļēji to var dēvēt par postpandēmijas albumu, jo gandrīz visu dziesmu ideju radīšana sakrīt ar 2020. gada ziemu, kad grupas dalībnieki — Arnis, ģitārists Elvijs Pārpucis, basists Kārlis Josts un bundzinieks Jānis Burmeisters — devās uz kādu nelielu ciematu pie jūras, kur divās radošajās nometnēs lielākā daļa materiāla arī sacerēta. Tālāk jau metodisks un vienlaikus nesteidzīgs darbs Arņa studijā Mute, kur ikdienā viņš darbojas arī kā producents, sadarbojoties ar citiem mūziķiem.
«Tie ir dokumentāli un izdomāti notikumi, intensitāte no zemas līdz pārspīlētai. Imitācija ir sajūta par laikmetu, bet pati sajūta ir pavisam īsta,» tā šīs dziesmas raksturo Račinskis. Tik tiešām ierakstā jūtama laikmeta maiņa (pandēmija, karš Ukrainā), vairākas dziesmas caurvij atsvešinātības, vientulības, nedrošības tēmas, taču kopumā ieraksts ir gana optimistisks. Jāmin kaut vai brīnišķīgā popdziesma rīts, rīts, rīts, rīts, rīts, rīts,kas ieskaņota kopā ar grupas Kautkaili solisti Kristīni Pāži. «Mainās laiks, mainās laiks...» apliecinot iepriekš teikto, skanīgā divbalsībā dzied Arnis un Kristīne.
Vēl viena sadarbība, kas dzimusi Arņa studijā, ir dzirdama skaņdarbā Meža migla. Dziesmā, kas muzikāli paspērusi solīti džeza, triphopa virzienā, dzirdama «tautumeitas» Aurēlijas Rancānes skaistā balss. «Tam, kā skan Aurēlija, nekāda sakara ar īstenību nemaz nav, tur atbildes jāmeklē zemapziņas miglājos,» sadarbību komentē Arnis.
Etnogrāfiska motīva piesitiens jūtams arī kompozīcijā Klaiņoja brālītis, kurā Arņa oriģinālteksts par māsiņu un klaiņojošo brālīti, kas devies laimi meklēt, nedaudz sasaucas ar Latvju dainām. Šī ir viena no divām dziesmām, kas nav tapusi minētajās ziemas sesijās. Brālītis datējams ar 2018. gadu. Otra kompozīcija, kas vienlaikus ir senākā (no 2016. gada) un arī jaunākā (ierakstīta kā pēdējā), ir valša ritmā ieturētā Vientuļa sala. «Pantu pirmās skices ir vēl mofo (Arņa iepriekšējā rokgrupa — aut.) izskaņā tapušas,» atklāj Arnis.
Tomēr kopumā Imitācija ir gana tipisks modernā roka albums, kurā saklausāmas Arņa jaunības dienu ietekmes (Doves, Radiohead), arī jaunākas roka vēsmas, piemēram, ievadošais titulskaņdarbs ar pulsējošu deju mūzikas dekorāciju sasaucas ar Mančestras dīvaiņu kolektīva Everything, everything daiļradi. «Imitācija tev tek pār vaigiem lejā. Neviena te nav, tu meklē, bet nav,» trauksmaini sauc Arnis, skaidrojot, ka tas ir ne tikai attiecību stāsts (attiecību fasādes nesakritība ar iekšpasauli), bet arī plašāks laikmeta raksturojums.
Aktuālais singls Cerība mirst pēdējā ir izjukušu attiecību himna ar britpopa akcentiem. Dienvidu vējš savukārt izklausās kā no bītlu vai Noela Galahera dziesmu grāmatas. Arnim allaž ir bijis tuvs britu rokmūzikas skanējums, it īpaši 90. gadu zelta ēras ieraksti. Šīs ietekmes jūtamas dziesmās Novuss, Eskalators, arī Viss pāries, kas droši varētu būt arī Starsailor vai Embrace singls tālajā 2003. gadā.
Lai arī atsevišķas atsauces ir senas, šis noteikti nav nostalģijas albums, to apliecina gan dinamiskais ievads, gan deju ritmos ieturētā albuma izskaņa Atmiņas ūdens, gan izcili noslīpētais skanējums, kas rūpīgi destilēts un studijas apstākļos degustēts, pirms nonācis mūzikas straumēšanas skatlogā.
Labākās dziesmas: Cerība mirst pēdējā, Nav kur iet un rīts, rīts, rīts, rīts, rīts, rīts.
