Vēstule no pagātnes. Shipsea albuma "Lielās cerības" recenzija

Reti kurš mūziķis ir kā radoši nospriegota un ilgskanīga stīga. Reti kuram piemīt spēja sevi disciplinēt 24 stundas diennaktī, visu laiku metot jaunus izaicinājumus, lai pārsteigtu gan klausītāju, gan, kas nav mazsvarīgi, arī sevi. Tāpat kā viļņi okeānā, kas ceļas un veļas arvien augstāk un tad atkal triecas uz leju, mūsu dabiskais stāvoklis ir uz kādu brīdi fokusēties, saņemties un tad atkal nedaudz atslābināties.

Shipsea. Lielās cerības

3,5/5

Diemžēl bieži vien «nospriegoto stīgu» gadījumi mūzikas vēsturē beidzas ar izdegšanu, tāpēc ir veselīgi saglabāt saprātīgu līdzsvaru, laiku pa laikam pasaudzējot sevi. 

Grūti pateikt, vai mūziķis un dziesmu rakstnieks Jānis Šipkēvics šobrīd ir aktīvā radošā fāzē vai saudzējošajā režīmā, taču no malas rodas iespaids, ka Jānis ir nemitīgi ar kaut ko nodarbināts. Daudziem bija pārsteigums, kad pirms gada viņš ar ģimeni — sievu Zani un abu bērniem Kristapu un Jūnu — pārcēlās uz Zviedriju, lai Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā pievērstos mūzikas producēšanas, skaņu inženierijas studijām. Tāpēc nule kā izdotā jaunā soloalbuma Lielās cerības iznākšana, arī prezentācijas koncerti Rīgā, liek uzdot vienu jautājumu — pa kuru laiku to visu var paspēt?

Daļēji atbilde šoreiz meklējama desmit gadus senos notikumos, kad Jāņa dzīvē bijis viens no šiem «nospriegotajiem periodiem» gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Šis albums ir kā vēstule, kuru viņš sāka rakstīt 2014. gadā, bet savu adresātu tā sasniedza tikai tagad.

Vai albuma tapšanas ierosme bija iekšēja nepieciešamība šķetināt pagātnes notikumus, savulaik neatrisinātas emocijas sapakot smukā sainītī un palikt malā? Vai tomēr tam apakšā ir pavisam praktisks apsvērums — katram studentam ir jānodod kursa darbs, un Jāņa gadījumā tas ir paša producēts albums, kas jāpabeidz konkrētā termiņā. Iespējams, spēkā ir abi šie faktori.

Arī pasaulē netrūkst piemēru, kad radošā apsīkuma periodos tiek celtas gaismā agrāk tapušas idejas, kas dažādu iesmelu dēļ nav realizētas. Mūsdienās albumi top ilgākā laika periodā, vairs nav spēkā savulaik ierakstu industrijas uzspiestais temps — trīs albumi piecos gados.

Kas tad ir šajā «emociju sainītī»? Jānis neslēpj, ka Lielās cerības ir grūtību pārvarēšanas albums, tā kodolu veido terapeitisks atskats uz sāpīgo šķiršanos (laulība ar Leldi Ozoliņu šķirta 2016. gadā) un ne tikai. «Es to uzrakstīju pirms desmit gadiem, kad šķīros. Tolaik vispār nebija drosmes ko tādu izteikt vārdos un kur nu vēl publiski,» Šipkēvics komentē albuma tituldziesmu. Abi sāka draudzēties 18 gadu vecumā, apprecējās, nodzīvoja līdz 30 un tad pašķīrās. 

«Tas bija 2014. gads, kad ira pa vīlēm man līdz tam svarīgas un fundamentālas lietas — no laulības līdz veselībai. No mūzikas līdz naudas makam.»

Jānis atzīst, ka laikā, kad radās albuma muzikālais materiāls, tas bija pārāk emocionāli un sāpīgi, lai kādam to rādītu. Vienīgais koncerts, kurā šī mūzika izskanēja plašākai publikai projektā Shipsi,bija 2014. gada Piena svētkos Ziemeļblāzmā. Tolaik kopā ar Jāni uz skatuves muzicēja ģitārists Matīss Čudars, bundzinieks Ivars Arutjunjans, taustiņinstrumentālists Rūdolfs Macats, arfiste Elizabeta Lāce un čellists Lenarts Heindelss.

Šā gada pašā sākumā gandrīz visi šajā projektā iesaistītie mūziķi (Čudara vietā Svens Vilsons) atkal satikās ierakstu studijā, lai šo «jauno veco» albumu iemūžinātu. 

Rezultāts ir septiņas kompozīcijas, kas izskan aptuveni pusstundā. Šeit ir gan paša Jāņa sacerēti vārdi, gan teksti, kas aizgūti no amerikāņu dzejnieka Edvarda Estlina Kamingsa, Emīlijas Dikinsones, islandiešu dzejdares Sigurbjorgas Trastardotiras, kuras dzejoļiem Jānis uzdūries, viesojoties Islandē, arī Ojāra Vācieša rindas. 

Islandes pieskāriens jūtams arī tolaik radītajā mūzikā, it īpaši kompozīcijā I Carry Your Heart saklausāma Sigur Rós ietekme, arī Shipsi pseidonīms, visticamāk, radies islandiešu postroka apvienības līdera Jónsi ietekmē. 

Sigur Rós vilciens pasaules mūzikā jau brauca ar pilnu jaudu kopš 1999. gada albuma Ágætis byrjun, tāpēc 2014. gadā atsaukties uz šo Islandes fenomenu vairs nebija labais tonis, iespējams, arī tāpēc šī novēlotā jūsma par Islandes kultūru, Shipsi-Jónsi koncepcija nebija ilgtspējīga. 

Šodien savu soloprojektu Jānis pārdēvējis par Shipsea, kas izklausās daudz oriģinālāk un organiskāk.

Nelielas postroka atblāzmas sadzirdamas arī skaņdarbā Mežaparks, interesantas matemātiskā roka un soula/gospeļmūzikas atsauces jūtamas dziesmā I’m Nobody, savukārt Murder Story varētu būt kāds neizdots Radiohead skaņdarbs. 

Lai arī interesantie eksperimenti sākotnēji piesaista melomāna ausi, pēc vairākām noklausīšanās reizēm kļūst skaidrs, ka tieši tīra, dzidra melodija ir Jāņa stiprā puse. Izcils ir titulskaņdarbs ar atsaucēm uz mūsdienu R&B (asociācijas raisās ar Frenka Oušena daiļradi), brīnišķīga ir Meitene no manas klases un noslēdzošais Ilgi vēl. Tieši šie trīs skaņdarbi veido albuma kodolu un paša Jāņa vārdiem raksturojami kā «mūzika cilvēkam, kuru vajag samīļot».