7 °C
Būtu jāpalauza galva, lai nosauktu vēl kādu tikpat lielisku koncertgrupu Latvijā, kāda šobrīd ir "Citi zēni". 9. marta priekšnesums par godu otrā studijas albuma "Cits līmenis" izdošanai koncertzālē "Palladium" bija tik pārdomāts, muzikāli noslīpēts, nostrādāts visos līmeņos, ka to nebūtu kauns rādīt ne tikai uz Latvijas, bet arī uz Eiropas lielāko festivālu skatuvēm.
Citi zēni.Cits līmenis
4.5/5
Lai arī Citi zēni martā svin tikai ceturto pastāvēšanas jubileju, grupas tapšanas stāsts ir daudz senāks. Ar anglisko nosaukumu The Citizens ansambļa kodols — solists Jānis Pētersons un taustiņnieks Reinis Višķeris — dibināja grupu jau 2010. gadā. Abi mācījās Rīgas Franču licejā, un, pieaicinot vēl dažus draugus, izveidojās gana solīda popgrupa, kas spēlēja dziesmas angļu, franču, pat krievu mēlē un ar laiku kļuva par pieprasītu dažādu saviesīgu pasākumu — kāzu, jubileju, korporatīvo ballīšu — ansambli.
Šie iesildīšanās gadi bijusi neatsverama pieredze, kas puišiem ļāvusi iegūt skatuves rūdījumu, tuvāk iepazīt mūzikas biznesa aizkulises, publikas vēlmes un kaprīzes.
Jautājums. Vai kāds šādas ballīšu grupas, kas spēlē pēc pasūtinājuma visur un visu, uztver nopietni? Jāsaka godīgi — ne pārāk. Acīmredzot, to sajutuši, puiši nolēma mainīt attīstības vektoru un veica trīs būtiskas izmaiņas. Ne obligāti šādā secībā, bet pārmaiņas bija šādas. Pirmā — nosaukuma maiņa. Kopš 2020. gada grupa asprātīgi pārveidoja anglisko Citizens par Citi zēni. Otrā — sastāvam pievienojās talantīgie mūziķi un komponisti — producents Roberts Memmēns un saksofonists Dagnis Roziņš (abi kopā darbojās vokālajā grupā Insomnia). Trešā — nolīgts pieredzējušais menedžeris un producents Jānis Kļaviņš.
Pirmā publiskā parādīšanās jaunā sastāvā notika LTV raidījumā Gudrs, vēl gudrāks 2020. gada vasarā, izskanēja singls Vienmēr kavēju, un maisam gals bija vaļā — sekoja debijas albums Suņi iziet ielās, piedalīšanās Eirovīzijā un neskaitāmi koncerti.
Atceros savus pirmos iespaidus par grupu. Asociatīvi veidojās sasaiste ar pasaulē tobrīd populāro fanka un popa žanru hibrīdu, spilgts tā piemērs bija Bruno Marsa un Marka Ronsona ballīšu grāvējs Uptown Funk, kurā jūtama 80. gadu Mineapolisas fanka (spilgtākais pārstāvis — Prinss), diskopopa, soula un boogie nokrāsa.
Latvijā kaut ko līdzīgu radīja Jānis Stībelis, taču Citi zēni no viņa rokām stafetes kociņu ir pārņēmuši, pat izrāvuši un savu apli sākuši skriet ar pavisam citu jaudu.
Jaunais albums, kuru producējis grupas muzikālais vadītājs Roberts Memmēns un talantīgais JJ Lush (Jānis Jačmenkins), ir jauns līmenis ansambļa radošajā attīstībā. Dziesmas ir labākas, labāks ir skanējums un labāki arī dziesmu vārdi. Galu galā, albumam sacerētas aptuveni 40 kompozīcijas, no kurām atlasītas 12. To vidējais garums — trīs minūtes. Albumā spilgti iezīmējas ne tikai Memmēna, bet arī pārējo radošais pienesums. Īpaši jūtams saksofonista Dagņa Roziņa rokraksts — viņa balss skan vairākos piedziedājumos, viņš ir dziesmas Lūpukrāsas vārdu līdzautors, tajā ieskanas arī jaunās dziedātājas Grētas Grantiņas balss. Melodijas uzbūve, intonācijas piedziedājumā sasaucas ar paša Roziņa savulaik sacerēto Grētas singlu Saulesbrilles uz acīm.
Albumā nav daudz viesmākslinieku, līdzās Grētai jāmin tikai Labvēlīgā tipa piedalīšanās pagājušā gada vasaras grāvējā Baļļīte. Visas pārējās ir Citu zēnu radītas kompozīcijas. Dažas izskanējušas jau agrāk — tituldziesma Cits līmenis, minētā Baļļīte, Vecumdienas, tomēr lielākā daļa ir jaunas dziesmas.
Kopā ar albumu izdots aktuālākais singls Mazais bandīts, kuram iedvesmu mūziķi smēlušies pie grupas friziera Krista Kehra. Būdams liepājnieks, viņš vienmēr savā salonā sagaidījis vīrus ar vārdiem: «Kas i par drēb’, mazais bandīt?» Citiem vārdiem — kā iet, vecais? Sarunvalodas izteicieni ir bieži izmantots māksliniecisks paņēmiens grupas tekstos.
Blakus jestriem ballīšu skaņdarbiem albumā dzirdama arī jutekliska R&B balāde Miljons rītdienas, kurā klavieru pavadījumā uzmirdz Memmēna baritons.
Lai nebūtu tā, ka tikai slavēju, esmu atradis arī pāris nebūtiskas nepilnības. Pirmkārt, konceptuāli no albuma lec laukā ņiprais deju hits Džeku lajx, kas drīzāk iederētos Bermudu divstūra repertuārā. Otrkārt, ne visās dziesmās izdevies tikt galā ar popmūzikai neērto mūsu skaisto latviešu valodu. Ik pa laikam apraujas vārdu galotnes, kas, saprotams, tiek darīts ritma vārdā, arī uzsvari vārdam dažreiz salikti nepareizajās vietās. Piemēram, dziesmā Numeroloģija skan vārdi: «Uz septiņiem rūķīšiem viena princese» (akcents «princesei» nevis uz pirmo, bet otro zilbi). Vai dziesmā Klasiski pasēdēt, piedziedājumā dzirdam nevis «klasiski», bet «klāsiski».
Tikt galā ar latviešu valodu populārajā mūzikā allaž bijis grūts uzdevums, it īpaši, ja melodija tiek sacerēta bez vārdiem, dungojot nevalodā, un tad melodijai mēģina uzlikt tekstu latviski.
Taču kopumā Cits līmenis ir lielisks albums, pārliecinošs pieteikums nākamā gada Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas labākā popmūzikas albuma titulam. Tā turpināt!
