Vasarā Rīgas kanāls vai ņirb no mazākiem un lielākiem peldlīdzekļiem: kuģīšiem, airu laivām, katamarāniem... Tātad uzskatāmi attīstījies šis ūdens komerctransports, par ko varam tikai priecāties. Iespējams, daudziem radies priekšstats, ka šo satiksmi galvenokārt bauda tikai tūristi, taču tā nav – laivu, kuģīšu pakalpojumus izmanto arī mūsu valsts iedzīvotāji, lai, piemēram, nosvinētu kāzas, dzimšanas, vārda dienas, izlaidumus, citus pasākumus.

Sākumā Rīgas ūdeņu satiksmi nodrošināja liellaivas un pārcēlāji, bet vēlāk tvaikoņi un upju tramvaji. Regulāra upju kuģīšu satiksme pastāvēja no 1853. līdz 1990. gadam. Pilsētas pasažieru kuģīši pastāvīgi kursēja četrās līnijās – no Vecrīgas uz Āgenskalnu, Iļģuciemu, Klīversalu un Zundu, kā arī tālāk uz Jūrmalu, Jelgavu un Kalnciemu. 

Ulmaņlaikos upju kuģīšu maršrutu bija, cik uziet: pārceltuves Rīgas centrs–Zaķusala, Kundziņsala–Sarkandaugava; maršruti uz Ķekavu un Bolderāju, un Jelgavu (līdzīgi pēckara maršrutiem, bet ir vismaz viena, vēlāk neesoša pietura – Dombrovska kokzāģētava Vecmīlgrāvī). Galvenā kuģu pietura bija 11. novembra bulvārī abās pusēs Pontonu tiltam (apmēram tagadējās vietās – abās pusēs Akmens tiltam), kas nodalīja dienvidu maršrutu uz Ķekavu no ziemeļu maršrutiem. 

Līdzās minētajiem maršrutiem vēl bija šādi: Vecpilsēta–Jahtklubs (Balasta dambī)–Āgenskalns; Vecpilsēta–Balastdambis–Siļķu brāķis–Cementfabrika–Iļģuciems; Vecpilsēta–Kundziņsala–Sarkandaugava–Loderis–Jaunmīlgrāvis–Jaunciems. Ar gadiem satiksme pa Rīgas ūdensceļiem organizēta vien kā izklaides braucieni – tātad zaudējusi nozīmi kā sabiedriskā transporta veids.