Vai ģimenes mīluļiem – pirmkārt jau suņiem un kaķiem, bet gan jau arī kāmīšiem, papagaiļiem, jūrascūciņām, pitoniem un vēl citiem – būtu vieta bumbu patvertnēs vai prioritāte tomēr ir cilvēku drošība? Šāda neparasta diskusija aizvadītajā nedēļā izvērsās sociālajos tīklos un beidzās ar aizsardzības ministra Andra Sprūda ("Progresīvie") solījumu kaut ko izdomāt. 

"Nenoliedzami, ka jautājums par to, ko darīt ar dzīvniekiem krīzes situācijās, un par iespējām tos ņemt līdzi uz patvertnēm, ir svarīgs. Mums ir jāņem vērā visu intereses, tādēļ šo tēmu aktualizēsim kopā ar Iekšlietu ministriju. Meklēsim risinājumus," tviterī apsolījis Sprūds. Varētu izteikt aizdomas, ka viņa apņēmība kaut ko paust par šo tēmu radusies pēc novērtējuma, ka tā īpaši aizskārusi nosacīti "progresīvā" elektorāta jūtas, bet paliksim pie versijas, ka ministrs vienkārši ir ieklausījies sabiedrības bažās. Kā jau mums bieži tiek stāstīts – viss vadības līmenī tiekot darīts pareizi, tikai komunikācija klibojot... Diemžēl šis nav tas gadījums.

Situāciju ar patvertnēm varētu salīdzināt ar ģimenes strīdu par to, vai privātmājas viesistabai labāk piestāvētu aizkari vai žalūzijas, vai priekšnamā likt tikai kurpju plauktiņu vai tomēr lielo skapi, vai dārzā pietiek ar dīķi vai arī vajadzētu ierīkot strūklaku, bet visai šai diskusijai nav jēgas, jo... nekādas mājas nav un ģimenes budžets pārredzamā nākotnē atļauj tikai vienistabas dzīvokļa īri. 

Protams, vienmēr var iebilst, ka labāk visu izrunāt laikus, lai vēlāk pie tā vairs nebūtu jāatgriežas, tomēr vispirms svarīgāka būtu cita saruna – kāds ir plāns, lai īpašumu iegūtu, un ko secīgi darīsim, lai to realizētu. Bet strūklaka un dīķis var pagaidīt.