Komponists Andris Dzenītis: Izglītības jautājums

Skaidrs, ka, ja deķis ir mazs, tad, velkot to uz visām pusēm, vienmēr kādas kājas paliks plikas. Skaidrs arī tas, ka publiski visa informācija netiek pasniegta tik pietiekami izsmeļoši, izskaidrojoši, lai neizraisītu paniku. Domājot par drošību (neapšaubāmi) kā centrālo prioritāti, man tomēr nav skaidrs, kā citu, prioritāri sekojošo nozaru vidū var nebūt izglītība, tajā skaitā arī kultūrizglītība.

Nu jau tūlīt pilnus 20 gadus strādājot kultūrizglītībā, it labi zinu, cik tā specifiska, ierēdniecībai droši vien ne uzreiz niansēs saprotama, redzu, cik patiesībā pārstrādājušies, pārguruši ir atsevišķu, īpaši teorētiski-tehnisku mācību priekšmetu pasniedzēji, kuri regulāri šo darbu pamet pēc pietiekami īsa darba stāža, tāpēc valstī jau gadiem hroniski trūkst, piemēram, kvalitatīvu solfedžo, harmonijas, citu mūzikas teorētisko priekšmetu pasniedzēju. Klusi, nekaitinot lauvu, protams, var arī piebilst to, ka skolotāju algas arī profesionālajā izglītībā, atšķirībā no valsts amatpersonu algām, kuru pieaugums ierakstīts likumdošanā, šo gadu laikā salīdzinājumā ar inflācijas pieaugumu, ir cēlušās būtībā nemanāmi.

Bet, piemēram, ja "līdzsvarotā finansēšanas modeļa" ieviešanā runa nav par algām, bet par skolu materiāli tehnisko bāzi, tad jāatceras, ka mūsdienīgas profesionālās izglītības pamats ir tieši tehniskais nodrošinājums, kurš daudzos gadījumos mūsdienās noveco gaismas ātrumā. Tam ir nepieciešams konstants finansējums. Mūzikas instrumenti, mūsdienīgi materiāli, citās valstīs un valodās izdotas grāmatas – tas viss ir nepieciešams, ja vēlamies turpināt būt pasaulē konkurētspējīgi ne tikai animācijā, kurai pēkšņi pievērsta maksimāla kultūrpolitikas interese un solījums to atbalstīt, bet arī visās pārējās mākslas nozarēs, kurās mums ir vairāk pasaulē veiksmīgu un savās nozarēs "pasaulslavenu" personību, kā jebkurā citā dzīves jomā.

Viena no šo panākumu būtiskām atslēgām ir arī individuālās, fakultatīvās, izvēles stundas.

Taustoties un grābstoties, ko varētu nozīmēt biedējošais "līdzsvarotais finansēšanas modelis", un ar skaudību aplūkojot kultūras "svētās govis", kurām nedrīkst pieskarties, tikai savos sapņos, fantāzijās, cenšoties neapdraudēt nacionālās identitātes svētumu, padomāšu par Dziesmu un deju svētkiem, kuros dzied un dejo, bet var iztikt bez grandioziem gaismu šoviem, vienkāršāku publicitāti (jo šī tradīcija patiesībā taču to nemaz neprasa) un visu citu – skaistu, mīļu, plašu, bet ne tik dārgu, varbūt arī ar pašu dalībnieku nelielu, simbolisku līdzfinansējumu, pafantazēšu arī par to, kas slēpjas zem termina "sabiedrības saliedētība", un kā, ar kādu finansējumu, cik efektīvi tā tiek vai tiks veicināta, un kur ir garantija, ka šis "neapcērpamais" finansējums mūs saliedēs...

Jā, arī tas, ka Viļņa, kura nemaz ne tik sen sākusi runāt par koncertzāli, to jau ceļ, nevis gadu desmitiem kasot degunu, maina lokācijas, un nu lēni, bet kaut ko projektē; tas, ka mūsu ziemeļu kaimiņos skolotāju, arī profesionālās izglītības skolotāju algas ir pavisam, pavisam citas, IR izglītības jautājums. To cilvēku izglītības, kas lemj, ka šie jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi, strauji un mērķtiecīgi risināmi, pieaudzējami, nevis griežami. Viņu kultūrizglītības un ilgtermiņa domāšanas rezultāts.

Skaidrs arī, ka kultūras reputācija sabiedrībā, tanī skaitā – politiķu aprindās – ir duāla. Kamēr ir iespēja aiziet uz kādu izrādi, koncertu, galu galā – valsts svētku koncertu vai tiem pašiem Dziesmu svētkiem, sekot līdzi Latvijas mākslinieku panākumiem pasaulē – tas ir saviļņojums, pārsteigums, apbrīna. Taču, kad saviļņojums nokāpj atpakaļ līdz praktiskām šīs pasaules finesēm, daudzi pat nezina, ka mākslinieki ar mākslu nodarbojas visu dienu, nevis tikai vakarā pēc darba, komponists, kuru pasaulē pazīst, nebūt nav pat ne tuvu tik bagāts, kā liekas, lai pat neteiktu, ka knapi "savelk galus", visiem zināmam gleznotājam, lai spētu samaksāt rēķinus, nākas izmisīgi meklēt pircējus savām gleznām, bet skolotājam, kurš pēc solfedžo stundām trijās mācību iestādēs, piektdienas vakarā beidzot atkrītot gultā, pa galvu maļas viens vienīgs "sol-re-si-faaaa... do-do-do, miiii... Domi-nan-tes sep-ta-kords – toooonikaaa. Un taaagad uz seeesto"...

Ar autora atļauju saīsināti publicēts no "Facebook".