"Draudzība" čekas uzraudzībā: kā VDK pārņēma kontaktus ar trimdas latviešiem

Otrā pasaules kara beigās dzimteni atstāja vismaz 130 000 Latvijas bēgļu, kuri vēlāk apmetās galvenokārt ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, VFR un Zviedrijā. PSRS centās panākt viņu repatriāciju. Tomēr masveidīga repatriācija neīstenojās. 1950.–1960. gadu mijā PSRS izmainīja politiku – repatriācijas mērķi nomainīja centieni ietekmēt un izmantot emigrāciju savās interesēs, neitralizēt aktīvos pretpadomju elementus. Visus kontaktus ar ārzemniekiem un ārzemju organizācijām, to skaitā ar latviešu trimdiniekiem, pārraudzīja un organizēja Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) un tās segorganizācijas. Pastāvēja vairākas sabiedriskas organizācijas, kas strādāja ar trimdas tautiešiem PSRS interesēs. Tās sastāvēja galvenokārt no kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem.

Šajā rakstā īsumā aplūkots VDK iespaids sabiedriskajā “Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” (turpmāk – Komiteja), veidojot Komitejas kontaktus ar latviešu trimdu Rietumos. Komiteju vadīja VDK Izlūkošanas daļas (1. daļas) 2. nodaļa (izlūkošana, ārējā pretizlūkošana). 

2. nodaļas galvenie darba virzieni bija, pirmkārt, emigrācijas centru izpēte, lai atklātu Padomju Savienībai naidīgās organizācijas un novirzītu to darbību vēlamā gultnē ar ietekmes aģentu un propagandas pasākumu palīdzību. 

Otrkārt, visas emigrācijas izpēte un ietekmēšana.

Lai kontrolētu trimdas sabiedrību

1961. gadā tika izveidota “Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļa” Rīgā, Gorkija ielā (tagad K. Valdemāra iela) 11a. Šajā namā bija izvietotas arī vairākas citas VDK segorganizācijas: Ārzemju tūrisma lietu pārvalde, Miera komiteja un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība.

“Latvijas nodaļa” 1964. gadā tika pārveidota par “Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs”. Pret trimdiniekiem krasi negatīvās attieksmes vietā PSRS iestādes tagad vēlējās veidot “draudzību”, vienlaikus ietekmējot trimdas sabiedrību, kontrolējot tās politiskās aktivitātes un diskreditējot to Rietumu acīs.

Jaunās Komitejas dibināšana notika 1964. gada 10. septembrī. Kā ilggadēji Komitejas aktīvisti darbojās pazīstami rakstnieki, mākslinieki, aktieri, režisori, mūziķi, zinātnieki un sabiedriski politiskie darbinieki: Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Arvīds Darkevics, Lidija Freimane, Oļģerts Grāvītis, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Emīlija Gudriniece, Ilmārs Īverts, J. Kalniņš, Mirdza Ķempe, Gunārs Krollis, Arturs Lapiņš, Jānis Porietis, Jānis Stradiņš, Ādolfs Talcis, Andris Vējāns, Rihards Zandersons, Indulis Zariņš, Uldis Zemzaris, Imants Ziedonis un citi. 

Komitejas darbībā piedalījās vairāk nekā 80 organizācijas (ministrijas, resori, radošo darbinieku savienības, arodbiedrības, Zinātņu akadēmija, mācību iestādes, teātri, Valsts filharmonija, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca u. c.), kas piedalījās pasākumos un nodrošināja tās materiālo bāzi.

Latvijas VDK ierosmē tika nodibināti un pilnībā finansēti laikraksts “Daugava” un žurnāls “Draugs” Rietumvācijā un žurnāls “Viesis” Austrālijā. Par VDK līdzekļiem uzturēja laikrakstu “Amerikas Latvietis” Bostonā (ASV). Lielāko daļu materiālu šiem izdevumiem uzrakstīja Komitejas avīzes “Dzimtenes Balss” līdzstrādnieki.

Notika arī iefiltrēšanās trimdas periodiskajos izdevumos, panākot, ka tie iespiež padomju propagandas materiālus. 60. gadu otrajā pusē ilustrētais žurnāls “Tilts” Mineapolē (ASV) iespieda virkni “Dzimtenes Balss” piegādātu rakstu un eseju. To autori bija arī trimdas sabiedrībā populāri Latvijas dzejnieki un rakstnieki. Autoru sacerējumus VDK izvērtēja un nosūtīja Izlūkošanas daļai un ar tās piekrišanu piegādāja “Tiltam”, kā arī trimdas žurnālam “Jaunā Gaita” apmēram no 60. gadu beigām.

60. gadu pirmajā pusē “Dzimtenes Balss” attīstīja niknu kampaņu pret “latviešu fašistiskajiem kara noziedzniekiem” Rietumos, izdeva vairākas kara noziegumiem veltītas grāmatas, publicēja daudz rakstu par “kara noziedzniekiem”. VDK Izlūkošanas daļa izvēlējās “atmaskot” galvenokārt cilvēkus, kuri aktīvi darbojās trimdas organizācijās, to vadībā vai presē. Raksti bija pārspīlēti un politiski motivēti ar nolūku diskreditēt trimdas organizācijas un to aktīvistus.

Smalkās tīkla acis

Komitejai bija piecas sekcijas: Literatūras, Mūzikas, Mākslas, Zinātnes un tehnikas un Jaunatnes. Sekciju vadītājus ar VDK Izlūkošanas daļas piekrišanu izraudzījās Komitejas vadītājs. Galīgo akceptu Komitejas sekciju sastāvam deva Latvijas komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) Ārējo sakaru nodaļa. Komitejas ciešie sakari ar VDK jau tolaik bija labi zināmi. Līdz 1976. gadam Komitejā strādāja tikai civilpersonas. 1976. gadā Komiteja ieguva priekšsēdētāja otrā vietnieka amatu, un tajā tika apstiprināts VDK majors Helmūts Kreicbergs.

Kā vēlāk rakstīja VDK aģents Imants Lešinskis, vispirms tika nodibināta Zinātnes un tehnikas sekcija 60. gadu vidū. To izraudzīja VDK. Sākumā sekcija sastāvēja no Latvijas ķīmiķiem, fiziķiem, biologiem un elektronikas speciālistiem, bet 70. gadu sākumā viņiem pievienojās ekonomisti, vēsturnieki, arhitekti un mediķi. Ap 70. gadu sākumu latviešu zinātnieki ASV, Kanādā, Zviedrijā un citās zemēs jau saņēma ielūgumus no saviem Rīgas kolēģiem. 

Ielūgumi bija rakstīti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vai kāda tās zinātniskās pētniecības institūta vārdā. Patiesībā ielūgumus gatavoja ZA Starptautisko sakaru nodaļa, kurā strādāja ar VDK saistīti darbinieki.

Kā atzina Lešinskis, VDK galvenais mērķis bija panākt, lai Zinātnes un tehnikas sekcijas locekļi saņemtu ielūgumus apciemot Rietumus, gūstot iespēju iepazīties ar pētījumu norisi uz vietas. Ap 70. gadu vidu ielūgumi sāka nākt uz Latviju. 1976. gada vasarā Monreālā (Kanādā) notika Latviešu tehnisko zinātņu pasaules kongress. Tā rīkotāji ielūdza vairākus sekcijas locekļus.

Par Komitejas sevišķu panākumu tika atzīmēta Latvijas PSR pārstāvju piedalīšanās Baltijas institūta 6. konferencē Stokholmā, Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) 8. konferencē Mineapolē un ārzemju latviešu tehnisko zinātņu pārstāvju 6. kongresā Minsterē 1982. gadā.

Ar sākumā nedaudzo trimdas draugu palīdzību Komiteja noorganizēja Latvijas PSR mākslas izstādes Diseldorfā, Stokholmā un Sanfrancisko. Tās bija labi apmeklētas un guva puslīdz labas atsauksmes vācu, zviedru un amerikāņu presē.

Kā rakstīja Lešinskis, VDK iesaistīja literatūras, mākslas, mūzikas, zinātnes un tehnikas darbiniekus, kuri piedalījās Komitejas pasākumos ar trimdas pārstāvjiem. Liela daļa šo aktīvistu bija VDK informatori, un viņiem tika doti uzdevumi. Komitejas pārstāvji arī piedalījās VDK rīkotajos ārzemju braucienos.

Piemēram, 1972. gadā VDK izveidoja tūristu grupu ar majoru Gunāru Pudelu priekšgalā. Grupā bija Komitejas sekciju locekļi, to skaitā ievērojami skatuves mākslinieki un mūziķi. 1972. gada nogalē tā apceļoja Kanādu un ASV, sniedzot koncertus Toronto, Vankūverā, Sanfrancisko un Ņujorkā.

Galvenais mērķis – trimdas jaunatne

VDK Izlūkošanas daļa veltīja vislielāko vērību latviešu trimdas jaunatnei. “Dzimtenes Balss” apgalvoja, ka ārzemju latviešu jauniešiem nav nekā kopēja ar emigrantu pretpadomju organizācijām, kuras vadot kara noziedznieki un rietumvalstu izlūkdienestu aģenti. Jauniešus aicināja atsacīties no tādiem “nereāliem” mērķiem kā Latvijas neatkarības atjaunošana un veidot ciešas saites ar Latvijas PSR jauno paaudzi.

1968. gadā Pirmais Vispasaules latviešu jaunatnes kongress bija paredzēts Rietumberlīnē. Komitejai piekomandētais VDK majors Nikolajs Kokorēvičs un Komitejas atbildīgais sekretārs J. Anerauds tika komandēti uz Austrumberlīni, lai izjauktu iecerēto sanāksmi. Ciešā sadarbībā ar vietējiem VDK spēkiem Kokorēvičs un Anerauds pūlējās veselu mēnesi, un rezultātā Berlīnes trīs rietumu sektoru komandanti kongresu aizliedza. Neveiksme izraisīja karstus strīdus trimdas latviešu jauniešu vidū. It īpaši Eiropas latviešu jaunatnes apvienība pauda uzskatu, ka tieša konfrontācija ar Latvijā pastāvošo režīmu neko nedod un ir nepieciešama ciešāka sadarbība ar Latvijas jauno paaudzi, arī tad, ja tas nozīmētu zināmu kontaktu nodibināšanu ar Komiteju.

Politisks jautājums

1972. gadā Londonā notika kārtējais Vispasaules latviešu jaunatnes kongress. Tika norunāts, ka LPSR pārstāvju piedalīšanās notiks atsevišķā Latvijas kultūras semināra veidā tūlīt pēc kongresa beigām; LPSR pārstāvjus izvēlēsies Komitejas Jaunatnes sekcija. Patiesībā lektorus izraudzīja VDK Izlūkošanas daļa ar pulkvedi Miervaldi Kučānu priekšgalā.

Tādā pašā veidā M. Kučāna vadībā izraudzītās LPSR pārstāvju grupas, kas 1975. gadā devās komandējumā uz semināru Beļģijas klosterī Florefā, sastāvā bija “Dzimtenes Balss” redaktora vietnieks Laimonis Zakss-Salputra, kinooperators Ivars Seleckis, dzejnieki Jānis Peters un Pēteris Zirnītis. Pirms viņu ierašanās rīkotāji noņēma Latvijas valsts karogu, kas līdz tam nedēļu bija plīvojis virs Florefas abatijas. Plašai trimdas auditorijai tika lasīti referāti par dažādiem kultūras dzīves jautājumiem, lasīti dzejoļi un rādītas Rīgas kinostudijas dokumentālās filmas.

LPSR VDK priekšsēdētājs Longins Avdjukevičs 1976. gada slepenajā ziņojumā LKP CK norādīja, ka šis gads attiecībā pret emigrāciju raksturojies ar virkni uzbrūkoša rakstura pasākumiem kā republikas teritorijā, tā arī ārzemēs, kuros bijuši iesaistīti Latvijā pazīstami kultūras darbinieki. Tika atzīmēti darbā ar emigrācijas jaunatni veiktie pasākumi: “Šim nolūkam izmantojām 1976. gada vasarā Latvijas Kultūras sakaru komitejas organizētos kursus emigrācijas jaunatnei Rīgā. Pasākumi, kas tika veikti ar kursu dalībniekiem, deva pozitīvus rezultātus un noveda pie vēl lielākām nesaskaņām emigrācijā.”

1976. gada 27.–31. decembrī Turku (Somijā) notika otrais Padomju Latvijas kultūras seminārs. PBLA Informācijas birojs Stokholmā 1977. gada 20. janvāra ziņojumā atzīmēja, ka īstenībā Turku semināru, izņemot Komitejas funkcionārus un dažus indivīdus, neviens īsti nevēlējās. Zviedrijā semināru gan personīgās sarunās, gan rakstiski popularizēja PSRS vēstniecības Stokholmā atašejs Ivars Ķezbers. Seminārā no Latvijas piedalījās Komitejas pārstāvji Edvīns Berķis, Astrīda Luce un Oļģerts Pumpa.

Amerikas Latviešu apvienības (ALA) Informācijas birojs uzskatīja, ka “Kultūras sakari tautiešiem trimdā ar okupēto Latviju ir politisks jautājums”. Analizējot dažādas pieejas attiecībā pret kultūras sakaru pieeju, reālistiskāka, šķiet, bija pieeja – “selektīvi un kondicionāli kultūras sakari. Jāvadās no pieejas, ka viss, ko piedāvā, nav jāpieņem; pat zināmas lietas ir pilnīgi jānoraida; zināmi cilvēki ir jādeklarē par nepieņemamiem; turpretim labs un nacionāls devums ir jānovērtē pozitīvi.” (Ilgvars Spilners 1977. gada 21. augustā ALA valdes sēdē)

PBLA dokumentā “Kultūras sakaru problēmas” konstatēts, ka “Pad. sistēmai pietiekami daudz laika un līdzekļu ieguldīt plānojumos, kuri ienes ieguvumus tikai pēc gadu desmitiem. 

Secinājums, ka trimdas vadību pārņems tie jaunieši, kuri savu aktivitāti izrāda tagad, ir loģisks. Ir ļoti izdevīgi viņus jau laikus “sazīmēt” un nodibināt vienalga kāda veida sadarbību.

 (..) Vai viņu cerības piepildīsies, atkarājas tikai no pašas attīstības trimdā. Sakaru jautājumus ir jāiemācās izmantot mūsu labā”. Vispārējais iespaids par pirmajiem VK Rīgā bija labs. Tie uzskatāmi par vērtīgiem, un nebūtu jābaidās tos izmantot trimdas latviešu jauniešu izglītošanai – gan par padomju sistēmu, gan latviešu tautas situāciju, gan latviešu kultūras dzīves attīstību.

PBLA Informācijas biroja Stokholmā vadītājs Imants Freimanis 1977. gada 10. jūnijā rakstīja, ka Komitejai ir grūtības piespiest talantīgākos un atzītos māksliniekus piedalīties braucienos uz Rietumiem. Komitejas sastāvā notiek diezgan lielas pārmaiņas. Klāt nāk gados jauni, lai būtu piemērotā vecumā, tiekoties ar trimdas jauniešiem. Ir liecības no Rīgas, ka bieži notiek pretējais – ka viņi tiek iespaidoti no trimdas jauniešiem Rietumos. Tādēļ šie jauniesācēji nepārtraukti tiek mainīti.

Kultūras eksports

Svarīgākais VDK pasākums bija gadskārtēju Vasaras kursu (VK) rīkošana trimdas jaunatnei Latvijā, kur VDK nebija nekādu grūtību samobilizēt attiecīgo darbaspēku un pielietot jebkurus novērošanas līdzekļus.

Pirmos veiksmīgos VK Komitejai izdevās noorganizēt 1976. gadā. To programma ietvēra tādus priekšmetus kā latviešu valoda, folklora, tautas dejas, ko kursantiem pasniedza neapšaubāmi attiecīgās nozares speciālisti. Komiteja VK trimdas jauniešiem izziņoja samērā laikus, taču gadu no gada (piemēram, 1977. gada vasarā) kursu sīkāku programmu paziņoja tikai pēdējā brīdī, kursantiem jau ierodoties Rīgā. Par šādu pieeju trimdā radās uzskats, ka, iespējams, Komiteja baidās, ka trimdā varētu sarīkot “sagatavošanās kursus”, vadoties no Rīgā izstrādātās programmas. Lielāks skaits kursantu pēdējā brīdī no braukšanas atturējušies. “Komitejas situācija nav viegla. Tās rīcības brīvība ir ļoti ierobežota un pakļauta drošības iestāžu stingrai kontrolei”. Komitejai bija jālaipo gan Rīgā, kur jāpierāda sava nozīme un eksistences attaisnošana, gan saskarē ar trimdas tautiešiem. Tomēr PBLA dokumentā pausts uzskats, ka “mums ir iespējas un reizē arī pienākums izmantot katru situāciju saskarei ar Latviju. Arī funkcionārs ir daļa no tautas, un galarezultātā bez viņa starpniecības mums vispār nav iespējas pie tautas piekļūt”.

Sākot no 60. gadiem, ik gadus notika okupētās Latvijas kultūras darbinieku braucieni uz ārzemēm. Komitejas atskaitēs regulāri minēts, ka Komiteja saņem daudz ierosinājumu, kur ārzemēs dzīvojošie latvieši aicināja ciemoties Latvijas PSR literatūras, mūzikas, tēlotājas mākslas un zinātnes pārstāvjus vai lūdza nosūtīt viņiem savus darbus. Braucienu dalībnieki bija mākslinieki ar izstādēm, profesionālie un pašdarbības muzikālie kolektīvi ar koncertiem. Vairāki latviešu trimdas mākslinieki apmeklēja Latviju.

Piemēram, 1971. gada janvāra beigās Komitejas plēnumā valdes priekšsēdētājs Imants Lešinskis sniedza pārskatu par darbību 1970. un 1971. gadā. Viņš atzīmēja, ka Komiteja ir visnotaļ atbalstījusi ārzemju latviešu centienus iespējami dziļi iepazīt “latviešu padomju kultūras vērtības, tautas sasniegumus Padomju Latvijā”. Arvien vairāk ārzemju latviešu dodas tūrisma braucienos uz Padomju Latviju.

1971. gadā tika atzīmēts, ka par pieaugošo interesi un cieņu, kādu svešumā dzīvojošie latvieši izjūt pret Padomju Latvijā radītajām kultūras vērtībām, liecina pieprasījumi pēc grāmatām, periodiskajiem izdevumiem, skaņuplatēm, dokumentālajām filmām. Tika atzīts, ka ievērojama vieta komitejas darbībā tagad ir Jaunatnes sekcijai. (Tomēr visai grūti noticēt atskaitē sacītajam, ka trimdas jauniešus būtu interesējuši komunistiskās partijas 24. kongresa lēmumi, revolucionārās kustības jautājumi un marksisma-ļeņinisma klasiķu darbi.)

1972. gadā uz ASV pēc tur dzīvojošo jauniešu ierosmes Komiteja nosūtīja krāsaino mākslas filmu “Mērnieku laiki”. Astoņpadsmit ASV pilsētās filmu noskatījās ap 5000 skatītāju. Arī citas Rīgas kinostudijas filmas “Nāves ēnā”, “Vella kalpi”, “Vella kalpi vella dzirnavās”, “Pūt, vējiņi!” un “Ceplis” tika rādītas valstīs, kur dzīvo latvieši.

1976. gada oktobra otrajā pusē – novembra sākumā dzejnieks Jānis Peters un Komitejas atbildīgais sekretārs J. Anerauds (trimdinieku iesaukā “mīļais Jānis”) apmeklēja latviešu centrus ASV. 24. oktobrī Kalamazū latviešu jauniešu pulciņa rīkotā pasākumā Rietummičiganas Universitātē Jānis Peters lasīja savu dzeju pie runātāju pults, kuru greznoja ASV un Latvijas Republikas karogu standarti, un J. Anerauds bija spiests piecelties, kad noslēgumā tika dziedāta Latvijas valsts himna. J. Anerauds bijis pastāvīgs J. Petera pavadonis, līdzīgi kā Austrālijā 1976. gadā Raimondam Paulam visur līdzi gājis Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības” prezidija priekšsēdētājs Žanis Zakenfelds. Starp citu, J. Anerauds daudzus gadus vēlāk, jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 1992. gada augusta beigās krievu šovinistu avīzē “Djeņ” publicēja draudu vēstuli dzejniekam un tolaik Latvijas vēstniekam Krievijā J. Peteram kā brīdinājumu visiem “radikāļiem” un “demokrātiem”, kas padomju gados gājuši kopīgus ceļus, bet jaunajos apstākļos nonākuši augstos amatos un organizējot “raganu medības” pret VDK.

Tūristu grupās, kas no PSRS izbrauca uz Rietumeiropas valstīm, VDK ietilpināja savus virsniekus un slepenos ziņotājus. 1970.–1976. gadā, uzdodamies par žurnālistiem, zinātniekiem, “Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības” darbiniekiem vai Komitejas darbiniekiem, kā “tūristi” uz Rietumu zemēm izbrauca vairāki VDK virsnieki, daudzi desmiti VDK slepeno aģentu un ziņotāju. Instrukcijās ietvertajiem uzdevumiem bija pretizlūkošanas vai izlūkošanas raksturs. Pretizlūkošanas aģentiem un ziņotājiem bija jāsniedz informācija par grupas biedriem un viņu uzvedību ārzemēs. Izlūkošanas darbinieki centās nodibināt kontaktus ar attiecīgās valsts iedzīvotājiem, kas interesēja VDK (etnisko organizāciju vadošām personām, cilvēkiem, kuriem ir sakari ar attiecīgās Rietumu valsts bruņotajiem spēkiem u. tml.).

Bīstamie sakari

Cilvēku ideoloģiskai apstrādāšanai VDK segorganizācijas izmantoja nacionālu argumentāciju, apgalvojot, ka latviešu tauta saimniecisko un kultūras uzplaukumu atradusi tikai padomju varas apstākļos, ka republika padomju impērijā ir tās “īstā dzimtene”, kurai vajadzētu piederēt arī trimdas tautiešu lojalitātei.

Latviešu trimdas vadošās organizācijas kultūras sakarus uzskatīja par bīstamiem un asi kritizēja tajos iesaistītos trimdiniekus, lai arī bija pārliecināti, ka šādi kontakti ir neizbēgami. Vadošās organizācijas pieņēma lēmumus, ka sadarbošanās ar Komiteju, kā arī okupētās Latvijas apmeklēšana nav vēlama un personām, kuras ir kādas trimdas organizācijas valdē, pirms Latvijas apmeklēšanas ir jāatkāpjas no amata.

Kādi bija Komitejas darbības rezultāti attiecībā uz trimdu? Notika ievērojama šķelšanās trimdas sabiedrībā, izraisījās asas diskusijas par attieksmi pret “kultūras sakarniekiem”. Taču Komitejas darbībai bija otrs vērā redzams rezultāts – Latvijas un trimdas rakstnieku, mākslinieku un kultūras darbinieku tiešie kontakti. Dažbrīd darbības efekts bija pat pretējs Komitejas funkcionāru iecerētajam.

Raksta tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu ir atbildīga Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. 

Kultūras ministrija. 

Foto: Publicitātes