Trešdien negaidīti atceltā Finanšu ministrijas preses konference par piedāvātajām nodokļu izmaiņām, kā arī finanšu ministra Arvila Ašeradena vairākkārt publiski paustās atziņas, ka "budžeta veidošanas process būs ļoti nospriegots" un "budžets nākamajam gadam nebūs vienkāršs", iezīmē nākamo posmu Latvijas politiķu pašu radītajā krīzē "naudas tik maz kā nekad".

Latvijas vēsturē ir jau bijuši sarežģīti budžeti, un šķiet, ka vēl ilgu laiku nekas nespēs līdzināties 2009. gada budžeta pieņemšanai, kad Latvija atradās uz maksātnespējas sliekšņa un bija jāvienojas ar starptautiskajiem aizdevējiem. Tam sekoja apmēram trīs gadi, kad valstij ar naudu bija ļoti spiedīgi. Sekoja pakāpeniska ekonomiskā atkopšanās līdz pat kovida krīzei 2020.–2021. gadā un tai sekojošajai inflācijas krīzei nākamajos divos gados, kas politiķiem bija īstas dzīres. Sākotnēji, pateicoties Eiropas Savienības stipri atvieglotajiem budžeta un valsts parāda noteikumiem, varēja vēlētājiem solīt uz velna paraušanu, kā arī aizņemties un tērēt lētu naudu uz velna paraušanu – tieši tas arī radīja Krišjāņa Kariņa slaveno teicienu "naudas ir tik daudz kā nekad agrāk". Savukārt inflācijas krīzē cenas veikalu plauktos un iekasēto nodokļu apjoms auga tik strauji, ka varēja visu optimistiski plānot un solīt. 

Un, tavu neražu, 2024. gada sākumā politiskā leiputrija beidzās – piecus gadus bija varēts visas problēmas "aizliet ar naudu", kā dēļ publiskā sektora izdevumi šajā laikā pieauguši par 60% un nu vairs tā nevar. 

Atkal jāmācās izrunāt to nepieklājīgo vārdu, kas sākas ar "r" – reformas. Pēdējos piecos gados publiski izrunāt šo vārdu ir bijis tikpat nepieklājīgi, kā nosaukt kādu par nēģeri.