Iedomātās stabilitātes nodrošināšanas cena var izrādīties pārāk augsta.

Aizvadītās nedēļas nogalē politiski uzmanības centrā bija divas Eiropas valstis un tur notiekošās parlamenta vēlēšanas. Varētu teikt, ka gan Lielbritānijā, gan Francijā šis process noticis atbilstoši šo valstu politiskajām tradīcijām, tomēr tā ir tikai daļa no plašākās un nebūt ne nomierinošās ainas.

Runājot par britiem, tad tur tiešām varējām vērot klasisko svārsta principu, kad vara no valdošā politiskā spēka pāriet pie galvenās opozīcijas partijas pēc tam, kad sabiedrībā ir uzrūgusi neapmierinātība un vēlme pēc (kaut vai simboliskām) pārmaiņām. Tradicionāla parādība divpartiju sistēmā, kas tomēr pēdējos gados daudzviet piedzīvo krīzi, jo spēlē iesaistās citi spēki. Arī britiem šādi pavērsiena brīži bija pavisam reāli, piemēram, Leiboristu partijai jauna līdera vadībā aizejot radikāli pa kreisi vai arī ja panākumus gūtu kāds jauns populistiskas ievirzes spēks, kā, piemēram, Naidžela Farāža "Neatkarības partija". Tas, starp citu, nebūtu nekas ārkārtējs, ņemot vērā tendences citās valstīs. Tomēr šoreiz briti pieturējušies pie gadsimtiem ierastām tradīcijām un nobalsojuši par visnotaļ centrisku leiboristu līderi. Šajā ziņā var teikt, ka briti palikuši konservatīvi, pat nebalsojot par konservatīvajiem.