22.1 °C
1934. gada 12. septembrī. Pirms 90 gadiem Baltijas valstu ārlietu resoru vadītāji Vilhelms Munters, Stasis Lozoraitis un Juliuss Seljamā Tautu savienības ģenerālsekretariāta mītnē Ženēvā vakarā parakstīja "Saprašanās un sadarbības līgumu starp Latviju, Lietuvu un Igauniju", plašāk pazīstamu kā Baltijas antanti.
Sarunas par dokumenta burtu un garu bija ilgas un grūtas. Galvenokārt Lietuvas iebildumu dēļ. Lietuvieši vēlējās, lai latvieši un igauņi tos atbalstītu konfliktā ar Poliju par Viļņas apgabala piederību, savukārt Rīga un Tallina naidoties ar Poliju nebija ieinteresētas. Latvija un Igaunija norobežojās no Polijas un Lietuvas strīda, saprotot, ka Polija ir pretsvars Vācijas un PSRS pretenzijām uz ietekmi Baltijā. Vienošanās paredzēja saprašanos un koordināciju ārpolitikas jomā; sadarboties diplomātijā, rīkot ārlietu ministru konferences divreiz gadā; visas konflikta situācijas risināt sarunu ceļā.
Publiskajā telpā Baltijas antantes līguma noslēgšana tika uzņemta ar lielu entuziasmu un cerībām, tostarp, ka nākotnē līgumam varētu pievienoties vēl kāda vai kādas no reģiona valstīm.
Tas patiešām bija pirmais nopietnais baltiešu mēģinājums apvienot spēkus, lai kopīgi risinātu savstarpējo attiecību un ārpolitiskās problēmas. Diemžēl, kā norāda vēsturnieki, piepildīt uz papīra izlikto ar konkrētu saturu tā arī neizdevās. Tuvināšanās notika, taču panākt, lai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārpolitika un skats uz Vāciju un PSRS būtu vienots, tā arī neizdevās. Tā laika Baltijas valstīs izpratne par draudu avotiem atšķīrās. Lietuvieši par saviem lielākajiem ienaidniekiem uzskatīja poļus un neiebilda sadarboties ar PSRS. Igauņi neizjuta lielas bažas par Vāciju, kas savukārt radīja raizes Latvijai un tāpat Lietuvai Klaipēdas apgabala dēļ. Un gan Lietuvai, gan Latvijai kremta, ka Igaunija biedrojas ar Somiju, uzskatot šīs attiecības par svarīgākām nekā Baltijas antante. Tālākie notikumi liecināja, ka Otrā pasaules kara priekšvakarā un kara sākumā, saduroties ar reālām briesmām suverenitātei, Baltijas valstis nekādi nespēja izmantot šo līgumu, lai palīdzētu sev vai viena otrai.
Darba Balss, 1924. gada 12. septembrī
Šīs vasaras karstuma ļaunais iespaids jau parādījies zīdaiņu lielākā mirstībā. Pēc oficiālās reģistrācijas jūlija mēnesī Rīgā miruši 71 bērns pirmā gadā, no tiem vairāk kā trešā daļa ar kuņģa un zarnu slimībām. Turpretim 1924. gada pirmā pusē Rīgā caurmērā par mēnesi bija miruši tikai 44 zīdaiņi un no tiem ar kuņģa zarnu slimībām 5 par caurmēra mēnesi. Tādēļ par visām lietām jāgādā par pareizi nostādītu zīdaiņa barošanu ar krūti, kas vislabāk aizsargā veselību. Tālāk jāpiegriež vislielākā uzmanība katrai vēdera saslimšanai un jāgriežas tūliņ pie ārsta. Arī mākslīga barība jāliek noteikt ārstam. Zīdaini jāaizsargā pret sakarsēšanos un jāiznīcina pēc iespējas mušas kā lipīgu slimību izplatītājas.
