Veselu gadu esam stāstījuši par vēsturiskajiem krogiem, kuriem cauri juku laikiem bija izdevies izkulties sveikā un turpināt būt noderīgiem arī 21. gadsimta ļaudīm. Nu kārta pienākusi senajām dzirnavām, pēc kuru pakalpojumiem pieprasījums gan šobrīd zudis, taču "riekstu un mandeļu gaņģi" ir savā vietā un būtu gatavi atkal darboties, ja kādā nebaltā dienā tos vajadzētu iedarbināt."

Pirmais dzirnavu stāsts būs par darbīgo Bergmaņu dzimtu, kas Bauskas novada Rundāles ūdensdzirnavas īpašumā ieguva 1925. gadā, tās modernizēja, taču padomju vara Voldemāra Bergmaņa pašaizliedzīgā darba augļus "novērtēja", viņa ģimeni izsūtot uz Sibīriju. Tikai Latvijai atgūstot neatkarību, pagājušā gadsimta 90. gados dzirnavas tika atgūtas dzimtas īpašumā un pirms četriem gadiem atjaunotas. 

Tagad tajās iekārtots muzejs, kura piecos stāvos var iepazīties ar ūdensdzirnavu rašanās vēsturi, pilnu graudu pārstrādes procesu un apskatīt visas savulaik modernākās ražošanas iekārtas. Vēl ēkā ir semināru un konferenču telpas, galdnieku darbnīca un mazā alus darītava pagrabā, kur top gaišais "Lager" tipa alus, ko var nobaudīt turpat dzirnavu piebūvē iekārtotajā restorānā, tostarp "Rundāles rudmati".

Agrīnās rakstītās liecības par ūdensdzirnavām Eiropas zemēs attiecas uz 6.–12. gadsimtu. Viduslaikos to būvniecību organizēja baznīcas, klosteri, pilsētvaldes un dižciltīgie, kuriem bija pietiekami daudz līdzekļu šādiem darbiem un prasmīgi amatnieki. Latvijas teritorijā ūdensdzirnavas sāka būvēt kopš 13. gadsimta līdz ar krustnešu ienākšanu. Domājams, ka pirmās šādas dzirnavas pie mums uzbūvētas Rīgas apkārtnē ap 1208. gadu. Tās atradās tagadējā Latgales priekšpilsētā starp bijušo Maskavas ielu un Daugavu iepretim Dienvidu tiltam – Zobenbrāļu ordeņa celtas, stipri nocietinātas un sauktas (Brāļa) Bertolda vārdā.