Strādājot ar piena vai gaļas liellopiem, ikviens, iespējams, ir saskāries ar situācijām, ka dzīvnieki neēd vai tiem ir atūdeņošanās pazīmes, teļiem nav zīšanas refleksa vai vienkārši kādi preparāti ievadāmi caur muti jeb iekšķīgi slimību profilakses nolūkos.

Dzīvnieks var piepūsties vai aizrīties

Anatomiski barības vads ir līdzīgs caurulei ar muskuļotām sienām, un to no iekšpuses izklāj gļotāda. Tas savieno rīkli ar spurekli. Atgremotājiem tas atveras spureklī virs acekņa. Tā kā barības vadam ir muskulatūra, kas saraujoties virza barību uz priekšu, jāatceras, ka pastiprināta kairinājuma gadījumā var notikt muskulatūras krampjveida saraušanās. Tas parasti notiek dažādās stresa situācijās, kā arī ja tiek piedāvāta barība, kurā ir cieti priekšmeti, piemēram, sakņaugi vai sasaluši barības gabali. 

Ja notiek barības vada spazmas, barības virzīšanās uz priekšu apstājas, jo barība, piemēram, kartupelis, iesprūst, un atgremotājiem nav iespējama arī atraugāšanās jeb gāzu izvadīšana no spurekļa. Dzīvnieks sāk piepūsties, ir pastiprināta siekalošanās, jo nav iespējams siekalas norīt. Situācijā, kad ir barības vada spazma un tas ir stingri apņēmis barības gabalu, ir kontrindicēts jebkāds mēģinājums ar zondes palīdzību vai vēl sliktāk – izmantojot kādu priekšmetu, censties nostumt iesprūdušo barību tālāk. Parasti tas beidzas ar barības vada traumu, visticamāk – plīsumu.

Šādu stāvokli, kad pēkšņi barības vads cieši aptver kādu barības daļu un notiek barības vada nosprostošanās, tautā dēvē arī par aizrīšanos. Šajā situācijā jālieto medikamenti ar pretsāpju un pretiekaisuma efektu. Jāņem vērā, ka govij notiks strauja uzpūšanās, jo būs traucēta atraugāšanās. Tāpēc būs jāievieto spureklī kanula jeb troakārs, lai novadītu uzkrājušās gāzes, un vienkārši jāgaida, līdz iesprūdušais barības gabals pats noslīdēs spureklī.