Latvijas sportā ziemas cēliens tiek aizvadīts ar lielāku vai mazāku satraukumu, jo kavējas valsts naudas izmaksa federācijām, izteiktāk tas izpaudies pēdējos divos gados, kopš noteiktas aprises ieguvis process ar prioritāro sporta veidu noteikšanu. 

Pērn šajā sarakstā bija 20 sporta veidi, kas kopā sadalīja 2,76 miljonus eiro, šogad pieci nocirpti nost, bet pīrāgs kļuvis treknāks. Līderpozīcijās esošajiem futbolistiem un vieglatlētiem atlec vairāk nekā 400 tūkstoši, arī citi nevar sūdzēties. Bez neapmierinātajiem gan neiztikt, no prioritātēm izkritušajam bobslejam draud grūti laiki, kērlingisti arī saskumuši, kā nekā vēl aizpērn pēc vizītes pie valsts kases lodziņa viņu aploksne bija biezāka nekā, piemēram, futbolam.

Atgriežoties vēl divus gadus tālākā pagātnē – kad Izglītības un zinātnes ministrijā saimniekoja Ilga Šuplinska, bija radītas tabulas, kurās prioritāro sporta veidu pirmajā desmitā gozējās sporta dejas, brīvā cīņa, dambrete, bet futbols kautrīgi sekoja otrajā desmitā, riteņbraukšana – piektajā desmitā. Šāda anomālija bija izveidojusies, pielietojot īpatsvaru – sasniegumiem un masveidībai pa 30 procentiem, jauniešu iesaistei – 20, pieejamībai – 15 un vienlīdzībai – 5.