13.3 °C
Ar skumjām paziņoju, ka Šegelmani ir devušies mūžībā. Ievērojamais Latvijas un Kanādas grafiķis un gleznotājs Semjons Šegelmans (Simon Shegelman) aizsaulē devās jau pirms nedaudz vairāk nekā gada, bet pirms četrdesmit dienām mūžībā devās arī viņa sieva un mūza Jūlija Agranova-Šegelmans jeb Juļa (Julia Shegelman).
Viņu vārdus norādu arī angliski, jo lielāko dzīves daļu — vairāk nekā pusgadsimtu — viņi nodzīvoja Kanādā. Rīgā šodien mīt vairs tikai daži viņu draugi un paziņas; lielākā daļa viņu paziņu loka dzīvo otrpus Atlantijas okeānam.
No Rīgā palikušajiem vispirms jāmin Tekla Šaitere, Alda Darbiņa-Epnere, Ādolfs Šapiro, Anda Treija un Semjona studiju biedrs Mākslas akadēmijā, grafiķis Naftolijs Gūtmans. Kopumā saskaitīju divpadsmit cilvēkus, kuri pazina šo neparasto pāri. Viņu vidū ir arī Daiga Upeniece, kura pirms desmit gadiem, Šegelmanu pēdējās viesošanās laikā Rīgā, personīgi izvadāja viņus ekskursijā pa mākslas muzeju "Rīgas Birža".
Starp citu, Semjons labi runāja latviski. Toronto viņi abi diezgan ātri apguva angļu valodu, bet pēc pārcelšanās uz Monreālu, kur nodzīvoja astoņpadsmit gadus, — arī franču valodu. Labās valodu zināšanas viņiem palīdzēja iekļauties augstākajās sabiedrības aprindās.
Semjona Rīgas perioda grafikas darbi atrodas daudzās privātkolekcijās, bet trīs darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Savukārt no Kanādas perioda gleznām Rīgas privātkolekcijās ir tikai divas.
Rietumos Semjona mākslu ātri saprata un novērtēja. Gandrīz visas viņa gleznas atrodas privātkolekcijās. Ja Rīgas perioda grafikā jaušams dziļš dramatisms un ekspresija, tad Kanādas darbi izstaro lielpilsētu gaismu. Tā ir kafejnīcu, bāru, kazino un pludmaļu pasaule — pasaule neona gaismā.
Semjona un Juļas dzīvesstāsts varētu kļūt par romāna sižetu. Viņi abi bija ļoti izskatīgi un baudīja milzīgu piekrišanu pie pretējā dzimuma. Juļa — tā viņa lūdza sevi saukt — iepazinās ar Semjonu 20. gadsimta 60. gadu vidū vilcienā Rīga–Maskava. Viņš brauca uz mākslas izstādi, bet viņa — pie sava vīra, pazīstama fiziķa. Šajā maršrutā viņu ceļi krustojās divreiz, taču liktenīgā tikšanās notika Mākslinieku namā krastmalā. Pēc tās viņi vairs nešķīrās.
Tolaik Semjona darbnīca bija viena no vietām, kur regulāri pulcējās Rīgas mākslas bohēma. Tā pievilka cilvēkus kā magnēts. Semjons vārīja lielisku kafiju un jauca brīnišķīgus kokteiļus — tolaik tie nāca modē.
Man laimējās bieži piedalīties šajās sanākšanās. Mākslinieki, kino ļaudis un fotogrāfi tajās apmainījās ar ziņām un idejām. Nebija ne datoru, ne interneta, tāpēc cilvēki daudz sarunājās. Iespējams, tieši tādēļ idejas izplatījās daudz ātrāk.
Savukārt Juļas plašajā dzīvoklī Lāčplēša ielā 37 regulāri viesojās ievērojami Maskavas inteliģences pārstāvji: Jevgeņijs Jevtušenko, Roberts Roždestvenskis, Grigorijs Požeņans, Vasilijs Aksjonovs, Jevgeņija Ginzburga, Grigorijs Gorins, Aleksandrs Širvindts, Mihails Deržavins un daudzi citi. Juļai piemita neparasts talants pulcēt cilvēkus. Viņai apkārt vienmēr bija spilgtas, talantīgas personības. Šo prasmi viņa saglabāja arī emigrācijā, kur abu pazīšanās un draudzības loks kļuva neticami plašs.
Juļai bija vēl kāda raksturīga īpašība — pilnīga vienaldzība pret mantu. Viņa vienmēr ģērbās ļoti moderni, taču lietām un dārglietām viņas acīs nebija lielas vērtības. 1975. gadā es palīdzēju viņiem izbraukt un varu apliecināt: viņi devās prom gandrīz bez mantām, līdzi paņemot teju vienīgi Semjona grafikas darbus. Kā vēlāk izrādījās, viņi nekļūdījās.
Pavisam cita dzīve viņiem sākās Romā, kur emigranti no PSRS pavadīja pirmos mēnešus, pirms devās uz citām valstīm. Tur viņus savā milzīgajā trīspadsmit istabu dzīvoklī uzņēma kāds mākslas profesors. Iedomājieties: pēc drūmās, lietainās novembra Rīgas un vesela mēneša, kas pavadīts, kārtojot lietas padomju iestādēs, pēkšņi nokļūt saules pielietā Romā. Apmesties prestižā rajonā, Via Aureliana, kur profesors ģimenei bez maksas ierādīja mājokli, bet Semjonam — pašam savu darbnīcu. Un katru vakaru vakariņot netālajā omulīgajā restorānā "Flavia"... Vai tā nav laime?
Profesors iepazīstināja Semjonu ar tālaika Itālijas kultūras ministru Džovanni Spadolīni. Ministrs augstu novērtēja mākslinieka darbus un palīdzēja sarīkot divas Šegelmana personālizstādes — Romā un Rimini. Viņš arī sagādāja viņiem bezmaksas ieejas kartes visos Romas muzejos. Tieši Romā Semjons atgriezās pie glezniecības un radīja darbu sēriju "Romas strūklakas". Saules gaismas un košu krāsu piepildītie darbi iezīmēja jaunu posmu viņa daiļradē.
Pēc pārcelšanās uz Kanādu Semjons diezgan ātri atrada mākslas tirgotājus, kuri sāka iepirkt viņa gleznas. Viņa personālizstādes notika dažādās Eiropas valstīs un ASV. Tāpēc, kā viņš pats atzina, reklāma un sabiedriskās attiecības viņam nemaz nebija vajadzīgas. Šegelmani dzīvoja pārticīgi un daudz ceļoja.
Kopš 20. gadsimta 90. gadiem esmu Rīgā sarīkojis vairākas Semjona personālizstādes. Divās no tām bija skatāmi viņa Kanādas perioda darbi, un tajās piedalījās arī pats mākslinieks. Pēdējā izstāde, kas notika 2018. gada vasarā, bija veltīta Semjona 85. jubilejai.
Juļa man reiz atzinās, ka vizuālā māksla nav viņas lauciņš. Viņa bija vārda cilvēks, talantīga redaktore. Dzejā viņai vistuvākais bija Jevtušenko, prozā — Aksjonovs. Semjonā viņa uzreiz saskatīja ģēniju. Viņa iemīlēja viņa talantu un ne reizi nešaubījās par viņa dotībām. Jau no pirmajām dienām Kanādā Juļa radīja Semjonam visus apstākļus, lai viņš varētu gleznot. Tā bija viņas pašas ģeniālā izvēle: viņa neļāva Semjonam strādāt nekur citur kā tikai darbnīcā.
Pēc Semjona nāves Juļa vairs nesaskatīja jēgu savai dzīvei. Būdama reāliste, viņa izvērtēja situāciju un sāka gatavoties aiziešanai. Kanādā pastāv iespēja to darīt ar medicīnisku palīdzību — mierīgi un cieņpilni, neapgrūtinot tuviniekus.
Protams, mēs, viņas draugi, līdz pēdējam cerējām, ka Juļa pārdomās. Es ar viņu sarakstījos katru dienu, bet pēdējās dienās — pat pa četrām vēstulēm dienā. Arī es cerēju uz brīnumu. Taču viņa nepārdomāja. Dienu pirms noliktā datuma Juļa kopā ar mazdēlu pavakariņoja restorānā, bet nākamajā dienā sena drauga pavadībā devās uz klīniku.
Semjons ne reizi vien gleznojis Juļu. Viņa gleznās Juļas tēls visbiežāk redzams kā otrā figūra no kreisās.
Kas notiks tālāk? Domāju, drīzumā mākslas tirgū parādīsies Šegelmana darbi. Daudzi kolekcionāri jau sasnieguši cienījamu vecumu, bet viņu bērni un mazbērni par vecvecāku kolekcijām parasti īpaši neinteresējas. Tāpēc, visticamāk, mūs gaida tas, kas jau ne reizi vien noticis ar izciliem māksliniekiem: viņu darbu atklāšana no jauna pēc nāves.
Un varbūt kādreiz kāds, aplūkojot Semjona Šegelmana gleznu, pajautās: kas bija sieviete, kura tik bieži parādās viņa darbos? Tad viņam atbildēs: tā bija Juļa. Viņa sieva. Viņa mūza. Un, iespējams, svarīgākais cilvēks viņa dzīvē.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
Ar skumjām paziņoju, ka Šegelmani ir devušies mūžībā. Ievērojamais Latvijas un Kanādas grafiķis un gleznotājs Semjons Šegelmans (Simon Shegelman) aizsaulē devās jau pirms nedaudz vairāk nekā gada, bet pirms četrdesmit dienām mūžībā devās arī viņa sieva un mūza Jūlija Agranova-Šegelmans jeb Juļa (Julia Shegelman).
Viņu vārdus norādu arī angliski, jo lielāko dzīves daļu — vairāk nekā pusgadsimtu — viņi nodzīvoja Kanādā. Rīgā šodien mīt vairs tikai daži viņu draugi un paziņas; lielākā daļa viņu paziņu loka dzīvo otrpus Atlantijas okeānam.
No Rīgā palikušajiem vispirms jāmin Tekla Šaitere, Alda Darbiņa-Epnere, Ādolfs Šapiro, Anda Treija un Semjona studiju biedrs Mākslas akadēmijā, grafiķis Naftolijs Gūtmans. Kopumā saskaitīju divpadsmit cilvēkus, kuri pazina šo neparasto pāri. Viņu vidū ir arī Daiga Upeniece, kura pirms desmit gadiem, Šegelmanu pēdējās viesošanās laikā Rīgā, personīgi izvadāja viņus ekskursijā pa mākslas muzeju "Rīgas Birža".
Starp citu, Semjons labi runāja latviski. Toronto viņi abi diezgan ātri apguva angļu valodu, bet pēc pārcelšanās uz Monreālu, kur nodzīvoja astoņpadsmit gadus, — arī franču valodu. Labās valodu zināšanas viņiem palīdzēja iekļauties augstākajās sabiedrības aprindās.
Semjona Rīgas perioda grafikas darbi atrodas daudzās privātkolekcijās, bet trīs darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Savukārt no Kanādas perioda gleznām Rīgas privātkolekcijās ir tikai divas.
Rietumos Semjona mākslu ātri saprata un novērtēja. Gandrīz visas viņa gleznas atrodas privātkolekcijās. Ja Rīgas perioda grafikā jaušams dziļš dramatisms un ekspresija, tad Kanādas darbi izstaro lielpilsētu gaismu. Tā ir kafejnīcu, bāru, kazino un pludmaļu pasaule — pasaule neona gaismā.
Semjona un Juļas dzīvesstāsts varētu kļūt par romāna sižetu. Viņi abi bija ļoti izskatīgi un baudīja milzīgu piekrišanu pie pretējā dzimuma. Juļa — tā viņa lūdza sevi saukt — iepazinās ar Semjonu 20. gadsimta 60. gadu vidū vilcienā Rīga–Maskava. Viņš brauca uz mākslas izstādi, bet viņa — pie sava vīra, pazīstama fiziķa. Šajā maršrutā viņu ceļi krustojās divreiz, taču liktenīgā tikšanās notika Mākslinieku namā krastmalā. Pēc tās viņi vairs nešķīrās.
Tolaik Semjona darbnīca bija viena no vietām, kur regulāri pulcējās Rīgas mākslas bohēma. Tā pievilka cilvēkus kā magnēts. Semjons vārīja lielisku kafiju un jauca brīnišķīgus kokteiļus — tolaik tie nāca modē.
Man laimējās bieži piedalīties šajās sanākšanās. Mākslinieki, kino ļaudis un fotogrāfi tajās apmainījās ar ziņām un idejām. Nebija ne datoru, ne interneta, tāpēc cilvēki daudz sarunājās. Iespējams, tieši tādēļ idejas izplatījās daudz ātrāk.
Savukārt Juļas plašajā dzīvoklī Lāčplēša ielā 37 regulāri viesojās ievērojami Maskavas inteliģences pārstāvji: Jevgeņijs Jevtušenko, Roberts Roždestvenskis, Grigorijs Požeņans, Vasilijs Aksjonovs, Jevgeņija Ginzburga, Grigorijs Gorins, Aleksandrs Širvindts, Mihails Deržavins un daudzi citi. Juļai piemita neparasts talants pulcēt cilvēkus. Viņai apkārt vienmēr bija spilgtas, talantīgas personības. Šo prasmi viņa saglabāja arī emigrācijā, kur abu pazīšanās un draudzības loks kļuva neticami plašs.
Juļai bija vēl kāda raksturīga īpašība — pilnīga vienaldzība pret mantu. Viņa vienmēr ģērbās ļoti moderni, taču lietām un dārglietām viņas acīs nebija lielas vērtības. 1975. gadā es palīdzēju viņiem izbraukt un varu apliecināt: viņi devās prom gandrīz bez mantām, līdzi paņemot teju vienīgi Semjona grafikas darbus. Kā vēlāk izrādījās, viņi nekļūdījās.
Pavisam cita dzīve viņiem sākās Romā, kur emigranti no PSRS pavadīja pirmos mēnešus, pirms devās uz citām valstīm. Tur viņus savā milzīgajā trīspadsmit istabu dzīvoklī uzņēma kāds mākslas profesors. Iedomājieties: pēc drūmās, lietainās novembra Rīgas un vesela mēneša, kas pavadīts, kārtojot lietas padomju iestādēs, pēkšņi nokļūt saules pielietā Romā. Apmesties prestižā rajonā, Via Aureliana, kur profesors ģimenei bez maksas ierādīja mājokli, bet Semjonam — pašam savu darbnīcu. Un katru vakaru vakariņot netālajā omulīgajā restorānā "Flavia"... Vai tā nav laime?
Profesors iepazīstināja Semjonu ar tālaika Itālijas kultūras ministru Džovanni Spadolīni. Ministrs augstu novērtēja mākslinieka darbus un palīdzēja sarīkot divas Šegelmana personālizstādes — Romā un Rimini. Viņš arī sagādāja viņiem bezmaksas ieejas kartes visos Romas muzejos. Tieši Romā Semjons atgriezās pie glezniecības un radīja darbu sēriju "Romas strūklakas". Saules gaismas un košu krāsu piepildītie darbi iezīmēja jaunu posmu viņa daiļradē.
Pēc pārcelšanās uz Kanādu Semjons diezgan ātri atrada mākslas tirgotājus, kuri sāka iepirkt viņa gleznas. Viņa personālizstādes notika dažādās Eiropas valstīs un ASV. Tāpēc, kā viņš pats atzina, reklāma un sabiedriskās attiecības viņam nemaz nebija vajadzīgas. Šegelmani dzīvoja pārticīgi un daudz ceļoja.
Kopš 20. gadsimta 90. gadiem esmu Rīgā sarīkojis vairākas Semjona personālizstādes. Divās no tām bija skatāmi viņa Kanādas perioda darbi, un tajās piedalījās arī pats mākslinieks. Pēdējā izstāde, kas notika 2018. gada vasarā, bija veltīta Semjona 85. jubilejai.
Juļa man reiz atzinās, ka vizuālā māksla nav viņas lauciņš. Viņa bija vārda cilvēks, talantīga redaktore. Dzejā viņai vistuvākais bija Jevtušenko, prozā — Aksjonovs. Semjonā viņa uzreiz saskatīja ģēniju. Viņa iemīlēja viņa talantu un ne reizi nešaubījās par viņa dotībām. Jau no pirmajām dienām Kanādā Juļa radīja Semjonam visus apstākļus, lai viņš varētu gleznot. Tā bija viņas pašas ģeniālā izvēle: viņa neļāva Semjonam strādāt nekur citur kā tikai darbnīcā.
Pēc Semjona nāves Juļa vairs nesaskatīja jēgu savai dzīvei. Būdama reāliste, viņa izvērtēja situāciju un sāka gatavoties aiziešanai. Kanādā pastāv iespēja to darīt ar medicīnisku palīdzību — mierīgi un cieņpilni, neapgrūtinot tuviniekus.
Protams, mēs, viņas draugi, līdz pēdējam cerējām, ka Juļa pārdomās. Es ar viņu sarakstījos katru dienu, bet pēdējās dienās — pat pa četrām vēstulēm dienā. Arī es cerēju uz brīnumu. Taču viņa nepārdomāja. Dienu pirms noliktā datuma Juļa kopā ar mazdēlu pavakariņoja restorānā, bet nākamajā dienā sena drauga pavadībā devās uz klīniku.
Semjons ne reizi vien gleznojis Juļu. Viņa gleznās Juļas tēls visbiežāk redzams kā otrā figūra no kreisās.
Kas notiks tālāk? Domāju, drīzumā mākslas tirgū parādīsies Šegelmana darbi. Daudzi kolekcionāri jau sasnieguši cienījamu vecumu, bet viņu bērni un mazbērni par vecvecāku kolekcijām parasti īpaši neinteresējas. Tāpēc, visticamāk, mūs gaida tas, kas jau ne reizi vien noticis ar izciliem māksliniekiem: viņu darbu atklāšana no jauna pēc nāves.
Un varbūt kādreiz kāds, aplūkojot Semjona Šegelmana gleznu, pajautās: kas bija sieviete, kura tik bieži parādās viņa darbos? Tad viņam atbildēs: tā bija Juļa. Viņa sieva. Viņa mūza. Un, iespējams, svarīgākais cilvēks viņa dzīvē.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
