5.9 °C
Pirms 40 gadiem, 1986. gada 17. oktobrī, laikrakstā "Literatūra un Māksla" tika publicēts žurnālista Daiņa Īvāna un rakstnieka Artūra Snipa (1949–2020) raksts "Par Daugavas likteni domājot", kas bija vērsta pret Latvijas ainavai iznīcinošās Daugavpils HES būvi.
Publikācija sabiedrībā atstāja gluži vai bumbas sprādziena efektu, par ko jutās pārsteigti pat paši tā izraisītāji. "Latvijas Avīzes" otrdienas, 13. oktobra, numurā stāstījām par raksta tapšanas vēsturi un sabiedrības reakciju. Šajā numurā tematu turpinām.
"Literatūras un Mākslas" ("LM") publikācija bija pilnīgi apstulbinoša Latvijas kompartijas centrālkomitejai (LKP CK). Tā attapās tikai pēc trim nedēļām, kad kampaņa "LM" jau ritēja pilnā sparā. 1986. gada 14. novembrī laikraksts publicēja diskusiju "Zaļā suņa alternatīva". Tajā piedalījās projektu aizstāvošie tehnokrāti un tie, kas aizstāvēja dabas vērtības. "Vietējo enerģētikas karaļu vīzdegunīgā pārākuma apziņa sašķīda pret Regīnas Ezeras emociju spēku. Man reti kad šādās redakcijas apaļā galda sarunās ir bijusi sajūta, ka izšķiras kaut kas ļoti svarīgs, ka tās iznākumu grib dzirdēt tik daudz cilvēku," vēlāk 90. gadu sākuma atmiņās "Politiķis pret paša gribu" rakstīja Īvāns. Jāpiebilst, ka minēto diskusiju vadīja Zigfrīds Dzedulis – nākamais "Latvijas Avīzes" ilggadējais līdzstrādnieks. 21. novembrī "LM" publicēja tematam veltītu lasītāju vēstuļu apskatu "Domu Daugava. Sirdsdaugava".
Nu gan partijai pietika... 25. novembrī LKP CK propagandas un aģitācijas daļa jebkādas publikācijas un publiskas apspriešanas par Daugavpils HES lietderību aizliedza. Tomēr, padodoties sabiedrības spiedienam, Latvijas PSR iestāžu līmenī izveidoja projekta ekspertīzes komisiju, kurai līdz 1987. gada 15. janvārim bija jāsagatavo slēdziens par HES lietderību vai nelietderību. Taču process vairs nebija apturams. Daugavas vārdu nu daudzināja visur. Gluži kā mobilizējošs moto kalpoja rakstnieka Jūlija Vanaga (1903–1986) vēl 1986. gada aprīļa sākumā 9. Latvijas PSR Rakstnieku savienības kongresā atgādinātais, ka lietuviešiem 60. gadu beigās ar 50 tūkstošiem parakstu izdevās apturēt plānu Nemunas upes labajā krastā būvēt naftas pārstrādes rūpnīcu: "Mēs nestāvam tik stipri par savu zemi, lai tā būtu tīra, kā mūsu draugi lietuvieši. Piecdesmit tūkstoši parakstu izglāba Nemunu. Vai mēs to spējam?" J. Vanags nomira 1986. gada 12. oktobrī, tātad dažas dienas pirms leģendārā raksta publicēšanas.
Maskava palīdzēja
Upes aizstāvji informācijas blokādi apgāja dažādos veidos. Raksta autorus aicināja uz sarunām ar iedzīvotājiem daudzās Latvijas vietās. Protestu procesu virzošu tikšanos bijis desmitiem, ja ne simtiem. Cīņa tika pārcelta arī uz Maskavu, ārpus Latvijas PSR komunistu varasvīru ietekmes, uz demokrātiski noskaņotajiem Krievijas laikrakstiem. Arī Krievijā tajā laikā ritēja protesti pret iecerēto Ziemeļu upju pagriešanu pretējā virzienā un Volgas HES kaskādes nodarītajiem postījumiem, piemēram, gleznaino Žiguļu kalnu applūdināšanu. Daugavpils HES kritizējošie raksti iekļāvās kontekstā un tos, vai vismaz problēmas pieminējumus, izdevās iedabūt izdevumos "Ļiteraturnaja gazeta", "Novij mir", "Izvestija".
Īvāns un Snips ieguva vadošā PSRS ģeogrāfijas jautājumu speciālista Nikolaja Reimersa, latviešu izcelsmes zinātnieka, atbalstu. Reimerss iepazīstināja ar PSRS ZA akadēmiķi Alekseju Trjošņikovu, vēl ietekmīgāku ģeogrāfu, okeanologu, speciālistu dabas sistēmu jomā. Tikmēr Latvijā HES pretinieku pusē nostājās ietekmīgā akadēmiķe, Latvijas PSR Mikrobioloģijas institūta direktore, PSRS Augstākās padomes deputāte Rita Kukaine. Viņa izdarīja spiedienu uz Latvijas PSR valdību.
Tam, ka jauna Daugavas HES būve nav pieļaujama, piekrita praktiski visi vadošie Latvijas PSR zinātnieki. Vienīgi enerģētiķu nometnē notika šķelšanās.
Publiskajās diskusijās spēkstacijas gribētājiem Latvijas kompartijas vadībā un enerģētiķu aprindās īsti nebija ko likt pretī pretinieku zinātniskajiem un ekonomiskajiem argumentiem. Frāzes "republikai vajadzīga elektrība" vai "Īvāns un Snips neļauj upei strādāt komunisma labā" vai "no projekta nevar atteikties, jo tas jau saskaņots" līmenī, nevienu vairs nepārliecināja. Uzjundīto nacionālo jūtu atmosfērā tumsonīgi skanēja apgalvojumi, ka applūdināmajās teritorijās slejoties tikai "grausti" un "nav ko apraudāt balto bērzu birzis", jo visi pārceltie varēs dzīvot siltās, gaišās daudzstāvu ēkās. Zinātniskajā vidē galvenais jautājums bija, vai iegūtā elektroenerģija jelkad atsvērs visu veidu zaudējumus un vai tiešām elektroenerģiju nav iespējams saražot citādāk, kā pārvēršot Daugavu "dīķu sistēmā". Toreiz kā alternatīvu minēja arī kodolenerģiju un mazos hesus.
1987. gada sākumā Latvijas PSR valdības izveidotā zinātnieku komisija atzina, ka HES projekts nav pienācīgi sagatavots. Spēkstacijas būve nav attaisnojama ne no ekonomiskā, ne ekoloģiskā viedokļa. "Hidroprojekta" izstrādātā projekta ekstensīvās saimniekošanas laiku aprēķini bija novecojuši, skaitļi nodaļās runāja viens otram pretī. Aprēķini par pārpurvotajām teritorijām, ietekmi uz krastiem bija apšaubāmi. Tie uzrādīja aplamības pat pārceļamo iedzīvotāju skaita un zaudēto tautsaimniecisko un kultūras objektu daudzuma ziņā. Nebija skaidrības par būvējamās spēkstacijas hidroenerģētiskajiem rādītājiem, par ledus režīma izmaiņām, kas izsauktu sastrēgumus un plūdus upes augštecē.
Visu iepriekšminēto pārsprieda 1987. gada 6.–7. jūlijā LZA telpās sarīkotajā sēdē, kur no Maskavas atbraukusī PSRS ZA Biosfēras problēmu padome piekrita Latvijas zinātnieku slēdzienam. Turklāt akadēmiķis Trjošņikovs klātesošajiem HES aizstāvjiem atgādināja, ka PSRS kompartijas 27. kongresā norādīts "saglabāt sabiedrības nacionālo bagātību – dabu un saudzīgi izmantot tās resursus".
Tvaika nolaišana
Dainis Īvāns tagad atceras, ka pirmie signāli par projekta apturēšanu PSRS līmenī saņemti 1987. gada augustā. Arī Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns un LPSR Ministru padome bija guvuši tādu pārliecību. Nākamā Latvijas Tautas frontes (LTF) vadītāja skatījumā Gorbačovs bija nolēmis "nolaist tvaiku", nomierināt nacionālos protestus cerībā, ka tauta vairs nedumposies: "Bet redz, ka tā nenotika."
1987. gada 5. novembrī lēmumu par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu izdeva PSRS Ministru Padome. Aģentūra LATINFORM vēstīja: "PSRS valdība pieņēmusi ar PSRS Valsts plāna komiteju, PSRS Ministru Padomes kurināmā rūpniecības un enerģētikas kompleksa biroju un PSRS Enerģētikas un elektrifikācija ministriju saskaņoto Baltkrievijas un Latvijas partijas un padomju orgānu priekšlikumu un devusi rīkojumu izbeigt Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Šis lēmums pieņemts, lai novērstu lauksaimniecības platību zudumu un saglabātu šajā rajonā pienācīgu ekoloģisko stāvokli. Šajā jautājumā pieņemtajā valdības rīkojumā PSRS Enerģētikas un elektrifikācijas ministrijai, Baltkrievijas PSR Ministru Padomei un Latvijas PSR Ministru Padomei norādīts uz nepieciešamību izmantot tautsaimnieciskiem mērķiem uzceltās un topošās hidroelektrostacijas ēkas un būves. PSRS Ministru Padome vērš PSRS Enerģētikas un elektrifikācijas ministrijas, Baltkrievijas PSR Ministru Padomes un Latvijas PSR Ministru Padomes, ka arī PSRS Valsts plāna komitejas uzmanību uz to, ka tika neapmierinoši izstrādāts jautājums par vietas izraudzīšanos Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecībai un nepareizi novērtēta tās ūdenskrituma ietekme uz apkārtējo vidi."
Makšķernieki uzvalkos
Ritvars Jansons, kurš pirms politiķa karjeras kā vēsturnieks nodarbojās ar padomju represīvās sistēmas izpēti, norāda, ka Daugavas aizstāvēšanas kampaņa, tāpat kā vides aizstāvju kustība vispār, pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē vairāk rūpējusi Latvijas PSR kompartijai, ne Valsts drošības komitejai. Parakstu vākšana čekistus neinteresēja un vienīgais zināmais gadījums, kad aktivizēta VDK, bija 1987. gada 1. maija Latvijas Valsts universitātes (LVU) un Vitebskas universitātes studentu kopīgais solidaritātes laivu brauciens pa Daugavu no Baltkrievijas līdz Ruģeļiem. Tas bija varas nesankcionēts un neprognozējams, tādēļ, visdrīzāk pēc kompartijas rīkojuma iesaistījušies čekisti. "Dalībnieki stāstīja, ka abos krastos ik pa laikam parādījušies "makšķernieki" pelēkos uzvalkos, kas aicinājuši braukt malā," teic Īvāns. Kad laivotāji sasniedza Daugavpils HES būves vietu, tur jau gaidījis LVU kompartijas sekretārs Ojārs Potreki ar čekistiem, tāpēc studenti izkāpuši pretējā krastā.
Vairākus jauniešus akcijas dēļ pēc tam no augstskolas izslēdza.
Citādi Īvāns nekādas VDK iniciatīvas nav sastapis: "Es viņus īpaši nejutu. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi atjēdzās pārāk vēlu."
Kaut publikācijas "Par Daugavas likteni domājot" autori sākumā bija sprieduši, ka nopublicēs rakstu un ar to viss beigsies, izrādījās, ka "bijām patiešām nospieduši īsto podziņu, kam sekoja "sprādziens", kādu nemaz nebijām gaidījuši". Tālākais sekoja kā lavīna. 1988. gadā par Daugavas aizstāvēšanu tapa režisora Romualda Pipara dokumentālā filma "Demokrātijas stunda", kuru cenzūra sākotnēji nevēlējās laist tautā, taču piekāpās, kad to bija akceptējis pat Mihails Gorbačovs. Vēl pirms tam operators un scenārists Rodrigo Rikards 1987. gadā pēc Īvāna scenārija uzņēma emocijas raisošu dokumentālo filmu "Sirdsdaugava". Rikarda komanda steidza iemūžināt dabisko Daugavas ainavu laikā, kad vēl nebija zināms, ka būvi apturēs, bet postīšana jau bija sākusies. Vēl ap šo laiku komponists Mārtiņš Brauns sacerēja "Sīpolu" izpildīto "Daugaviņu", bet Doles salā ar jaunu sparu sāka svinēt folkloristu Daugavas svētkus, kas pirmo reizi notika 1979. gadā, bet kurus padomju vara bija centusies visādi nīdēt. 1990. gadā agrāk apdraudētajā upes posmā tika izveidots dabas parks "Daugavas loki".
Literatūrzinātnieks neiznāca
Īvāns atceras, ka pēc uzvaras viņu uzmeklējuši slovāki, kas cīnījās pret HES būvi gleznainās Dunajecas upes ielejā, tad igauņi, kuri organizēja protestus pret fosforītu ieguvi. Soli pa solim, laužot cenzūru un aizliegumus, gūtā pieredze vēlāk noderēja LTF cīņās. 1988. gada 9. oktobrī Daini Īvānu ievēlēja par LTF priekšsēdētāju: "Nu, tad jau es iebraucu pavisam citās sfērās – nacionālajā atmodā. Cilvēki mani vārda pēc zināja, uzticējās, bija redzējuši, ka kaut ko varu izdarīt. Tas viņiem ar mani acīmredzot sāka asociēties. Manu likteni tas mainīja diezgan krietni, jo biju iecerējis sev literatūrzinātnieka karjeru. Taču tas virpulis mani ierāva un es nevaru beigt tajā griezties un nodarboties ar pasaules lāpīšanu līdz pat šodienai."
Noslēgumā jāpiebilst, ka ideja par HES pie Daugavpils nav mirusi gluži pavisam. Kopš 90. gadu vidus tā mēdz periodiski atdzimt vietējo politiķu prātos, kaut gluži ne tik briesmīgā veidā. Viens no šīs idejas glabātājiem ir bijušais Daugavpils mērs un agrākais Saeimas deputāts Jānis Lāčplēsis. Viņa skatījumā spēkstacija varētu būtu ekonomiskais dzinējspēks visam reģionam. Atsaucību tādi priekšlikumi gan nekad nav raduši. Daugavpils Universitātes vēsturnieks Henriks Soms tos reiz salīdzinājis ar "skeletu, ko konkrētā laika posmā kāds izceļ no skapja un mēģina iedvest tajā dzīvību". Visbiežāk tas notiekot pirmsvēlēšanu laikā.
"Esmu liecinieks līdzībām"
Zigfrīds Dzedulis: "Sabiedrības vērienīgajiem protestiem pret plānoto spēkstacijas būvniecību biju liecinieks, strādājot laikraksta "Literatūra un Māksla" redakcijā par publicistikas nodaļas vadītāju. Ar to, protams, nevaru apgalvot, ka man vienmēr bija zināms viss, kas notika aiz publicistikas nodaļas istabas durvīm vai toreizējā Preses nama gaiteņos.
Protesti uzbangoja pēc tam, kad laikrakstā publicējām Daiņa Īvāna un Artura Snipa rakstu "Par Daugavas likteni domājot", kam sekoja virkne citu autoru publikāciju, kurās pausta pretestība Daugavas augšteces dabas izpostīšanai. Starp autoriem bija rakstnieki, citu radošo profesiju pārstāvji, zinātnieki, skolotāji, cilvēki ar vārdu un ietekmi sabiedrībā, kurus komunistu ideologiem un pakalpiņiem bija grūti apklusināt.
Cīņa par dabas vērtību saglabāšanu laikrakstā gan sākās agrāk – pirmoreiz 1982. gada vasarā, kad publicējām reportāžu par dārzkopības biedrību "Līči", kas Gaujas ciema teritorijā saimniekoja 40 hektāru lielā zemesgabalā. Tā ievadīja garāku sarunu par jūrmalas kāpu aizsardzību pret agresīvu apbūvi. Tajā, ka kopš 80. gadu sākuma laikraksts publicēja šos rakstus, nešaubīgi vislielākie nopelni bija laikraksta galvenajam redaktoram Jānim Škaparam, kuru 1985. gadā par ideoloģiskām kļūdām laikraksta satura veidošanā padzina no amata. Pretīgi bija vēlāk noraudzīties, ka tie paši, kuri padzina Škaparu, jaunajos laikos saņēma Trīs Zvaigžņu ordeņus par it kā lieliem nopelniem valstiskās neatkarības atjaunošanā.
Viņa vietā no propagandas laikraksta "Cīņa" redaktora krēslā pārcēla Andri Sproģi. Būdams pēc dabas miermīlīgs un lādzīgs, viņš nejaucās laikraksta saturā un nemēģināja atbrīvoties no dumpīgajiem redakcijas darbiniekiem, kaut arī, visdrīzāk, viņam tāds uzdevums bija dots. Tādējādi Škapara laikā izveidotais redakcijas sastāvs uzreiz neizšķīda un turpināja darbu. Sproģa atvaļinājuma laikā laikrakstā parādījās arī pieminētais Īvāna un Snipa raksts, kas saviļņoja sabiedrību un noskaņoja plašākiem protestiem. Tagad spriež, ka laikraksts kļuva par sabiedriskās domas centru, pirms vēl izveidojās Latvijas Tautas fronte un sākās atklāta cīņa par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Es domāju, ka centru drīzāk veidoja arvien plašāku sabiedrības slāņu noskaņojums pret pusgadsimtu ilgušo padomju okupāciju un tās īstenoto koloniālo politiku. Laikraksts bija tikai spogulis, tolaik tāds, iespējams, pat vienīgais greizo spoguļu karaļvalstī, ko sauca par Padomju Latviju.
Toreiz redakcijā nevienam, tostarp man, gan nebija lielas pārliecības, ka pieminēto un citu rakstu saturs varētu kaut ko būtiski mainīt. Vēl mazāk – ka varētu sabrukt padomju okupācijas režīms, kas dažbrīd šķita nesatricināms.
Viens no iemesliem, kāpēc toreiz sabiedrība nostājās pret Daugavpils spēkstacijas, vēlāk pret Rīgas metro būvniecību, – nepieļaut ap 50 000–100 000 līgumstrādnieku ievešanu, kuri pēc tam paliktu dzīvot Latvijā, veicinot arvien plašāku pārkrievošanu un mazinot latviešu valodas un kultūras lomu. Latviski runājošajā sabiedrībā šo noskaņojumu varēja just. Redakcijā par to atklāti nerunājām, jo nevienam nebija vēlēšanās nokļūt Valsts drošības komitejā vai Sočņevas vadītās psihiatriskās slimnīcas palātā.
Tālaika noskaņojumu un protestus, protams, nevar salīdzināt ar protestiem tagad, piemēram, pret vēja parku būvniecību. Citi mērogi, citas prasības. Toreiz par līdzsvaru starp dabas vērtību saglabāšanu un saimnieciskajām vajadzībām vispār nerunāja. Toties tagad par to vismaz runā. Būvniecības plānus vismaz apspriež, vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums, kaut arī saimniecisko un biznesa interešu vārdā tas neattur no plānu īstenošanas. Bet ir pārsteidzoši lielas līdzības. Toreiz, ar zobiem un nagiem aizstāvot Daugavpils spēkstacijas plānu, vietējie enerģētiķi apgalvoja, ka Latvijā trūkst elektrības. Arī pašlaik apgalvo to pašu, tāpēc, lūk, jāceļ jauni vēja spārni, kuri daudzviet Baltijas jūras piekrastei tuvējos novados jau ir uzcelti un griežas.
Šā gada martā "Latvijas Avīzē" rakstījām par uzņēmuma "Augstsprieguma tīkls" ieceri uzbūvēt jaunu 110/330 kilovoltu elektropārvades līniju no Ventspils līdz valsts robežai ar Lietuvu, kas šķērsotu vairāku novadu teritoriju un kā izbūvei lielās platībās būtu jāizposta iedzīvotāju iekoptās saimniecības, kultūras pieminekļi, jāizcērt viņiem piederošie meži, to skaitā dabas liegumos un Eiropas Savienības aizsargājamās teritorijās "Natura 2000". Šī iecere un paredzētās elektropārvades līnijas virziens rada iespaidu, ka, nerēķinoties ne ar vietējiem iedzīvotājiem, ne dabas vērtībām, noteicošās ir biznesa intereses – vēja spārnu saražotās elektrības pietiek, lai to varētu izdevīgi pārdot Rietumeiropas valstīm, kur elektrības pašlaik patiešām trūkst. Šis plāns ir tikai viens un sagaidāmā posta mērogu ziņā nav pats lielākais. Bet, šķiet, uzskatāmi apliecina, ka tas, par ko rakstījām un pret ko cīnījāmies laikrakstā "Literatūra un Māksla", savu nozīmi nav zaudējis arī pašlaik."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
Pirms 40 gadiem, 1986. gada 17. oktobrī, laikrakstā "Literatūra un Māksla" tika publicēts žurnālista Daiņa Īvāna un rakstnieka Artūra Snipa (1949–2020) raksts "Par Daugavas likteni domājot", kas bija vērsta pret Latvijas ainavai iznīcinošās Daugavpils HES būvi.
Publikācija sabiedrībā atstāja gluži vai bumbas sprādziena efektu, par ko jutās pārsteigti pat paši tā izraisītāji. "Latvijas Avīzes" otrdienas, 13. oktobra, numurā stāstījām par raksta tapšanas vēsturi un sabiedrības reakciju. Šajā numurā tematu turpinām.
"Literatūras un Mākslas" ("LM") publikācija bija pilnīgi apstulbinoša Latvijas kompartijas centrālkomitejai (LKP CK). Tā attapās tikai pēc trim nedēļām, kad kampaņa "LM" jau ritēja pilnā sparā. 1986. gada 14. novembrī laikraksts publicēja diskusiju "Zaļā suņa alternatīva". Tajā piedalījās projektu aizstāvošie tehnokrāti un tie, kas aizstāvēja dabas vērtības. "Vietējo enerģētikas karaļu vīzdegunīgā pārākuma apziņa sašķīda pret Regīnas Ezeras emociju spēku. Man reti kad šādās redakcijas apaļā galda sarunās ir bijusi sajūta, ka izšķiras kaut kas ļoti svarīgs, ka tās iznākumu grib dzirdēt tik daudz cilvēku," vēlāk 90. gadu sākuma atmiņās "Politiķis pret paša gribu" rakstīja Īvāns. Jāpiebilst, ka minēto diskusiju vadīja Zigfrīds Dzedulis – nākamais "Latvijas Avīzes" ilggadējais līdzstrādnieks. 21. novembrī "LM" publicēja tematam veltītu lasītāju vēstuļu apskatu "Domu Daugava. Sirdsdaugava".
Nu gan partijai pietika... 25. novembrī LKP CK propagandas un aģitācijas daļa jebkādas publikācijas un publiskas apspriešanas par Daugavpils HES lietderību aizliedza. Tomēr, padodoties sabiedrības spiedienam, Latvijas PSR iestāžu līmenī izveidoja projekta ekspertīzes komisiju, kurai līdz 1987. gada 15. janvārim bija jāsagatavo slēdziens par HES lietderību vai nelietderību. Taču process vairs nebija apturams. Daugavas vārdu nu daudzināja visur. Gluži kā mobilizējošs moto kalpoja rakstnieka Jūlija Vanaga (1903–1986) vēl 1986. gada aprīļa sākumā 9. Latvijas PSR Rakstnieku savienības kongresā atgādinātais, ka lietuviešiem 60. gadu beigās ar 50 tūkstošiem parakstu izdevās apturēt plānu Nemunas upes labajā krastā būvēt naftas pārstrādes rūpnīcu: "Mēs nestāvam tik stipri par savu zemi, lai tā būtu tīra, kā mūsu draugi lietuvieši. Piecdesmit tūkstoši parakstu izglāba Nemunu. Vai mēs to spējam?" J. Vanags nomira 1986. gada 12. oktobrī, tātad dažas dienas pirms leģendārā raksta publicēšanas.
Maskava palīdzēja
Upes aizstāvji informācijas blokādi apgāja dažādos veidos. Raksta autorus aicināja uz sarunām ar iedzīvotājiem daudzās Latvijas vietās. Protestu procesu virzošu tikšanos bijis desmitiem, ja ne simtiem. Cīņa tika pārcelta arī uz Maskavu, ārpus Latvijas PSR komunistu varasvīru ietekmes, uz demokrātiski noskaņotajiem Krievijas laikrakstiem. Arī Krievijā tajā laikā ritēja protesti pret iecerēto Ziemeļu upju pagriešanu pretējā virzienā un Volgas HES kaskādes nodarītajiem postījumiem, piemēram, gleznaino Žiguļu kalnu applūdināšanu. Daugavpils HES kritizējošie raksti iekļāvās kontekstā un tos, vai vismaz problēmas pieminējumus, izdevās iedabūt izdevumos "Ļiteraturnaja gazeta", "Novij mir", "Izvestija".
Īvāns un Snips ieguva vadošā PSRS ģeogrāfijas jautājumu speciālista Nikolaja Reimersa, latviešu izcelsmes zinātnieka, atbalstu. Reimerss iepazīstināja ar PSRS ZA akadēmiķi Alekseju Trjošņikovu, vēl ietekmīgāku ģeogrāfu, okeanologu, speciālistu dabas sistēmu jomā. Tikmēr Latvijā HES pretinieku pusē nostājās ietekmīgā akadēmiķe, Latvijas PSR Mikrobioloģijas institūta direktore, PSRS Augstākās padomes deputāte Rita Kukaine. Viņa izdarīja spiedienu uz Latvijas PSR valdību.
Tam, ka jauna Daugavas HES būve nav pieļaujama, piekrita praktiski visi vadošie Latvijas PSR zinātnieki. Vienīgi enerģētiķu nometnē notika šķelšanās.
Publiskajās diskusijās spēkstacijas gribētājiem Latvijas kompartijas vadībā un enerģētiķu aprindās īsti nebija ko likt pretī pretinieku zinātniskajiem un ekonomiskajiem argumentiem. Frāzes "republikai vajadzīga elektrība" vai "Īvāns un Snips neļauj upei strādāt komunisma labā" vai "no projekta nevar atteikties, jo tas jau saskaņots" līmenī, nevienu vairs nepārliecināja. Uzjundīto nacionālo jūtu atmosfērā tumsonīgi skanēja apgalvojumi, ka applūdināmajās teritorijās slejoties tikai "grausti" un "nav ko apraudāt balto bērzu birzis", jo visi pārceltie varēs dzīvot siltās, gaišās daudzstāvu ēkās. Zinātniskajā vidē galvenais jautājums bija, vai iegūtā elektroenerģija jelkad atsvērs visu veidu zaudējumus un vai tiešām elektroenerģiju nav iespējams saražot citādāk, kā pārvēršot Daugavu "dīķu sistēmā". Toreiz kā alternatīvu minēja arī kodolenerģiju un mazos hesus.
1987. gada sākumā Latvijas PSR valdības izveidotā zinātnieku komisija atzina, ka HES projekts nav pienācīgi sagatavots. Spēkstacijas būve nav attaisnojama ne no ekonomiskā, ne ekoloģiskā viedokļa. "Hidroprojekta" izstrādātā projekta ekstensīvās saimniekošanas laiku aprēķini bija novecojuši, skaitļi nodaļās runāja viens otram pretī. Aprēķini par pārpurvotajām teritorijām, ietekmi uz krastiem bija apšaubāmi. Tie uzrādīja aplamības pat pārceļamo iedzīvotāju skaita un zaudēto tautsaimniecisko un kultūras objektu daudzuma ziņā. Nebija skaidrības par būvējamās spēkstacijas hidroenerģētiskajiem rādītājiem, par ledus režīma izmaiņām, kas izsauktu sastrēgumus un plūdus upes augštecē.
Visu iepriekšminēto pārsprieda 1987. gada 6.–7. jūlijā LZA telpās sarīkotajā sēdē, kur no Maskavas atbraukusī PSRS ZA Biosfēras problēmu padome piekrita Latvijas zinātnieku slēdzienam. Turklāt akadēmiķis Trjošņikovs klātesošajiem HES aizstāvjiem atgādināja, ka PSRS kompartijas 27. kongresā norādīts "saglabāt sabiedrības nacionālo bagātību – dabu un saudzīgi izmantot tās resursus".
Tvaika nolaišana
Dainis Īvāns tagad atceras, ka pirmie signāli par projekta apturēšanu PSRS līmenī saņemti 1987. gada augustā. Arī Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns un LPSR Ministru padome bija guvuši tādu pārliecību. Nākamā Latvijas Tautas frontes (LTF) vadītāja skatījumā Gorbačovs bija nolēmis "nolaist tvaiku", nomierināt nacionālos protestus cerībā, ka tauta vairs nedumposies: "Bet redz, ka tā nenotika."
1987. gada 5. novembrī lēmumu par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu izdeva PSRS Ministru Padome. Aģentūra LATINFORM vēstīja: "PSRS valdība pieņēmusi ar PSRS Valsts plāna komiteju, PSRS Ministru Padomes kurināmā rūpniecības un enerģētikas kompleksa biroju un PSRS Enerģētikas un elektrifikācija ministriju saskaņoto Baltkrievijas un Latvijas partijas un padomju orgānu priekšlikumu un devusi rīkojumu izbeigt Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Šis lēmums pieņemts, lai novērstu lauksaimniecības platību zudumu un saglabātu šajā rajonā pienācīgu ekoloģisko stāvokli. Šajā jautājumā pieņemtajā valdības rīkojumā PSRS Enerģētikas un elektrifikācijas ministrijai, Baltkrievijas PSR Ministru Padomei un Latvijas PSR Ministru Padomei norādīts uz nepieciešamību izmantot tautsaimnieciskiem mērķiem uzceltās un topošās hidroelektrostacijas ēkas un būves. PSRS Ministru Padome vērš PSRS Enerģētikas un elektrifikācijas ministrijas, Baltkrievijas PSR Ministru Padomes un Latvijas PSR Ministru Padomes, ka arī PSRS Valsts plāna komitejas uzmanību uz to, ka tika neapmierinoši izstrādāts jautājums par vietas izraudzīšanos Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecībai un nepareizi novērtēta tās ūdenskrituma ietekme uz apkārtējo vidi."
Makšķernieki uzvalkos
Ritvars Jansons, kurš pirms politiķa karjeras kā vēsturnieks nodarbojās ar padomju represīvās sistēmas izpēti, norāda, ka Daugavas aizstāvēšanas kampaņa, tāpat kā vides aizstāvju kustība vispār, pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē vairāk rūpējusi Latvijas PSR kompartijai, ne Valsts drošības komitejai. Parakstu vākšana čekistus neinteresēja un vienīgais zināmais gadījums, kad aktivizēta VDK, bija 1987. gada 1. maija Latvijas Valsts universitātes (LVU) un Vitebskas universitātes studentu kopīgais solidaritātes laivu brauciens pa Daugavu no Baltkrievijas līdz Ruģeļiem. Tas bija varas nesankcionēts un neprognozējams, tādēļ, visdrīzāk pēc kompartijas rīkojuma iesaistījušies čekisti. "Dalībnieki stāstīja, ka abos krastos ik pa laikam parādījušies "makšķernieki" pelēkos uzvalkos, kas aicinājuši braukt malā," teic Īvāns. Kad laivotāji sasniedza Daugavpils HES būves vietu, tur jau gaidījis LVU kompartijas sekretārs Ojārs Potreki ar čekistiem, tāpēc studenti izkāpuši pretējā krastā.
Vairākus jauniešus akcijas dēļ pēc tam no augstskolas izslēdza.
Citādi Īvāns nekādas VDK iniciatīvas nav sastapis: "Es viņus īpaši nejutu. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi atjēdzās pārāk vēlu."
Kaut publikācijas "Par Daugavas likteni domājot" autori sākumā bija sprieduši, ka nopublicēs rakstu un ar to viss beigsies, izrādījās, ka "bijām patiešām nospieduši īsto podziņu, kam sekoja "sprādziens", kādu nemaz nebijām gaidījuši". Tālākais sekoja kā lavīna. 1988. gadā par Daugavas aizstāvēšanu tapa režisora Romualda Pipara dokumentālā filma "Demokrātijas stunda", kuru cenzūra sākotnēji nevēlējās laist tautā, taču piekāpās, kad to bija akceptējis pat Mihails Gorbačovs. Vēl pirms tam operators un scenārists Rodrigo Rikards 1987. gadā pēc Īvāna scenārija uzņēma emocijas raisošu dokumentālo filmu "Sirdsdaugava". Rikarda komanda steidza iemūžināt dabisko Daugavas ainavu laikā, kad vēl nebija zināms, ka būvi apturēs, bet postīšana jau bija sākusies. Vēl ap šo laiku komponists Mārtiņš Brauns sacerēja "Sīpolu" izpildīto "Daugaviņu", bet Doles salā ar jaunu sparu sāka svinēt folkloristu Daugavas svētkus, kas pirmo reizi notika 1979. gadā, bet kurus padomju vara bija centusies visādi nīdēt. 1990. gadā agrāk apdraudētajā upes posmā tika izveidots dabas parks "Daugavas loki".
Literatūrzinātnieks neiznāca
Īvāns atceras, ka pēc uzvaras viņu uzmeklējuši slovāki, kas cīnījās pret HES būvi gleznainās Dunajecas upes ielejā, tad igauņi, kuri organizēja protestus pret fosforītu ieguvi. Soli pa solim, laužot cenzūru un aizliegumus, gūtā pieredze vēlāk noderēja LTF cīņās. 1988. gada 9. oktobrī Daini Īvānu ievēlēja par LTF priekšsēdētāju: "Nu, tad jau es iebraucu pavisam citās sfērās – nacionālajā atmodā. Cilvēki mani vārda pēc zināja, uzticējās, bija redzējuši, ka kaut ko varu izdarīt. Tas viņiem ar mani acīmredzot sāka asociēties. Manu likteni tas mainīja diezgan krietni, jo biju iecerējis sev literatūrzinātnieka karjeru. Taču tas virpulis mani ierāva un es nevaru beigt tajā griezties un nodarboties ar pasaules lāpīšanu līdz pat šodienai."
Noslēgumā jāpiebilst, ka ideja par HES pie Daugavpils nav mirusi gluži pavisam. Kopš 90. gadu vidus tā mēdz periodiski atdzimt vietējo politiķu prātos, kaut gluži ne tik briesmīgā veidā. Viens no šīs idejas glabātājiem ir bijušais Daugavpils mērs un agrākais Saeimas deputāts Jānis Lāčplēsis. Viņa skatījumā spēkstacija varētu būtu ekonomiskais dzinējspēks visam reģionam. Atsaucību tādi priekšlikumi gan nekad nav raduši. Daugavpils Universitātes vēsturnieks Henriks Soms tos reiz salīdzinājis ar "skeletu, ko konkrētā laika posmā kāds izceļ no skapja un mēģina iedvest tajā dzīvību". Visbiežāk tas notiekot pirmsvēlēšanu laikā.
"Esmu liecinieks līdzībām"
Zigfrīds Dzedulis: "Sabiedrības vērienīgajiem protestiem pret plānoto spēkstacijas būvniecību biju liecinieks, strādājot laikraksta "Literatūra un Māksla" redakcijā par publicistikas nodaļas vadītāju. Ar to, protams, nevaru apgalvot, ka man vienmēr bija zināms viss, kas notika aiz publicistikas nodaļas istabas durvīm vai toreizējā Preses nama gaiteņos.
Protesti uzbangoja pēc tam, kad laikrakstā publicējām Daiņa Īvāna un Artura Snipa rakstu "Par Daugavas likteni domājot", kam sekoja virkne citu autoru publikāciju, kurās pausta pretestība Daugavas augšteces dabas izpostīšanai. Starp autoriem bija rakstnieki, citu radošo profesiju pārstāvji, zinātnieki, skolotāji, cilvēki ar vārdu un ietekmi sabiedrībā, kurus komunistu ideologiem un pakalpiņiem bija grūti apklusināt.
Cīņa par dabas vērtību saglabāšanu laikrakstā gan sākās agrāk – pirmoreiz 1982. gada vasarā, kad publicējām reportāžu par dārzkopības biedrību "Līči", kas Gaujas ciema teritorijā saimniekoja 40 hektāru lielā zemesgabalā. Tā ievadīja garāku sarunu par jūrmalas kāpu aizsardzību pret agresīvu apbūvi. Tajā, ka kopš 80. gadu sākuma laikraksts publicēja šos rakstus, nešaubīgi vislielākie nopelni bija laikraksta galvenajam redaktoram Jānim Škaparam, kuru 1985. gadā par ideoloģiskām kļūdām laikraksta satura veidošanā padzina no amata. Pretīgi bija vēlāk noraudzīties, ka tie paši, kuri padzina Škaparu, jaunajos laikos saņēma Trīs Zvaigžņu ordeņus par it kā lieliem nopelniem valstiskās neatkarības atjaunošanā.
Viņa vietā no propagandas laikraksta "Cīņa" redaktora krēslā pārcēla Andri Sproģi. Būdams pēc dabas miermīlīgs un lādzīgs, viņš nejaucās laikraksta saturā un nemēģināja atbrīvoties no dumpīgajiem redakcijas darbiniekiem, kaut arī, visdrīzāk, viņam tāds uzdevums bija dots. Tādējādi Škapara laikā izveidotais redakcijas sastāvs uzreiz neizšķīda un turpināja darbu. Sproģa atvaļinājuma laikā laikrakstā parādījās arī pieminētais Īvāna un Snipa raksts, kas saviļņoja sabiedrību un noskaņoja plašākiem protestiem. Tagad spriež, ka laikraksts kļuva par sabiedriskās domas centru, pirms vēl izveidojās Latvijas Tautas fronte un sākās atklāta cīņa par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Es domāju, ka centru drīzāk veidoja arvien plašāku sabiedrības slāņu noskaņojums pret pusgadsimtu ilgušo padomju okupāciju un tās īstenoto koloniālo politiku. Laikraksts bija tikai spogulis, tolaik tāds, iespējams, pat vienīgais greizo spoguļu karaļvalstī, ko sauca par Padomju Latviju.
Toreiz redakcijā nevienam, tostarp man, gan nebija lielas pārliecības, ka pieminēto un citu rakstu saturs varētu kaut ko būtiski mainīt. Vēl mazāk – ka varētu sabrukt padomju okupācijas režīms, kas dažbrīd šķita nesatricināms.
Viens no iemesliem, kāpēc toreiz sabiedrība nostājās pret Daugavpils spēkstacijas, vēlāk pret Rīgas metro būvniecību, – nepieļaut ap 50 000–100 000 līgumstrādnieku ievešanu, kuri pēc tam paliktu dzīvot Latvijā, veicinot arvien plašāku pārkrievošanu un mazinot latviešu valodas un kultūras lomu. Latviski runājošajā sabiedrībā šo noskaņojumu varēja just. Redakcijā par to atklāti nerunājām, jo nevienam nebija vēlēšanās nokļūt Valsts drošības komitejā vai Sočņevas vadītās psihiatriskās slimnīcas palātā.
Tālaika noskaņojumu un protestus, protams, nevar salīdzināt ar protestiem tagad, piemēram, pret vēja parku būvniecību. Citi mērogi, citas prasības. Toreiz par līdzsvaru starp dabas vērtību saglabāšanu un saimnieciskajām vajadzībām vispār nerunāja. Toties tagad par to vismaz runā. Būvniecības plānus vismaz apspriež, vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums, kaut arī saimniecisko un biznesa interešu vārdā tas neattur no plānu īstenošanas. Bet ir pārsteidzoši lielas līdzības. Toreiz, ar zobiem un nagiem aizstāvot Daugavpils spēkstacijas plānu, vietējie enerģētiķi apgalvoja, ka Latvijā trūkst elektrības. Arī pašlaik apgalvo to pašu, tāpēc, lūk, jāceļ jauni vēja spārni, kuri daudzviet Baltijas jūras piekrastei tuvējos novados jau ir uzcelti un griežas.
Šā gada martā "Latvijas Avīzē" rakstījām par uzņēmuma "Augstsprieguma tīkls" ieceri uzbūvēt jaunu 110/330 kilovoltu elektropārvades līniju no Ventspils līdz valsts robežai ar Lietuvu, kas šķērsotu vairāku novadu teritoriju un kā izbūvei lielās platībās būtu jāizposta iedzīvotāju iekoptās saimniecības, kultūras pieminekļi, jāizcērt viņiem piederošie meži, to skaitā dabas liegumos un Eiropas Savienības aizsargājamās teritorijās "Natura 2000". Šī iecere un paredzētās elektropārvades līnijas virziens rada iespaidu, ka, nerēķinoties ne ar vietējiem iedzīvotājiem, ne dabas vērtībām, noteicošās ir biznesa intereses – vēja spārnu saražotās elektrības pietiek, lai to varētu izdevīgi pārdot Rietumeiropas valstīm, kur elektrības pašlaik patiešām trūkst. Šis plāns ir tikai viens un sagaidāmā posta mērogu ziņā nav pats lielākais. Bet, šķiet, uzskatāmi apliecina, ka tas, par ko rakstījām un pret ko cīnījāmies laikrakstā "Literatūra un Māksla", savu nozīmi nav zaudējis arī pašlaik."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
