Kristofera pasauli atklājot. Saruna ar režisoru Oskaru Morozu

14. oktobrī, "Akropole Rīga" kinoteātrī "Apollo Kino" pirmizrādi piedzīvoja vizuāli krāšņa piedzīvojumu filma visai ģimenei "Kristofers un divu pasauļu atslēga".

"Kristofers un divu pasauļu atslēga" ir režisora Oskara Moroza pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Būtībā viņš ir filmas autors, jo tās veidotāja rokās bijis gan scenārijs, gan režija, gan montāža, gan arī mūzika.

Filma uzņemta studijā "F.O.R.M.A", kurai šogad aprit 33 pastāvēšanas gadi un kurā tapušas tautā iecienītas filmas bērniem – "Ūdensbumba resnajam runcim", "Mazie laupītāji", "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" un "Vecā dārza noslēpums".

No 16. oktobra studijas "F.O.R.M.A" piektā bērnu filma "Kristofers un divu pasauļu atslēga" skatāma uz ekrāniem visā Latvijā.

... Vienpadsmitgadīgajam Kristoferam, kuram tētis uz laiku ir prom, nākas piedzīvot pāridarījumu skolā un vēl negaidītu mammas zaudējumu. Un zēns dodas ceļā, kurā jānovērš pasaku un cilvēku pasaules saplūšana vienā pelēkā realitātē, kurā nav vietas iztēlei un radošumam.

Oskar, sakiet, lūdzu, kas par jums pašu būtu jāzina cilvēkiem, kuri atnāks uz jūsu pilnmetrāžas debijas filmu?

O. Morozs: Man ļoti liela vērtība ir domāt par cilvēkiem sirsnīgi. Un tā es veidoju arī savas filmas. Es diezgan ilgi meklēju sevi, bet varbūt cilvēks to dara visu mūžu. Esmu mācījies Lietišķās Mākslas vidusskolā Rīgā, pēc tam absolvējis Mākslas akadēmijā vizuālās komunikācijas nodaļu. Bet bija sajūta, ka īsti neesmu nonācis tur, kur vēlētos. Paralēli studijām daudz strādāju un tad izlēmu iestāties vēl Kultūras akadēmijā režijas un audiovizuālās mākslas nodaļā. Pamazām parādījās darbi montāžā – sākumā raidījumi, tad dokumentālās filmas. Daudz esmu sadarbojies ar režisori un producenti Ilzi Lasmani-Broži, kura veido televīzijas raidījumu "Pa straumei". Mans pēdējais lielākais darbs montāžā ir seriāls "Padomju džinsi".

Vēl studiju laikā spilgti atceros, kā Ojārs Pētersons uzdeva klasisku darbu vizuālajā mākslā, bet man no tā sanāca scenārijs... Un tajā brīdī sajutu, ka mani interesē nevis tikai vizualitāte kā priekšmets, bet kaut kas vairāk. Mani interesē cilvēks, ko viņš jūt, ko domā, kāda ir viņa iekšējā pasaule.

Un pirmajā filmā tik daudz uz jūsu viena paša pleciem?

Diezgan daudz dzīvē nācies darīt pašam, un esmu pieradis cīnīties. Ja jau tik ilgi un daudz esmu mācījies, varbūt pienācis laiks atrast ko pašam savu. Varu pateikt pavisam godīgi, ja nebūtu mākslīgā intelekta, tik vizuāli krāšņu filmu nebūtu iespējams uztaisīt. Arī mūsu operators Uldis Jancis sacīja: nevaru saprast – to esmu uzņēmis es vai ģenerējis mākslīgais intelekts. Jo tā radītais izskatās tik ļoti tuvu īstenībai. Mēs, protams, centāmies rīkoties tā, lai mākslīgais intelekts nepārņem filmu, jo tas ir tikai instruments jeb rīks mūsu rokās. Taču atzīšos, nekad savā mūžā vēl nebiju tik daudz sarunājies ar mākslīgo intelektu, jo kā mūzikas, tā vizualitātes veidošanā tam jādod ļoti precīzi uzdevumi, konkrēti manu vēlmju apraksti. Būs ļoti interesanti, ko filmā ieraudzīs skatītāji.

Kā radās ideja šai filmai?

Biju noguris no montāžām, arī no dažādām filmās redzētām šausmām, man nepieņemamām lietām filmēšanas procesā, tāpēc biju nodomājis, ja reiz pats ķeršos pie filmas, tad tikai bērniem domātas. Un tad pie manis pienāca producents Gatis Upmalis ar Arno Jundzes romānu "Kristofers un Ēnu ordenis". Izlasīju grāmatu kopā ar savām meitām, kurām nu jau septiņpadsmit un četrpadsmit gadi. Toreiz, pirms desmit gadiem, viņas, protams, bija mazākas... Romānā notiek daudz fantastisku lietu, bet pagāja pieci gadi, kamēr izdomājām, kā to parādīt uz ekrāna. Sākumā scenāriju rakstījām kopā ar Arno Jundzi, tad iesaistījās Juris Kursietis... Tagad esam nonākuši pie tā, ka mums sanācis pirms romāna vēstures stāsts. No romāna esam paņēmuši zēnu Kristoferu, kā arī no Šekspīra, kuru ļoti mīlēja puikas mamma, grāmatā ieceļojušos Rozenkrancu un Gildenšternu, kas, citiem neredzami, zēnu un viņa klases biedreni Kati izved cauri pasaku pasaulei, atklāj Kristoferam Ēnu ordeņa dimensiju un pieskata pasaules kārtību. Taču mūsu filmā darbība risinās, pirms lasītājs atvērtu romāna pirmo lappusi.

Bērnu filmās allaž intriģējošais jautājums – kā atradāt galveno varoņu – Kristofera un Kates – atveidotājus?

Satikt bērnus ir ārkārtīgi iedvesmojoši! Man ļoti palīdzēja Zane Beinere, ar kuru strādājam kopā, montējot sižetus televīzijas raidījumam "Nekā personīga". Mājas, kurās filmā dzīvo Kristofers, reālajā dzīvē pieder mūsu filmas māksliniekam Tomam Jansonam. Skolas ainas filmējām Ogres Kalna skolā, līdz ar to arī bērnus mūsu varoņiem vispirms mēģinājām atrast tur. Bijām arī Pārogrē, Suntažos, Jumpravā Ķegumā... Safilmējām gandrīz tūkstoš bērnu. Jo būtiski, kā runā, kā jūtas kameras priekšā, kā abi varoņi sader un saprotas savā starpā. Un vēl, vai spēj fiziski izturēt filmēšanas dienu, vai spēj sadarboties. Kates lomas atveidotāja Amēlija Gurova Ķeguma skolā man iekrita acīs uzreiz: spilgta, izteiksmīga, dzirkstī! Man gan radošajā komandā nācās par viņu pacīnīties, jo kādreiz iedomājāmies, ka vajag kaut ko klasisku, bet Amēlija ir ar ļoti neierastu šķautni, viņas balss intonācija var pat šķist mazliet "lecīga", bet meitene ir ļoti talantīga. Savukārt no Roberta Bērziņa izstaroja apbrīnojami nesatricināms miers. Un tas bija tieši tas, ko prasīja Kristofera loma. Abiem mūsu mazajiem aktieriem vajadzēja būt apveltītiem ar ļoti spilgtu iztēli. Kaut filmēšana notika parastā lauku pļavā, nācās iztēloties: kā jau pasaku pasaulē pār galvām lido neredzēti krāšņi putni, atveras spilgti, neparasti ziedi, no jūras izlien milži un liek izvēlēties, pa kuriem vārtiem viļņu krācēs doties. Šie pārsteigumi filmā ir, bet bērni jau to neredzēja. Taču skatītājam no mazo aktieru acīm, mīmikas, kustībām jārada iespaids, ka viņi tiešām tur atrodas. Filmējot mēs arī paši nezinājām, kā tas viss kopā izskatīsies. Taču, lai arī cik fantastiska izskatītos filmas pasaku pasaule, tā tomēr balstīta reālajā dabā. Varu atklāt, ka vizuāli krāšņo pasaku pasauli, kas filmā aizņem četrdesmit minūtes, mēs montējām veselu gadu.

... Filma stāsta par reālo pasauli un pasaku pasauli. Zēns domā, ka viņam jāspēj tās abas glābt, bet, jo dziļāk viņš ieiet pasaku pasaulē, jo dziļāk izprot sevi un sastop to, ko māte viņā ielikusi. Proti, apziņu, ka tu nekad šajā pasaulē neesi viens. Tās divas pasaules var būt arī cilvēka iekšējā pasaule un ārējā. Man pašam ir interesanti nevis tas, kas ar Kristoferu notiek, bet kas notiek viņā pašā. Un, cik svarīga ir iekšējā pasaule, kad ārējā mainījusies.