11.9 °C
Žurnālista Daiņa Īvāna un rakstnieka Artūra Snipa (1949–2020) raksts "Par Daugavas likteni domājot", kas bija vērsta pret Latvijas ainavai iznīcinošās Daugavpils HES būvi, laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēts 1986. gada 17. oktobrī.
Laikabiedri to salīdzinājuši ar "sarkanās pogas nospiešanu", kas sabiedrībā atstājusi gluži vai bumbas sprādziena efektu, par ko jutās pārsteigti pat paši tā izraisītāji. Mēdz traktēt, ka minētā diena pirms 40 gadiem arī bijusi latviešu tautas atmodas sākums, jo, uzvarējusi cīņā pret Likteņupes kropļošanu, tauta sāka apzināties savu spēku. Daugavpils HES būves apturēšana rezonanses un mēroga ziņā bija kas nedzirdēts visā PSRS, jo vara, pakļaujoties sabiedrības spiedienam, bija atteikusies no projekta, par kuru propaganda gadiem klāstīja kā par kārtējo gaidāmo "sociālisma uzvaru" un kurā jau bija ieguldīti miljoniem rubļu.
Projekts no Maskavas
Kad liktenīgais raksts nonāca "Literatūras un Mākslas" ("LM") slejās, ceturtās Daugavas HES būvdarbi ritēja pilnā sparā – tie ar svinīgu mītiņu bija uzsākti jau 1979. gada 10. jūlijā. Būvbedre Ruģeļos pie Daugavpils bija izrakta, būvlaukums nolīdzināts, betona rūpnīca uzcelta, pievedceļi izveidoti un arī daudzstāvu ēku ciemats ar infrastruktūru no plašās PSRS ievedamajiem strādnieku un enerģētiķu tūkstošiem gatavs. Tikmēr applūdinājuma zonā notika arheoloģiskie izrakumi un kapu norakšana.
Par to, ka pie Daugavpils būvēs jauno Daugavas kaskādes spēkstaciju, pirmo reizi publiski paziņoja 1973. gadā. Nākamajā gadā Maskavas institūts "Hidroprojekts", kurš bez sentimenta gatavoja projektus spēkstacijām visā PSRS, izstrādāja Daugavpils HES projekta pirmo variantu. Vissavienības uzņēmuma "Hidroprojekts" funkcionāri un Latvijas PSR Enerģētikas un elektrifikācijas galvenā ražošanas pārvalde tās priekšnieka vietnieka Artūra Krūskopa personā arī bija tie, kas vēlāk, polemikai raisoties, stūrgalvīgi turējās pozīcijā, ka "alternatīvas nav" un spēkstacija būvējama par spīti visam. Projekts paredzēja 20 metru augstu aizsprostu. Tātad arī ūdens līmenis paceltos līdzīgi un izveidotos 200 kilometru gara ūdenskrātuve, kuras viens gals būtu Daugavpilī, bet otrs – Baltkrievijā pie Novopolockas. Ūdens līmenis darba laikā svārstītos aptuveni četru metru robežās. Plānotās astoņu turbīnu HES jauda būtu 200–300 megavati. Pirmajiem agregātiem vajadzēja sākt darboties 1990. gadā – ekstensīvām metodēm, ar sveštautiešu darbaspēka ieplūdināšanu veidotajai Latvijas PSR rūpniecībai un padomju karabāzēm elektroenerģijas vajadzēja aizvien vairāk.
Būves izmaksas bija aprēķinātas pavirši, pēc novecojušām tāmēm, iespējams, pat apzināti samazinot saražotā kilovata pašizmaksu. Bija skaidrs, ka projekta īstenošanas summa, kas tika pasludināta par slepenu, sakāps tādos augstumos, ka ekonomiskā lietderība kļūs apšaubāma un ieguldītie līdzekļi nesegs zaudējumus citām tautsaimniecības jomām, par tādām neatgriezeniskām lietām kā ekoloģija vai katastrofālas sekas kultūrvēsturiskajai ainavai nemaz nerunājot.
Uz to visu, sabalansējot emocionālo ar ekonomiskajiem argumentiem, bet kopumā norādot, cik aplama doma ir Daugavpils HES būve un ka tā vienkārši nav "valstiska pieeja", norādīja apjomīgā raksta autori. Īvāns tajā bija uzņēmies publicistisko, dabas un kultūras vērtību pusi, bet Snips kā bijušais enerģētiķis gādāja par tehniskajām detaļām.
Bez šaubām, tāds dumpis varēja notikt, tikai izmantojot PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova izsludinātās pārbūves un atklātības iespējas. Kad HES 70. gados projektēja, šaubas nebija paredzētas – brežņevisma apstākļos bija neiedomājami iztēloties, ja tiktu pieminēta ekoloģija vai ko Daugava nozīmē latviešiem. Tādēļ Daugavas sargātāji taktiski lika priekšplānā ekonomisko absurdu. Ka HES uzcelšana iznīcinās vienu no skaistākajām Latgales un Augšzemes vietām – Daugavas lokus, ka nogremdēs ainavisko Slutišķu sādžu, kapsētas, baznīcas, daļu Krāslavas pilsētas, kuru vajadzēs iespiest dambju sistēmā līdzīgi Ogrei, un vispār unikālo Daugavas ielejas ainavu ar aizsargājamajiem augiem un kukaiņu sugām –, atstāja it kā otrajā plānā. Bet īstenībā tieši otrais plāns bija iemesls, kamdēļ sākās cīņa.
Ekonomiskie un ekoloģiskie zaudējumi
Vēlāk, 1987. gadā, cīņas izšķirošajā beigu fāzē, Latvijas zinātnieki pie ekonomiskajiem zaudējumiem jau nosauca pavisam konkrētus skaitļus – ūdenskrātuves izveidošana lauksaimniecībai vien nodarītu zaudējumus vismaz 56,4 miljonu rubļu apmērā. Tiktu zaudēti 2811 hektāri lauksaimniecības zemju, 1754 hektāri mežu, 191 miljons kubikmetru smilts, grants, dolomīta šķembu karjeros.
Upe zaudētu daļu bioloģiskās pašattīrīšanās spēju, kas atbalsotos apkaimes dzeramā ūdens kvalitātē un pasliktinātu ūdens kvalitāti Rīgas līcī – "Vissavienības kūrortā", kā, uzstājoties Maskavas biedru priekšā, toreiz daudznozīmīgi uzsvēra akadēmiķe Rita Kukaine. Valstij būtu jāiegulda milzu summas ūdens attīrīšanas iekārtās, dambjos, sūkņu sistēmās.
Paceļoties gruntsūdeņu līmenim, pārpurvotos ap tūkstoši hektāru zemes. Zivju krājumi Daugavā vairākkārt samazinātos. Kādi ilgtermiņā būtu ekoloģiskie zaudējumi visam Baltijas reģionam, vispār nebija apjaušams. Padomju Latvijas enerģētiķu amatpersona Krūskops 1986. gada 14. novembrī "LM" publicētajā diskusijā atklāti paziņoja, ka Daugavpils HES skartajam reģionam ekoloģisko ekspertīzi būvnieki nemaz nav gatavojuši: "Tāda dokumenta nav."
Ar priekšvēsturi
Daugavpils HES apturēšanas kampaņa padomju okupētās Latvijas vēsturē nebija pirmais tāda veida gadījums. Pirmkārt, 1958. gada 22. martā žurnāliste un rakstniece Vera Kacena (1912–1999) lūkoja uzņemties sabiedrības balss lomu un avīzē "Literatūra un Māksla" vērsās pret Pļaviņu HES ieceri. Aizsprosts pie Aizkraukles taču bija nāves spriedums unikālajam Daugavas kanjonam, tajā skaitā Staburagam. Vēstule ar 54 tolaik Latvijas saimnieciskajā un kultūras dzīvē pazīstamu personību parakstiem tika nosūtīta Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim. Prasību saglabāt Daugavas senleju, neiznīcināt Staburagu, jo tas ir latviešu tautas nacionālais simbols, parakstīja rakstniece Mirdza Ķempe, gleznotājs Valdis Kalnroze, tēlnieks Kārlis Zemdega, valodnieks Jānis Endzelīns un pat Augusts Kirhenšteins, gan vairs ne politiķa, bet zinātnieka statusā. Taču lūgums pa taisno nonāca Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētāja Jāņa Vēvera seifā. Nacionālkomunistu rindām piederošās personības, kas parakstīja vēstuli, drīz krita nežēlastībā. Centieni pasargāt Daugavu, nokristīti par nevēlamu "nacionālisma izpausmi", toreiz beidzās ar sakāvi. Pļaviņu HES uzcēla. Tagad Dainis Īvāns lēš, ka iedzīvotāju rakstīto Staburaga aizstāvības vēstuļu droši vien bija daudz vairāk, taču laikmeta specifikas dēļ mēs par tām neko nezinām.
Pie piemēriem, kad sabiedrībai izdevies kaut ko ietekmēt, tāpat var atgādināt, ka superfosfāta rūpnīcu Rīgas Mīlgrāvī 1967. gadā slēdza lielā mērā iedzīvotāju sūdzību dēļ, jo sēra savienojumu izmeši gadu desmitiem indēja gaisu plašā apkaimē, to dēļ gāja bojā Mežaparka priedes. Tāpat iedzīvotāju žēlošanās bija viens no iemesliem kāpēc 70. gadu vidū slēdza Rumbulas militāro un civilo lidlauku – kara lidaparātu rēkšana tiranizēja visu Ķengaragu.
Vēstuļu plūdi
Taču iepriekšminētais nobāl iepretim tiem vēstuļu plūdiem, kādi 1986. gada nogalē sāka plūst uz "LM" redakciju. Līdz gada beigām redakcija saņēma vairāk nekā 300 vēstuļu. Uz tām bija ap 34 tūkstošiem parakstu pret plānoto jauno HES. Cik vēstuļu saņēma citas iestādes, cik tika sūtītas pa taisno uz Maskavu, nav zināms. Kolektīvos protestus rakstīja visdažādākās institūcijas; tos gatavoja gan skolas, gan atsevišķas klases. Rīgas vidusskolu skolēni vāca parakstus pie teātriem, Doma laukumā, pie veikala "Bērnu pasaule". Atbalsta vēstules ar savāktiem parakstiem pienāca arī krievu valodā no Daugavpils. Visās bija sašutums, ka tiek pastrādāts noziegums pret Latvijas dabu, bet bieži arī neticība. Vecāka gadagājuma ļaudis atcerējās zaudēto cīņu par Staburagu. Rīdzinieks R. Kalmes kungs rakstīja: "Visi zinām – šie būvdarbi tiks turpināti – HES tiks uzcelts. Žēl! (..) Nelaime tāda, ka mēs paši netiekam pie lielu objektu būves izlemšanas bez Maskavas atļaujas, bez svešiem speciālistiem, kurus neinteresē, kuri neiedziļinās mūsu republikas specifikā."
Dainis Īvāns tagad sarunā ar "Latvijas Avīzi" uzsver, ka daudzi, kas tolaik parakstījās, bija parasti skolēni vai studenti. Tikai mūsdienās, pārskatot parakstītājus, ievērots, ka tur ir, piemēram, tagadējie politiķi Edvīns Šnore, Vents Armands Krauklis, Kārlis Šadurskis, Dzintars Ābiķis, politologs Jānis Ikstens, nelaiķe rakstniece Nora Rubene (Ikstena) un daudzi citi.
Brežņeva nekrologa spēks
Lai arī bija "pārbūves" laiks, pārdrošo Daugavas aizstāvības rakstu dabūt cauri nebija viegls uzdevums. Īvāns tagad ironizē, ka viņam netieši palīdzējis PSRS kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Senilais PSRS vadītājs nomira 1982. gada 10. novembrī. Īvāns tolaik strādājis Latvijas TV redakcijā, gatavojot raidījumu "Jauno dramaturģija" un pa laikam kompartijas orgānam "Cīņa" uzrakstot šo to par teātri un literatūru. 11. novembra vakarā viņam piezvanījis draugs, "Cīņas" kultūras nodaļas līdzstrādnieks Viktors Daugmalis, negaidīti piedāvājot uzrakstīt atvadu vārdus Brežņevam. "Es lauzos, bet viņš teica, ka pēdējā laikā mani kļuvis grūti publicēt, bet, kad raksts būs publicēts, neviens jau nezināšot, "kas aiz tevis stāv". Tolaik padomju hierarhijā bija ļoti svarīgi zināt, kurš funkcionārs aiz tevis stāv," atceras Īvāns. Latvijas Televīzijas redaktora D. Īvāna atvadu vārdi PSRS ģenerālsekretāram ar virsrakstu "Būsim vienoti!" atrodami 1982. gada 15. novembra "Cīņas" 3. lappusē līdzās citiem tamlīdzīgiem rakstiņiem. Tā nodrukāšana Īvānam patiešām kādu laiku esot atvieglojusi dzīvi, jo pēc tam varēts atļauties arī "diezgan lecīgas" publikācijas "Literatūrā un Mākslā".
Grūdienu leģendārajam rakstam devusi 1986. gada atvaļinājuma vasara, kas ierasti pavadīta kopā ar ģimeni sievasmātes lauku mājās Daugavas krastā netālu no Slutišķu un Ververu kraujām starp Daugavpili un Krāslavu. Krastos jau bija atzīmēta uzplūdinājuma līnija, iedzīvotāji pamazām pameta mājas, no kapsētām pārapbedīšanai raka mirušos. "Tā bija Daugavpils HES celtniecības zona. Pilnīgi bez patētikas – tu redzi, kas tur notiek, un saproti, ka tavi bērni to ainavu vairs neredzēs. Vienkārši palika šķērmi. Arheoloģe Tatjana Berga turpat vadīja izrakumus. Apjautājos, vai tur var ko darīt. Nē, nē, viņa saka, vairs neko nevar darīt. Pajautāju citiem – viņi arī: tas ir komunisma projekts, tur neko nevar darīt. Bet man radās niknums: tiešām neko? Varbūt tas tā naivi, bet zināmai bravūrai un realitātes neņemšanai galvā toreiz bija diezgan liela loma," sarunā teic vēsturiskā raksta autors.
Pēc aprunāšanās ar Viktoru Daugmali kļuvis skaidrs, ka "Cīņa" tādu rakstu neņems. Toties Daugmalis iepazīstinājis ar Artūru Snipu, enerģētikas inženieri pēc profesijas, kurš agrāk bija strādājis Ķeguma HES, bet 80. gados sāka nodarboties ar rakstniecību. Snips "pakasīja bārdu" un apsolījis savākt materiālu. Tā tas arī sācies. "Mums tas projekts bija vienkārši jāaptur, kaut tajā laikā tas šķita nereāli," saka D. Īvāns.
Brīvdomīgais Jānis Škapars no "Literatūras un Mākslas" galvenā redaktora amata jau bija patriekts un viņa vietā nomināli ielikts Andris Sproģis, taču Škapara laika ietekmīgais redaktora vietnieks Viktors Avotiņš Īvānam un Snipam piešķīra komandējumu tēmas izpētei. Laika bija aptuveni divas nedēļas.
Rūgtā pieredze ar "buržuāzisko nacionālismu"
Snips, būdams enerģētiķis un labi pazīstot ar spēkstacijas ieceri saistītās aprindas, devās tajās "papļāpāt", izliekoties, ka darbu atbalsta. "Es pie viņiem nerādījos, bet Snips dabūja diezgan sensitīvu informāciju, no kuras varējām izdarīt enerģētiskos un ekonomiskos secinājums. Artūrs vēl aizgāja arī pie Veras Kacenas. Viņa 1959. gadā bija vadījusi nacionālkomunistu pretošanos Pļaviņu HES būvei un Staburaga applūdināšanai. Kacena tā paskatījusies un teikusi: "Lieciet to visu nost, jūs neko nepanāksiet un vēl dabūsiet pa galvu. Jūs tūlīt ierindos buržuāziskajos nacionālistos"," atceras Īvāns. Pats viņš tajā laikā apstaigājis ļaudis Daugavpilī – kompartijas komitejas, dabas aizsardzības biedrības un vietējā muzeja darbiniekus, biologus. Kacenas rūgtā pieredze ar "buržuāzisko nacionālismu" ņemta vērā, piesaistot nacionāli noskaņotus baltkrievu rakstniekus – Vasili Bikavu un citus. Tā radās iespēja rakstam pievienot arī baltkrievu publicistu komentārus pret projektu, jo applūdinājuma zona iesniedzās Baltkrievijā.
Raksts apmēram mēnesi nomarinēts laikraksta "LM" redakcijā. Acīmredzot bija kāda pretestība. Tomēr, kad oficiālais redaktors devās komandējumā, viņa vietnieks Avotiņš 1986. gada 17. oktobrī rakstu "Par Daugavas likteni domājot" publicēja. "Nākamajās dienās "LM" redakcijā jutāmies kā revolūcijas štābā. Telefons zvanīja vienā laidā. Drīz sākās arī tā milzīgā pretdarbība, jo rakstā jau praktiski viss bija pateikts – nacionālie motīvi, nacionālo simbolu iznīcināšana. Izrādījās, ka tur bija zināma līdzība arī ar 1959. gada nacionālkomunistu protesta vēstuli pret Pļaviņu HES, kaut tolaik to nebiju lasījis. Tātad arguments bija nacionālā simbola iznīcināšana un Daugavpils HES projekta ekonomiskā bezjēdzība, kas šajā rakstā tika pierādīta," stāsta leģendārā raksta autors.
Aiz "mēs par tīru vidi" slēpa ko vairāk
Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, sociologs: "Nenoliedzot nozīmību, 1986. gada notikumi tomēr ir mitoloģizējušies un rada iespaidu, it kā zaļā kustība un cīņa par vides aizsardzību pirms tam nemaz nebūtu novērota, vai arī, ka tā Latvijas PSR pastāvējusi izolēti no visa PSRS un Austrumeiropas konteksta. Nevajadzētu aizmirst ekoloģiskās kustības priekšvēsturi, kas, bez šaubām, bija viens no strāvojumiem atmodas pamatā. Vides aizsardzības idejas pastāvēja un pat diezgan asā veidā tika aizstāvētas arī vēlīnā brežņevisma laikā. Ekonacionālisma jēdzienam, tajā skaitā PSRS republikās, veltītas vairākas grāmatas. Arāla jūras aizstāvēšana, Ignalinas AES – katrā no padomju republikām varētu atrast šādus gadījumus pat vēl pirms padomju režīma sabrukuma.
Dabas un kultūrvēsturisko objektu aizstāvēšana toreiz kādā brīdī kļuva par nacionālo jūtu un nacionālās apziņas stimulētāju. Kad Imants Ziedonis, Guntis Eniņš un citi nodibināja Dižkoku atbrīvotāju grupu, nebija runa tikai par ozoliem, bet par kaut ko vairāk. Galu galā 1982. gadā "Literatūrā un Mākslā" sarīkotā lielā diskusija par Rīgas zaļo zonu, kāpām, Doles salu un dabas sagandēšanu visā padomju Latvijā ("Daba un mēs vai mēs un daba?" "LM" 1982. gada 23. jūlijā. – V. S.) kļuva par iemeslu, kamdēļ centās atbrīvoties no "Literatūras un Mākslas" redaktora Jāņa Škapara. Neapšaubāmi, aiz "mēs par tīru vidi" varēja paslēpt ko vairāk. Latvijas ainava tika uzskatīta par šīs zemes vēsturisko sastāvdaļu, par daļu no tās Latvijas, kas pastāvēja pirms padomju režīma. Nevar nepamanīt, ka tie paši cilvēki, kas 80. gadu beigās uzstājās ar zaļajām idejām, uzkrāja prasmes, kā pēc tam aizstāvēt atmodas idejas.
Mūsdienās, kad, piemēram, cīnoties pret vēja ģeneratoriem, arī piemin ainavas saglabāšanu, tas vairāk izklausās pēc vietējās kopienas vēlmēm un interesēm. Nacionālā toņkārta, kāda bija atmodā, tur nav saklausāma, un tā ir tā atšķirība. Kas attiecas uz tādu jautājumu iekļaušanu, kas saistīti ar vidi, dažu mūslaiku partiju politiskajā komunikācijā tas ir viens no politikas zelta likumiem: ja gribi iegūt vēlētāju labvēlību, meklē sabiedrību uztraucošus tematus, lai kļūtu par līdzdalībnieku, pat ja tās nav tavas idejas. Jāpieslēdzas tam, kas raisa cilvēku dusmas, kad tiek kritizēta vietējā vai valsts līmeņa politika – pie visa vainīga "valdošā kliķe". Bet viena lieta ir, ja vietējā kopiena grib saglabāt ierasto ainavu, un cita, ka politiķiem tā bieži vien ir pilnīgi nesvarīga. Viņi tikai vēlas iegūt publisko skatuvi. Angliski to sauc par "Bandwagoning". Latviešu valodā grūti iztulkot, atkarībā no situācijas to var tulkot kā "pievienošanos vairākumam vai stiprākajam" vai "līdzskriešana", bet to var iztēloties kā muzikantus, kas brauc ratos un spēlē. Kāds ielec pie viņiem un arī it kā kļūst par daļu no tā visa. Tur nav par ko brīnīties, jo šis princips ir tikpat sens kā visa politika."
"Dzīt vienus no mājām ārā tādēļ, lai citiem netrūktu elektrības?"
Fragmenti no vēstulēm, kuras 1986. gada nogalē saņēma "Literatūras un Mākslas" redakcija.
- "Mūs īpaši uztrauc tās hidroelektrostacijas izbūves sekas, kuras skaitļu valodā grūti formulējamas. Tie ir zaudējumi ekoloģiskajā un kultūrvēsturiskajā sfērā, šodien pilnīgi neaprēķināmas izmaiņas cilvēku domāšanas un pasaules uztveres modelī. Jāšaubās, vai dambju un sūkņu sistēmā iesprostots kanāls spēs darboties kā ētisko un estētisko ideālu veidotājs un stiprinātājs tautas apziņā, spēs realizēt Daugavas simbolisko nozīmi mūsu tautas vēsturē un gara dzīvē."
Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieki
- "Vai tad jau tik tālu esam aizdzīvojušies, ka aizmirsuši vecveco tikumu "Nedari citam, kas pašam nepatīk"? Līdz apnikumam lasīt presē gadu desmitiem par dabas pakļaušanu, upju savažošanu un visādā citādā cietumsargu leksikā. Man, lauciniecei, nav prašanas aprādīt un pierādīt tā, kā darījuši Dainis Īvāns un Artūrs Snips. Ļoti gudri darījuši, ar godprātīgu attieksmi gan pret upi un zemi, gan pret ļaudīm. Dzīt vienus no mājām ārā tādēļ, lai citiem netrūktu elektrības?"
Teicēja Broņislava Mārtuževa
- "Ir jādomā un jāparedz tās neatgriezeniskās izmaiņas, kuras vispirmkārt mūsu tautas apziņā nesīs Daugavas ekosistēmas pārveidošana. To var salīdzināt tikai ar garīgās imunitātes zaudēšanu. To ir bezgala smagi teikt, taču par to liecina tas vēstures mirklis, kas aizgājis acu priekšā. Strādājot dokumentālajā kinematogrāfā un ikdienā satiekot un izjūtot cilvēkus, redzu, cik lēni dzīst rētas Latvijas laukos, vēl ik uz soļa, sevišķi Kurzemē, par likteņstundām liecina viensētu drupas."
Kinodokumentālists, operators Andris Slapiņš
- "Nākamās paaudzes jau tā bargi tiesās mūs par agrāk pieļautajām kļūdām, tāpēc mēs uzskatām, ka arī mūsu uzdevums ir cīnīties par to, lai šādu kļūdu tiktu pieļauts aizvien mazāk. Neiznīcināsim mūsu likteņupi Daugavu! Saglabāsim tās skaistumu arī mūsu bērniem un mazbērniem!"
LPSR ZA Neorganiskās ķīmijas institūta darbinieki (173 paraksti)
Avots: LNVM Latvijas Tautas frontes muzejā glabātās vēstuļu kopijas
"Latvijas Avīzes" nākamajā numurā lasiet temata turpinājumu – kā reaģēja Latvijas kompartijas centrālkomiteja, kā rīkojās Maskava un kā projektu galu galā apturēja.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
Žurnālista Daiņa Īvāna un rakstnieka Artūra Snipa (1949–2020) raksts "Par Daugavas likteni domājot", kas bija vērsta pret Latvijas ainavai iznīcinošās Daugavpils HES būvi, laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēts 1986. gada 17. oktobrī.
Laikabiedri to salīdzinājuši ar "sarkanās pogas nospiešanu", kas sabiedrībā atstājusi gluži vai bumbas sprādziena efektu, par ko jutās pārsteigti pat paši tā izraisītāji. Mēdz traktēt, ka minētā diena pirms 40 gadiem arī bijusi latviešu tautas atmodas sākums, jo, uzvarējusi cīņā pret Likteņupes kropļošanu, tauta sāka apzināties savu spēku. Daugavpils HES būves apturēšana rezonanses un mēroga ziņā bija kas nedzirdēts visā PSRS, jo vara, pakļaujoties sabiedrības spiedienam, bija atteikusies no projekta, par kuru propaganda gadiem klāstīja kā par kārtējo gaidāmo "sociālisma uzvaru" un kurā jau bija ieguldīti miljoniem rubļu.
Projekts no Maskavas
Kad liktenīgais raksts nonāca "Literatūras un Mākslas" ("LM") slejās, ceturtās Daugavas HES būvdarbi ritēja pilnā sparā – tie ar svinīgu mītiņu bija uzsākti jau 1979. gada 10. jūlijā. Būvbedre Ruģeļos pie Daugavpils bija izrakta, būvlaukums nolīdzināts, betona rūpnīca uzcelta, pievedceļi izveidoti un arī daudzstāvu ēku ciemats ar infrastruktūru no plašās PSRS ievedamajiem strādnieku un enerģētiķu tūkstošiem gatavs. Tikmēr applūdinājuma zonā notika arheoloģiskie izrakumi un kapu norakšana.
Par to, ka pie Daugavpils būvēs jauno Daugavas kaskādes spēkstaciju, pirmo reizi publiski paziņoja 1973. gadā. Nākamajā gadā Maskavas institūts "Hidroprojekts", kurš bez sentimenta gatavoja projektus spēkstacijām visā PSRS, izstrādāja Daugavpils HES projekta pirmo variantu. Vissavienības uzņēmuma "Hidroprojekts" funkcionāri un Latvijas PSR Enerģētikas un elektrifikācijas galvenā ražošanas pārvalde tās priekšnieka vietnieka Artūra Krūskopa personā arī bija tie, kas vēlāk, polemikai raisoties, stūrgalvīgi turējās pozīcijā, ka "alternatīvas nav" un spēkstacija būvējama par spīti visam. Projekts paredzēja 20 metru augstu aizsprostu. Tātad arī ūdens līmenis paceltos līdzīgi un izveidotos 200 kilometru gara ūdenskrātuve, kuras viens gals būtu Daugavpilī, bet otrs – Baltkrievijā pie Novopolockas. Ūdens līmenis darba laikā svārstītos aptuveni četru metru robežās. Plānotās astoņu turbīnu HES jauda būtu 200–300 megavati. Pirmajiem agregātiem vajadzēja sākt darboties 1990. gadā – ekstensīvām metodēm, ar sveštautiešu darbaspēka ieplūdināšanu veidotajai Latvijas PSR rūpniecībai un padomju karabāzēm elektroenerģijas vajadzēja aizvien vairāk.
Būves izmaksas bija aprēķinātas pavirši, pēc novecojušām tāmēm, iespējams, pat apzināti samazinot saražotā kilovata pašizmaksu. Bija skaidrs, ka projekta īstenošanas summa, kas tika pasludināta par slepenu, sakāps tādos augstumos, ka ekonomiskā lietderība kļūs apšaubāma un ieguldītie līdzekļi nesegs zaudējumus citām tautsaimniecības jomām, par tādām neatgriezeniskām lietām kā ekoloģija vai katastrofālas sekas kultūrvēsturiskajai ainavai nemaz nerunājot.
Uz to visu, sabalansējot emocionālo ar ekonomiskajiem argumentiem, bet kopumā norādot, cik aplama doma ir Daugavpils HES būve un ka tā vienkārši nav "valstiska pieeja", norādīja apjomīgā raksta autori. Īvāns tajā bija uzņēmies publicistisko, dabas un kultūras vērtību pusi, bet Snips kā bijušais enerģētiķis gādāja par tehniskajām detaļām.
Bez šaubām, tāds dumpis varēja notikt, tikai izmantojot PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova izsludinātās pārbūves un atklātības iespējas. Kad HES 70. gados projektēja, šaubas nebija paredzētas – brežņevisma apstākļos bija neiedomājami iztēloties, ja tiktu pieminēta ekoloģija vai ko Daugava nozīmē latviešiem. Tādēļ Daugavas sargātāji taktiski lika priekšplānā ekonomisko absurdu. Ka HES uzcelšana iznīcinās vienu no skaistākajām Latgales un Augšzemes vietām – Daugavas lokus, ka nogremdēs ainavisko Slutišķu sādžu, kapsētas, baznīcas, daļu Krāslavas pilsētas, kuru vajadzēs iespiest dambju sistēmā līdzīgi Ogrei, un vispār unikālo Daugavas ielejas ainavu ar aizsargājamajiem augiem un kukaiņu sugām –, atstāja it kā otrajā plānā. Bet īstenībā tieši otrais plāns bija iemesls, kamdēļ sākās cīņa.
Ekonomiskie un ekoloģiskie zaudējumi
Vēlāk, 1987. gadā, cīņas izšķirošajā beigu fāzē, Latvijas zinātnieki pie ekonomiskajiem zaudējumiem jau nosauca pavisam konkrētus skaitļus – ūdenskrātuves izveidošana lauksaimniecībai vien nodarītu zaudējumus vismaz 56,4 miljonu rubļu apmērā. Tiktu zaudēti 2811 hektāri lauksaimniecības zemju, 1754 hektāri mežu, 191 miljons kubikmetru smilts, grants, dolomīta šķembu karjeros.
Upe zaudētu daļu bioloģiskās pašattīrīšanās spēju, kas atbalsotos apkaimes dzeramā ūdens kvalitātē un pasliktinātu ūdens kvalitāti Rīgas līcī – "Vissavienības kūrortā", kā, uzstājoties Maskavas biedru priekšā, toreiz daudznozīmīgi uzsvēra akadēmiķe Rita Kukaine. Valstij būtu jāiegulda milzu summas ūdens attīrīšanas iekārtās, dambjos, sūkņu sistēmās.
Paceļoties gruntsūdeņu līmenim, pārpurvotos ap tūkstoši hektāru zemes. Zivju krājumi Daugavā vairākkārt samazinātos. Kādi ilgtermiņā būtu ekoloģiskie zaudējumi visam Baltijas reģionam, vispār nebija apjaušams. Padomju Latvijas enerģētiķu amatpersona Krūskops 1986. gada 14. novembrī "LM" publicētajā diskusijā atklāti paziņoja, ka Daugavpils HES skartajam reģionam ekoloģisko ekspertīzi būvnieki nemaz nav gatavojuši: "Tāda dokumenta nav."
Ar priekšvēsturi
Daugavpils HES apturēšanas kampaņa padomju okupētās Latvijas vēsturē nebija pirmais tāda veida gadījums. Pirmkārt, 1958. gada 22. martā žurnāliste un rakstniece Vera Kacena (1912–1999) lūkoja uzņemties sabiedrības balss lomu un avīzē "Literatūra un Māksla" vērsās pret Pļaviņu HES ieceri. Aizsprosts pie Aizkraukles taču bija nāves spriedums unikālajam Daugavas kanjonam, tajā skaitā Staburagam. Vēstule ar 54 tolaik Latvijas saimnieciskajā un kultūras dzīvē pazīstamu personību parakstiem tika nosūtīta Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim. Prasību saglabāt Daugavas senleju, neiznīcināt Staburagu, jo tas ir latviešu tautas nacionālais simbols, parakstīja rakstniece Mirdza Ķempe, gleznotājs Valdis Kalnroze, tēlnieks Kārlis Zemdega, valodnieks Jānis Endzelīns un pat Augusts Kirhenšteins, gan vairs ne politiķa, bet zinātnieka statusā. Taču lūgums pa taisno nonāca Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētāja Jāņa Vēvera seifā. Nacionālkomunistu rindām piederošās personības, kas parakstīja vēstuli, drīz krita nežēlastībā. Centieni pasargāt Daugavu, nokristīti par nevēlamu "nacionālisma izpausmi", toreiz beidzās ar sakāvi. Pļaviņu HES uzcēla. Tagad Dainis Īvāns lēš, ka iedzīvotāju rakstīto Staburaga aizstāvības vēstuļu droši vien bija daudz vairāk, taču laikmeta specifikas dēļ mēs par tām neko nezinām.
Pie piemēriem, kad sabiedrībai izdevies kaut ko ietekmēt, tāpat var atgādināt, ka superfosfāta rūpnīcu Rīgas Mīlgrāvī 1967. gadā slēdza lielā mērā iedzīvotāju sūdzību dēļ, jo sēra savienojumu izmeši gadu desmitiem indēja gaisu plašā apkaimē, to dēļ gāja bojā Mežaparka priedes. Tāpat iedzīvotāju žēlošanās bija viens no iemesliem kāpēc 70. gadu vidū slēdza Rumbulas militāro un civilo lidlauku – kara lidaparātu rēkšana tiranizēja visu Ķengaragu.
Vēstuļu plūdi
Taču iepriekšminētais nobāl iepretim tiem vēstuļu plūdiem, kādi 1986. gada nogalē sāka plūst uz "LM" redakciju. Līdz gada beigām redakcija saņēma vairāk nekā 300 vēstuļu. Uz tām bija ap 34 tūkstošiem parakstu pret plānoto jauno HES. Cik vēstuļu saņēma citas iestādes, cik tika sūtītas pa taisno uz Maskavu, nav zināms. Kolektīvos protestus rakstīja visdažādākās institūcijas; tos gatavoja gan skolas, gan atsevišķas klases. Rīgas vidusskolu skolēni vāca parakstus pie teātriem, Doma laukumā, pie veikala "Bērnu pasaule". Atbalsta vēstules ar savāktiem parakstiem pienāca arī krievu valodā no Daugavpils. Visās bija sašutums, ka tiek pastrādāts noziegums pret Latvijas dabu, bet bieži arī neticība. Vecāka gadagājuma ļaudis atcerējās zaudēto cīņu par Staburagu. Rīdzinieks R. Kalmes kungs rakstīja: "Visi zinām – šie būvdarbi tiks turpināti – HES tiks uzcelts. Žēl! (..) Nelaime tāda, ka mēs paši netiekam pie lielu objektu būves izlemšanas bez Maskavas atļaujas, bez svešiem speciālistiem, kurus neinteresē, kuri neiedziļinās mūsu republikas specifikā."
Dainis Īvāns tagad sarunā ar "Latvijas Avīzi" uzsver, ka daudzi, kas tolaik parakstījās, bija parasti skolēni vai studenti. Tikai mūsdienās, pārskatot parakstītājus, ievērots, ka tur ir, piemēram, tagadējie politiķi Edvīns Šnore, Vents Armands Krauklis, Kārlis Šadurskis, Dzintars Ābiķis, politologs Jānis Ikstens, nelaiķe rakstniece Nora Rubene (Ikstena) un daudzi citi.
Brežņeva nekrologa spēks
Lai arī bija "pārbūves" laiks, pārdrošo Daugavas aizstāvības rakstu dabūt cauri nebija viegls uzdevums. Īvāns tagad ironizē, ka viņam netieši palīdzējis PSRS kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Senilais PSRS vadītājs nomira 1982. gada 10. novembrī. Īvāns tolaik strādājis Latvijas TV redakcijā, gatavojot raidījumu "Jauno dramaturģija" un pa laikam kompartijas orgānam "Cīņa" uzrakstot šo to par teātri un literatūru. 11. novembra vakarā viņam piezvanījis draugs, "Cīņas" kultūras nodaļas līdzstrādnieks Viktors Daugmalis, negaidīti piedāvājot uzrakstīt atvadu vārdus Brežņevam. "Es lauzos, bet viņš teica, ka pēdējā laikā mani kļuvis grūti publicēt, bet, kad raksts būs publicēts, neviens jau nezināšot, "kas aiz tevis stāv". Tolaik padomju hierarhijā bija ļoti svarīgi zināt, kurš funkcionārs aiz tevis stāv," atceras Īvāns. Latvijas Televīzijas redaktora D. Īvāna atvadu vārdi PSRS ģenerālsekretāram ar virsrakstu "Būsim vienoti!" atrodami 1982. gada 15. novembra "Cīņas" 3. lappusē līdzās citiem tamlīdzīgiem rakstiņiem. Tā nodrukāšana Īvānam patiešām kādu laiku esot atvieglojusi dzīvi, jo pēc tam varēts atļauties arī "diezgan lecīgas" publikācijas "Literatūrā un Mākslā".
Grūdienu leģendārajam rakstam devusi 1986. gada atvaļinājuma vasara, kas ierasti pavadīta kopā ar ģimeni sievasmātes lauku mājās Daugavas krastā netālu no Slutišķu un Ververu kraujām starp Daugavpili un Krāslavu. Krastos jau bija atzīmēta uzplūdinājuma līnija, iedzīvotāji pamazām pameta mājas, no kapsētām pārapbedīšanai raka mirušos. "Tā bija Daugavpils HES celtniecības zona. Pilnīgi bez patētikas – tu redzi, kas tur notiek, un saproti, ka tavi bērni to ainavu vairs neredzēs. Vienkārši palika šķērmi. Arheoloģe Tatjana Berga turpat vadīja izrakumus. Apjautājos, vai tur var ko darīt. Nē, nē, viņa saka, vairs neko nevar darīt. Pajautāju citiem – viņi arī: tas ir komunisma projekts, tur neko nevar darīt. Bet man radās niknums: tiešām neko? Varbūt tas tā naivi, bet zināmai bravūrai un realitātes neņemšanai galvā toreiz bija diezgan liela loma," sarunā teic vēsturiskā raksta autors.
Pēc aprunāšanās ar Viktoru Daugmali kļuvis skaidrs, ka "Cīņa" tādu rakstu neņems. Toties Daugmalis iepazīstinājis ar Artūru Snipu, enerģētikas inženieri pēc profesijas, kurš agrāk bija strādājis Ķeguma HES, bet 80. gados sāka nodarboties ar rakstniecību. Snips "pakasīja bārdu" un apsolījis savākt materiālu. Tā tas arī sācies. "Mums tas projekts bija vienkārši jāaptur, kaut tajā laikā tas šķita nereāli," saka D. Īvāns.
Brīvdomīgais Jānis Škapars no "Literatūras un Mākslas" galvenā redaktora amata jau bija patriekts un viņa vietā nomināli ielikts Andris Sproģis, taču Škapara laika ietekmīgais redaktora vietnieks Viktors Avotiņš Īvānam un Snipam piešķīra komandējumu tēmas izpētei. Laika bija aptuveni divas nedēļas.
Rūgtā pieredze ar "buržuāzisko nacionālismu"
Snips, būdams enerģētiķis un labi pazīstot ar spēkstacijas ieceri saistītās aprindas, devās tajās "papļāpāt", izliekoties, ka darbu atbalsta. "Es pie viņiem nerādījos, bet Snips dabūja diezgan sensitīvu informāciju, no kuras varējām izdarīt enerģētiskos un ekonomiskos secinājums. Artūrs vēl aizgāja arī pie Veras Kacenas. Viņa 1959. gadā bija vadījusi nacionālkomunistu pretošanos Pļaviņu HES būvei un Staburaga applūdināšanai. Kacena tā paskatījusies un teikusi: "Lieciet to visu nost, jūs neko nepanāksiet un vēl dabūsiet pa galvu. Jūs tūlīt ierindos buržuāziskajos nacionālistos"," atceras Īvāns. Pats viņš tajā laikā apstaigājis ļaudis Daugavpilī – kompartijas komitejas, dabas aizsardzības biedrības un vietējā muzeja darbiniekus, biologus. Kacenas rūgtā pieredze ar "buržuāzisko nacionālismu" ņemta vērā, piesaistot nacionāli noskaņotus baltkrievu rakstniekus – Vasili Bikavu un citus. Tā radās iespēja rakstam pievienot arī baltkrievu publicistu komentārus pret projektu, jo applūdinājuma zona iesniedzās Baltkrievijā.
Raksts apmēram mēnesi nomarinēts laikraksta "LM" redakcijā. Acīmredzot bija kāda pretestība. Tomēr, kad oficiālais redaktors devās komandējumā, viņa vietnieks Avotiņš 1986. gada 17. oktobrī rakstu "Par Daugavas likteni domājot" publicēja. "Nākamajās dienās "LM" redakcijā jutāmies kā revolūcijas štābā. Telefons zvanīja vienā laidā. Drīz sākās arī tā milzīgā pretdarbība, jo rakstā jau praktiski viss bija pateikts – nacionālie motīvi, nacionālo simbolu iznīcināšana. Izrādījās, ka tur bija zināma līdzība arī ar 1959. gada nacionālkomunistu protesta vēstuli pret Pļaviņu HES, kaut tolaik to nebiju lasījis. Tātad arguments bija nacionālā simbola iznīcināšana un Daugavpils HES projekta ekonomiskā bezjēdzība, kas šajā rakstā tika pierādīta," stāsta leģendārā raksta autors.
Aiz "mēs par tīru vidi" slēpa ko vairāk
Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, sociologs: "Nenoliedzot nozīmību, 1986. gada notikumi tomēr ir mitoloģizējušies un rada iespaidu, it kā zaļā kustība un cīņa par vides aizsardzību pirms tam nemaz nebūtu novērota, vai arī, ka tā Latvijas PSR pastāvējusi izolēti no visa PSRS un Austrumeiropas konteksta. Nevajadzētu aizmirst ekoloģiskās kustības priekšvēsturi, kas, bez šaubām, bija viens no strāvojumiem atmodas pamatā. Vides aizsardzības idejas pastāvēja un pat diezgan asā veidā tika aizstāvētas arī vēlīnā brežņevisma laikā. Ekonacionālisma jēdzienam, tajā skaitā PSRS republikās, veltītas vairākas grāmatas. Arāla jūras aizstāvēšana, Ignalinas AES – katrā no padomju republikām varētu atrast šādus gadījumus pat vēl pirms padomju režīma sabrukuma.
Dabas un kultūrvēsturisko objektu aizstāvēšana toreiz kādā brīdī kļuva par nacionālo jūtu un nacionālās apziņas stimulētāju. Kad Imants Ziedonis, Guntis Eniņš un citi nodibināja Dižkoku atbrīvotāju grupu, nebija runa tikai par ozoliem, bet par kaut ko vairāk. Galu galā 1982. gadā "Literatūrā un Mākslā" sarīkotā lielā diskusija par Rīgas zaļo zonu, kāpām, Doles salu un dabas sagandēšanu visā padomju Latvijā ("Daba un mēs vai mēs un daba?" "LM" 1982. gada 23. jūlijā. – V. S.) kļuva par iemeslu, kamdēļ centās atbrīvoties no "Literatūras un Mākslas" redaktora Jāņa Škapara. Neapšaubāmi, aiz "mēs par tīru vidi" varēja paslēpt ko vairāk. Latvijas ainava tika uzskatīta par šīs zemes vēsturisko sastāvdaļu, par daļu no tās Latvijas, kas pastāvēja pirms padomju režīma. Nevar nepamanīt, ka tie paši cilvēki, kas 80. gadu beigās uzstājās ar zaļajām idejām, uzkrāja prasmes, kā pēc tam aizstāvēt atmodas idejas.
Mūsdienās, kad, piemēram, cīnoties pret vēja ģeneratoriem, arī piemin ainavas saglabāšanu, tas vairāk izklausās pēc vietējās kopienas vēlmēm un interesēm. Nacionālā toņkārta, kāda bija atmodā, tur nav saklausāma, un tā ir tā atšķirība. Kas attiecas uz tādu jautājumu iekļaušanu, kas saistīti ar vidi, dažu mūslaiku partiju politiskajā komunikācijā tas ir viens no politikas zelta likumiem: ja gribi iegūt vēlētāju labvēlību, meklē sabiedrību uztraucošus tematus, lai kļūtu par līdzdalībnieku, pat ja tās nav tavas idejas. Jāpieslēdzas tam, kas raisa cilvēku dusmas, kad tiek kritizēta vietējā vai valsts līmeņa politika – pie visa vainīga "valdošā kliķe". Bet viena lieta ir, ja vietējā kopiena grib saglabāt ierasto ainavu, un cita, ka politiķiem tā bieži vien ir pilnīgi nesvarīga. Viņi tikai vēlas iegūt publisko skatuvi. Angliski to sauc par "Bandwagoning". Latviešu valodā grūti iztulkot, atkarībā no situācijas to var tulkot kā "pievienošanos vairākumam vai stiprākajam" vai "līdzskriešana", bet to var iztēloties kā muzikantus, kas brauc ratos un spēlē. Kāds ielec pie viņiem un arī it kā kļūst par daļu no tā visa. Tur nav par ko brīnīties, jo šis princips ir tikpat sens kā visa politika."
"Dzīt vienus no mājām ārā tādēļ, lai citiem netrūktu elektrības?"
Fragmenti no vēstulēm, kuras 1986. gada nogalē saņēma "Literatūras un Mākslas" redakcija.
- "Mūs īpaši uztrauc tās hidroelektrostacijas izbūves sekas, kuras skaitļu valodā grūti formulējamas. Tie ir zaudējumi ekoloģiskajā un kultūrvēsturiskajā sfērā, šodien pilnīgi neaprēķināmas izmaiņas cilvēku domāšanas un pasaules uztveres modelī. Jāšaubās, vai dambju un sūkņu sistēmā iesprostots kanāls spēs darboties kā ētisko un estētisko ideālu veidotājs un stiprinātājs tautas apziņā, spēs realizēt Daugavas simbolisko nozīmi mūsu tautas vēsturē un gara dzīvē."
Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieki
- "Vai tad jau tik tālu esam aizdzīvojušies, ka aizmirsuši vecveco tikumu "Nedari citam, kas pašam nepatīk"? Līdz apnikumam lasīt presē gadu desmitiem par dabas pakļaušanu, upju savažošanu un visādā citādā cietumsargu leksikā. Man, lauciniecei, nav prašanas aprādīt un pierādīt tā, kā darījuši Dainis Īvāns un Artūrs Snips. Ļoti gudri darījuši, ar godprātīgu attieksmi gan pret upi un zemi, gan pret ļaudīm. Dzīt vienus no mājām ārā tādēļ, lai citiem netrūktu elektrības?"
Teicēja Broņislava Mārtuževa
- "Ir jādomā un jāparedz tās neatgriezeniskās izmaiņas, kuras vispirmkārt mūsu tautas apziņā nesīs Daugavas ekosistēmas pārveidošana. To var salīdzināt tikai ar garīgās imunitātes zaudēšanu. To ir bezgala smagi teikt, taču par to liecina tas vēstures mirklis, kas aizgājis acu priekšā. Strādājot dokumentālajā kinematogrāfā un ikdienā satiekot un izjūtot cilvēkus, redzu, cik lēni dzīst rētas Latvijas laukos, vēl ik uz soļa, sevišķi Kurzemē, par likteņstundām liecina viensētu drupas."
Kinodokumentālists, operators Andris Slapiņš
- "Nākamās paaudzes jau tā bargi tiesās mūs par agrāk pieļautajām kļūdām, tāpēc mēs uzskatām, ka arī mūsu uzdevums ir cīnīties par to, lai šādu kļūdu tiktu pieļauts aizvien mazāk. Neiznīcināsim mūsu likteņupi Daugavu! Saglabāsim tās skaistumu arī mūsu bērniem un mazbērniem!"
LPSR ZA Neorganiskās ķīmijas institūta darbinieki (173 paraksti)
Avots: LNVM Latvijas Tautas frontes muzejā glabātās vēstuļu kopijas
"Latvijas Avīzes" nākamajā numurā lasiet temata turpinājumu – kā reaģēja Latvijas kompartijas centrālkomiteja, kā rīkojās Maskava un kā projektu galu galā apturēja.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
![Šogad jauniešu literārais seminārs "Aicinājums" norisinājās jau 50. reizi.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20261007_KZ-011.jpg.jpeg "Šogad jauniešu literārais seminārs "Aicinājums" norisinājās jau 50. reizi.")
