Baltijas jūras krastā slejas neliels sarkans šķūnis. Tā ir latviešu trimdas mākslinieka Raimonda Staprāna, dēvēta par figurālo ekspresionistu, metafora. 

Šķūnis ieguvis reālas aprises – tas pārtop par vēsturisku laboratoriju ne tikai Latvijas un Eiropas vēstures notikumiem, bet arī atskaites punktu spilgta, sīksta un nepieradināta mākslinieka dzīvesgājumam. Līdztekus mijas Sanfrancisko kolorīts, Latvijas palete, pagātne, tagadne, aktieru kino un arī dokumentārās faktūras. Svētdien, 18. oktobrī, kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma "Sarkanais šķūnis" – simtgadnieks Raimonds Staprāns režisora Pētera Krilova filmā.

Pēteris Krilovs ir inscenētā dokumentārā kino meistars, kurš veidojis hrestomātiskus darbus – "Klucis. Nepareizais latvietis" (2008) un "Uz spēles Latvija" (2014). Autora interešu lokā allaž bijis personīgās atbildības jēdziens un cilvēki, kuru dzīvesgājums saasina jautājumus par laikmetu. Par jaunākās dokumentārās filmas varoni kļuvis Staprāns, kurš padomju varas okupācijas sākumā bēdzis no dzimtenes un devies uz ASV, kļuvis par novērtētu mākslinieku un rakstījis lugas par Latvijas vēsturi. Kā Krilovu, tā arī Staprānu vieno interese par vēsturiskām personībām, un likumsakarīgi filmā šie varoņi – viņus atveido aktieri Imants Strads, Kaspars Zvīgulis un citi – atdzīvojas un uzdod jautājumus savam autoram. Filma atklāj Staprānu kā gleznotāju, dramaturgu un arī domātāju, tādu, kam ir asredzīga un filozofiska interese par Latviju, dzīvojot arī otrpus okeānam.

Kāda bija jūsu pirmā tikšanās ar Raimondu Staprānu?