9.4 °C
Aizaudzis karūsu dīķis, tēvs blakus, lazdas kāts rokās un sajūta, ka kaut kas tūlīt var notikt... Makšķerēju kopš trīs gadu vecuma. No tā laika, protams, nav palicis daudz atmiņu, drīzāk atsevišķi kadri.
Toreiz nebija svarīgi, kāds kātam tests, cik maksā spole vai kāda diametra auklu vajadzētu izvēlēties. Bija lieli āķi, zivis ķērās, un viss bija ļoti vienkārši. Vēlāk parādījās pirmie nopietnākie kāti, iespēja sakrāt naudu savam inventāram. Šodien, iespējams, tik sliktas makšķeres vairs pat neražo, bet toreiz man tas bija milzīgs pirkums.
Pēc vidusskolas beigšanas sāku makšķerēt ļoti aktīvi. Vienā reizē aizbraucām forelēs. Noķērām! Ar to arī viss sākās. Makšķerēšanā viss notiek ļoti organiski. Sāc ar vienu cilvēku, tad iepazīsti vēl kādu, pēc tam jau esi daļa no kompānijas, kuru vieno viena zivs, viena upe vai viens konkrēts copes veids.
Kādā brīdī mūs uzaicināja aizbraukt paskatīties foreļu sacensības. Un te nu es kaut kā attopos… trīcošām rokām slapjā rīta rasā, gaidot nezināmo. Bet kopumā pozitīvā gaisotnē ar foršu komandu sev apkārt.
Pirmās sacensības atceros ļoti labi. Viss sanāca daudz labāk, nekā biju gaidījis, jo tajā laikā pats daudz ķēru foreles un izrādījās, ka sportā tas ir ārkārtīgi svarīgi. Grūtākais bija spriedze pirms starta. Rokas trīc, aukla plīst, adrenalīns dara visu, bet nepalīdz. Bet tajā pašā laikā radās aizrautība. Man vienmēr ir bijusi vēlme augt. Sacensībās tas notiek ļoti strauji. Tu aprunājies ar citiem, saproti savas kļūdas un nākamajā reizē jau ķer labāk. Protams, ir arī medaļas un pjedestāli. Melotu, ja teiktu, ka tie neko nenozīmē. Mans svarīgākais panākums ir mūsu komandas uzvara Latvijas čempionātā foreļu spiningošanā no krasta. Tajā gadā arī individuāli man veicās vislabāk – sudrabs, bet savu rezultātu vienmēr esmu licis otrajā vietā. Esmu komandas cilvēks.
Sportojot katra cope pamazām pārvēršas par treniņu. Jāizmēģina jauna metode, jāpatestē māneklis, jāizprot katra kļūda. Parasta izbraukšana pie ūdens vairs nav tik vienkārša. Sportojot makšķernieks kaut ko arī zaudē. Varbūt mieru. Varbūt to romantiku, kas bija pašā sākumā. To maģisko sajūtu, ka esi dabā un tev nekas nav jāpierāda.
Es tiku līdz iespējai pārstāvēt Latvijas izlasi Itālijā. Tā bija ļoti laba pieredze un noteikti kaut kas tāds, ko neaizmirsīšu. Bet pēc šī brauciena pazuda iepriekšējais azarts. Paralēli sāku strādāt makšķernieku veikalā, kur savā ziņā biju labprātīgi spiests izkāpt no viena konkrēta copes veida. Vairs nevarēja būt tikai foreles. Bija jāskatās uz fīderi, jūras copi, asariem, līdakām un vēl visu ko. Agrāk šķita, ka labāks inventārs lielā mērā padara arī makšķernieku labāku. Tagad domāju citādi. Inventārs tikai papildina labu makšķernieku. Tas var dot komfortu, precizitāti un iespējas, bet tas neiemāca lasīt ūdeni, pieņemt pareizu lēmumu un saprast zivi.
Šobrīd droši varu teikt, ka esmu atpakaļ pie saknēm – copes procesa baudīšanas. Gribas visu. Fīderi, jūru, spiningu, karpas, vienkāršu vakaru pie ūdens. Pazūd stresošana un adrenalīns, bet uzrodas vairāk smaidu un prieka. Īpaši labi to sajutu kādā īsā karpu copes izbraucienā. Tajā laikā pats sāku savas "method feeder" gaitas, un tā cope man ļoti palika atmiņā. Sieva varēja sauļoties. Vecākā meita pati tika galā ar zivju izvadīšanu un pa kluso jauca savas mistiskās putras no boilām un barībām. Dēlam vēl nebija pat gads, un viņš mierīgi gulēja svaigā gaisā un baudīja sauli. Tajā brīdī ļoti skaidri sapratu, ka manā hobijā ir vieta arī ģimenei. Tā nebija cope, kurā iespringsti, visu laiku pārmet un gribi noķert pēc iespējas vairāk. Tur bija pavisam cita vērtība. Būšana kopā. Šķiet, ka tieši tajā brīdī es makšķerēšanu iemīlēju vēl vairāk.
Vienalga, vai draudzība radusies ikdienas copē vai sacensību sektorā, pēc tam tā jau sen vairs nav tikai par zivīm. Makšķerēšana ļoti spēcīgi vieno cilvēkus, un šobrīd tas man šķiet daudz svarīgāk par jebkuru rezultātu tabulā.
Es joprojām šad un tad nostājos uz starta līnijas. Braucu pēc atmosfēras, pēc nelielas adrenalīna devas un tāpēc, ka visu mūžu kaut kādā veidā esmu bijis sportā un pilnīgi bez tā nevaru. Sacensībām atkal jānoskaņojas, jāatrod laiks treniņiem un galvā jāpārslēdz slēdzis citā režīmā. Un es neizslēdzu, ka kādā brīdī "uzvarētājs" manī atkal izlēks ārā un pieprasīs vairāk uzvaru. Bet šobrīd tas nav galvenais dzinulis, lai atrastos pie ūdens. Sports man ir devis iespēju ļoti strauji augt kā makšķerniekam. Ikdienas cope man dod pavisam ko citu. Mieru, prieku un iespēju uz dažām stundām izkāpt no ikdienas. Mūsdienās asu sajūtu, steigas un informācijas tāpat ir pietiekami. Man šķiet, ka makšķerēšanas skaistums ir tieši tās plašumā. Ja paliek garlaicīgi, nav obligāti jāmet hobijs pie malas. Varbūt jāmaina copes veids. Varbūt tieši jāizmēģina sports un jāpārbauda sevi. Bet varbūt gluži pretēji, ir laiks nokāpt no adrenalīna adatas, saskaņot datumus ar ģimeni, paņemt līdzi bērnus un aizbraukt uz dažām stundām vienkārši pabūt dabā.
Makšķerēšana var mainīties kopā ar cilvēku. Un laikam jau tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar šo hobiju var nodzīvot visu dzīvi. Vienā dzīves posmā tu gribi uzvarēt. Citā vienkārši gribi būt pie ūdens. Un šeit nav nepareizs izvēles variants.
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
Aizaudzis karūsu dīķis, tēvs blakus, lazdas kāts rokās un sajūta, ka kaut kas tūlīt var notikt... Makšķerēju kopš trīs gadu vecuma. No tā laika, protams, nav palicis daudz atmiņu, drīzāk atsevišķi kadri.
Toreiz nebija svarīgi, kāds kātam tests, cik maksā spole vai kāda diametra auklu vajadzētu izvēlēties. Bija lieli āķi, zivis ķērās, un viss bija ļoti vienkārši. Vēlāk parādījās pirmie nopietnākie kāti, iespēja sakrāt naudu savam inventāram. Šodien, iespējams, tik sliktas makšķeres vairs pat neražo, bet toreiz man tas bija milzīgs pirkums.
Pēc vidusskolas beigšanas sāku makšķerēt ļoti aktīvi. Vienā reizē aizbraucām forelēs. Noķērām! Ar to arī viss sākās. Makšķerēšanā viss notiek ļoti organiski. Sāc ar vienu cilvēku, tad iepazīsti vēl kādu, pēc tam jau esi daļa no kompānijas, kuru vieno viena zivs, viena upe vai viens konkrēts copes veids.
Kādā brīdī mūs uzaicināja aizbraukt paskatīties foreļu sacensības. Un te nu es kaut kā attopos… trīcošām rokām slapjā rīta rasā, gaidot nezināmo. Bet kopumā pozitīvā gaisotnē ar foršu komandu sev apkārt.
Pirmās sacensības atceros ļoti labi. Viss sanāca daudz labāk, nekā biju gaidījis, jo tajā laikā pats daudz ķēru foreles un izrādījās, ka sportā tas ir ārkārtīgi svarīgi. Grūtākais bija spriedze pirms starta. Rokas trīc, aukla plīst, adrenalīns dara visu, bet nepalīdz. Bet tajā pašā laikā radās aizrautība. Man vienmēr ir bijusi vēlme augt. Sacensībās tas notiek ļoti strauji. Tu aprunājies ar citiem, saproti savas kļūdas un nākamajā reizē jau ķer labāk. Protams, ir arī medaļas un pjedestāli. Melotu, ja teiktu, ka tie neko nenozīmē. Mans svarīgākais panākums ir mūsu komandas uzvara Latvijas čempionātā foreļu spiningošanā no krasta. Tajā gadā arī individuāli man veicās vislabāk – sudrabs, bet savu rezultātu vienmēr esmu licis otrajā vietā. Esmu komandas cilvēks.
Sportojot katra cope pamazām pārvēršas par treniņu. Jāizmēģina jauna metode, jāpatestē māneklis, jāizprot katra kļūda. Parasta izbraukšana pie ūdens vairs nav tik vienkārša. Sportojot makšķernieks kaut ko arī zaudē. Varbūt mieru. Varbūt to romantiku, kas bija pašā sākumā. To maģisko sajūtu, ka esi dabā un tev nekas nav jāpierāda.
Es tiku līdz iespējai pārstāvēt Latvijas izlasi Itālijā. Tā bija ļoti laba pieredze un noteikti kaut kas tāds, ko neaizmirsīšu. Bet pēc šī brauciena pazuda iepriekšējais azarts. Paralēli sāku strādāt makšķernieku veikalā, kur savā ziņā biju labprātīgi spiests izkāpt no viena konkrēta copes veida. Vairs nevarēja būt tikai foreles. Bija jāskatās uz fīderi, jūras copi, asariem, līdakām un vēl visu ko. Agrāk šķita, ka labāks inventārs lielā mērā padara arī makšķernieku labāku. Tagad domāju citādi. Inventārs tikai papildina labu makšķernieku. Tas var dot komfortu, precizitāti un iespējas, bet tas neiemāca lasīt ūdeni, pieņemt pareizu lēmumu un saprast zivi.
Šobrīd droši varu teikt, ka esmu atpakaļ pie saknēm – copes procesa baudīšanas. Gribas visu. Fīderi, jūru, spiningu, karpas, vienkāršu vakaru pie ūdens. Pazūd stresošana un adrenalīns, bet uzrodas vairāk smaidu un prieka. Īpaši labi to sajutu kādā īsā karpu copes izbraucienā. Tajā laikā pats sāku savas "method feeder" gaitas, un tā cope man ļoti palika atmiņā. Sieva varēja sauļoties. Vecākā meita pati tika galā ar zivju izvadīšanu un pa kluso jauca savas mistiskās putras no boilām un barībām. Dēlam vēl nebija pat gads, un viņš mierīgi gulēja svaigā gaisā un baudīja sauli. Tajā brīdī ļoti skaidri sapratu, ka manā hobijā ir vieta arī ģimenei. Tā nebija cope, kurā iespringsti, visu laiku pārmet un gribi noķert pēc iespējas vairāk. Tur bija pavisam cita vērtība. Būšana kopā. Šķiet, ka tieši tajā brīdī es makšķerēšanu iemīlēju vēl vairāk.
Vienalga, vai draudzība radusies ikdienas copē vai sacensību sektorā, pēc tam tā jau sen vairs nav tikai par zivīm. Makšķerēšana ļoti spēcīgi vieno cilvēkus, un šobrīd tas man šķiet daudz svarīgāk par jebkuru rezultātu tabulā.
Es joprojām šad un tad nostājos uz starta līnijas. Braucu pēc atmosfēras, pēc nelielas adrenalīna devas un tāpēc, ka visu mūžu kaut kādā veidā esmu bijis sportā un pilnīgi bez tā nevaru. Sacensībām atkal jānoskaņojas, jāatrod laiks treniņiem un galvā jāpārslēdz slēdzis citā režīmā. Un es neizslēdzu, ka kādā brīdī "uzvarētājs" manī atkal izlēks ārā un pieprasīs vairāk uzvaru. Bet šobrīd tas nav galvenais dzinulis, lai atrastos pie ūdens. Sports man ir devis iespēju ļoti strauji augt kā makšķerniekam. Ikdienas cope man dod pavisam ko citu. Mieru, prieku un iespēju uz dažām stundām izkāpt no ikdienas. Mūsdienās asu sajūtu, steigas un informācijas tāpat ir pietiekami. Man šķiet, ka makšķerēšanas skaistums ir tieši tās plašumā. Ja paliek garlaicīgi, nav obligāti jāmet hobijs pie malas. Varbūt jāmaina copes veids. Varbūt tieši jāizmēģina sports un jāpārbauda sevi. Bet varbūt gluži pretēji, ir laiks nokāpt no adrenalīna adatas, saskaņot datumus ar ģimeni, paņemt līdzi bērnus un aizbraukt uz dažām stundām vienkārši pabūt dabā.
Makšķerēšana var mainīties kopā ar cilvēku. Un laikam jau tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar šo hobiju var nodzīvot visu dzīvi. Vienā dzīves posmā tu gribi uzvarēt. Citā vienkārši gribi būt pie ūdens. Un šeit nav nepareizs izvēles variants.
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
![Šogad jauniešu literārais seminārs "Aicinājums" norisinājās jau 50. reizi.](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20261007_KZ-011.jpg.jpeg "Šogad jauniešu literārais seminārs "Aicinājums" norisinājās jau 50. reizi.")
