Topošās grāmatas ievadā arhitekts Jānis Dripe raksta pārdomas raisošus vārdus: "Zīmīgi, ka Cēsu Uzvaras piemineklis savu simtgadi sagaidījis laikā, kad mēs atkal pieminekļus spridzinām, demontējam un pārvietojam, – Krievija karo Ukrainā un mēs karojam ar Krievijas telpiskām zīmēm Latvijā." 

Taisnības labad jāsaka, ka simtgadi gaida Cēsu atjaunotais piemineklis, jo pirmo okupācijas vara uzspridzināja 1951. gadā. Tā vien gribas vārdu "mēs" aizstāt ar teikumu: ar ko šodien savā rīcībā daži politiķi ir labāki par tiem pagājušā gadsimta mežoņiem, kuri iznīcināja apmēram pusi Brīvības cīņu pieminekļus. Vismaz domāšanā daudzi saglabājuši okupācijas varas iezīmes.

Jau pats termins – pieminekļu kari – liecina par daudz ko. Nez par ko domāja Rīgas domnieks Ivars Drulle, balsodams par Andreja Upīša pieminekļa demontāžu. Varbūt vairāk par savu kabatu, ko varētu gūt, pārzāģējot bronzas tēlu. Neesmu ne Upīša cildinātājs, ne noliedzējs. 

Varbūt vērts atcerēties, ka piemineklis ir laikmeta liecība. Katra tā noņemšana ir vēlme pārrakstīt vēsturi atbilstoši šodienas īslaicīgajām prasībām.