Protams, Latvijas laimes stāsts ir tas, ka valsts vadībā nav nonācis tāds brencis un jēpis kā "Progresīvo" Ministru prezidenta amata kandidāts, čempions tukšmuldēšanā Kaspars Briškens. Būdams satiksmes ministrs, viņš salaiž dēlī tikai sev uzticēto transporta un sakaru nozari. 

Valstij ir stipri paveicies, ka no tālas opozīcijas aizkakta, izvirzīdams pretenzijas un dīcot pēc varas, spiests darboties labi zināmais frukts, politiskais dinozaurs Ainārs Šlesers. Bet jāuzmanās, jo buldozers strādā pilniem apgriezieniem, lai tiktu valdībā, atkal pildītu kabatas sev un pietuvinātiem draugiem. Latvija var atviegloti nopūsties, ka valdība sastādīšanas gaitā papildināta tikai ar vienu – Klimata un enerģētikas ministriju – un uz nodokļu maksātāju rēķina politiķi neveģetē kā Melnkalnē, kur tauta uz kamiešiem spiesta nest valdošo koalīciju no septiņām partijām ar premjerministru, 24 ministriem un septiņiem vicepremjeriem, no kuriem tikai divi amatu apvienošanas kārtībā vada arī ministrijas. Nu un rēķiniet, ka kaut kur Āfrikā vai Antarktīdā ir valstis ar vēl nemākulīgākām valdībām kā Evikas Siliņas vadītā. Tiktāl par pozitīvo.

Tomēr kopumā cilvēku noskaņojums pasliktinās, pilsoņi kļūst jo dienas jo pesimistiskāki un nedrošāki par nākotni. 

Vairs nav paciešama bezjēdzīgi izšķērdētu valsts līdzekļu straume, par ko ik dienas var lasīt rīta presē, par ko ar skaļu plunkšķi ziņo radio un televīzija.