Tais senajos laikos, kad jaunībai jāiztrakojas, jūsu padevīgā kalpa viens no neparastākajiem notikumiem bija konservatorijas Vecgada karnevāla apmeklējums. 

Tas bija tik tiešām neaizmirstams vienreizējs piedzīvojums! Jautrība un trakulības sita tik augstu vilni, ka jutos kā jauneklis, ieklīdis ballītē pie lielā Getsbija no vēlāk skatītas kinofilmas. Gāja tādos toņos kā nekur citur, kāzās, cūku bērēs, koju diskotēkās, jubilejās, kur bija gadījies būt. Uz skatuves ģitārstīgas raustīja un ritmu izsita tālaika vadošie rokstāri un diskozvaigznes, čaļi ar kārdinoši tērptām partnerēm virpuļoja dejās, kāds uz grīdas saļimis students atpūtās pie labierīcībām, bet tumšākā stūrī pārdrošs mīlnieku pārītis divatā nodarbojās ar fiziskām aktivitātēm. Neraugoties uz žūpības apkarošanas ierobežojumiem, plūda alkohola straume, pats kondženes rektors, sarkans kā siltumnīcas tomāts, uz lielajām kāpnēm mīcīja formīgāko audzēkni un zibināja acis pēc nākamā spaidāmā upura, bet kā pasākuma nagla attālā gaņģī nostādītās balsīs izskanēja topošo opernieku basbaritonu ansambļa uzvilktais "Hei, melnā pantera, baigi lunkanā, šī nakts ar tevi nav pirmā, pēdējā" pamīšus ar "Mēs nodzersim tam Kokaram to būdu".