Skolotāji ir pazemīgi kukaiņi, kuri pacieš augstākstāvošo personu, izglītības ministrienes un premjeres uzrēcienus, bāršanos, kaunināšanu, audzinošo toni un no jaunības dziļi iesakņojušos riebumu pret učenēm un učukiem, jo pedagogiem tikai jāsabalansē slodzes un netālā nākotnē jau spīd brangi trekns mēneša atalgojums 2500 eiro vērtībā. 

Protams, skola mūsdienās ir īsta elle, un tie ir vien pieklājīgi graši par skolmeistaru pūliņiem, bet kāpēc protesta balsis nepaceļas pret to, cik zemos slāņos ar sociālo liftu nolaisti citi humānās profesijas pārstāvji – žurnālisti? Mediju pārstāvji no agrāk cienījama stāvokļa nonākuši pie sabiedrības padibenēm ar ienākumiem uz nabadzības sliekšņa līmeņa. Tas ir nesinhroni un nesimetriski ar skolotājiem, kuri vairs nebūs spiesti drebināties aukstumā, jo norēķināsies par apkuri, spēs papildināt personiskās bibliotēkas ar grāmatām, brauks ekskursijā patīksmināties ar Tadžmahalu un apskatīt Eifeļtorni, pirks ķinīša biļeti un apmeklēs teātri. Ne kultūras būšanas, ne ieturēšanās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, kas saskaņā ar socioloģijas doktora Kaktiņa datiem jau sasniedz deviņu eiro izmaksas par reizi, ne ceļošana nav pieejama un ir nesasniedzamā cenā vienkāršam ierindas žurnālistam, vai viņš preses rakstītājs, radioreportieris, literatūrkritiķis laikrakstu slejās, fotogrāfs – pat paparaci darbs un revolveržurnālistika netiek pietiekami apmaksāti! 

Avīžnieka kabatā cēneris ir rets viesis, nemaz nerunājot par dvacāru. Ķešā šķind tik vara santīmu sauja. 

Pēc nopelnītā medijos nodarbinātie salīdzinoši konkurē ar (ļoti) vidējā pensionāra komerciālajiem panākumiem, un par šo kliedzošo faktu neviena arodbiedrība nemītiņo un neved masas ielās.