Nav iespējams, ka Latvijas pilsoņiem, pamostoties otrā rītā pēc vēlēšanām, neizsprāgtu acis no orbītām – jēziņ balto, čort poberī, velns tevi rāvis! 

Ko esam iebalsojuši, kādas ziepes savārījuši! No ļoti spēcīgām, cilvēkiem un dabai draudzīgām partijām kā, piemēram, "Tautas vara un atriebēji", "Latvijas gaisma" un "Sieviešu sporta savienība", deputātos nav ticis neviens, turpretī cilvēcei naidīgie pretspēki izpelnījušies balsu vairākumu. Tais retajās reizēs, kad balsojuma iznākums no pirmā acu uzmetiena izskatās itin glīts un tautu ielīksmojošs, apmierinātība turpinās līdz pēcvēlēšanu otrdienai, kad vēlēšanu sestdienā dotie solījumi pakūp kā dūmi un vairs neturas spēkā, notiek tādas politiskās saslēgšanās, kas iepriekš likās pilnīgi neticamas.

Diemžēl saraksti nesaņem atbalstītāju nodotās balsis pilnā mērā, jo bezrūpīgie vēlētāji trīsdesmit gadu garumā nav apguvuši balsošanas tehniku, nav iezubrījuši noteikumus. 

Nav noslēpums, ka latviešu vēlētājs mīl ielaist ilkņus listēs, ceļot, viņaprāt, godājamākos pārstāvjus ar plusiņiem uz augšu un bez žēlastības mīnusojot un gremdējot uz saraksta lejasdaļu nemīlētākos, melnajā blociņā ierakstītos kandidātus. Še tev, vecā grezele! – triumfējoši iesaucas aiz iecirkņa aizslietņa noslēpies vēlētājs un, saslapinājis pie lūpām ķīmisko zīmuli, ievelk treknu mīnuszīmi nevēlamai personai.