12.8 °C
Kā Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri atbēguši no kara, iekļaujas Latvijas sabiedrībā?
Raksta pirmajā daļā "Latvijas Avīzes" 21. oktobra numurā noskaidrojām: lai gan Kultūras ministrija šogad noteikta par galveno atbildīgo Ukrainas civiliedzīvotāju integrācijā, Latvijā joprojām nav institūcijas, kas sistemātiski vērtētu integrācijas rezultātus un valsts finansēto pasākumu efektivitāti. Latviešu valodas mācību sistēma ir sadrumstalota, to plānots uzlabot. Savukārt vairāk nekā miljona eiro piešķiršana integrācijas pasākumiem aizkavējusies tik ilgi, ka projektu īstenošanai atlikuši divi mēneši. Daudzi ukraiņi Latviju izvēlējušies krievu valodas izplatības dēļ, taču vienlaikus tas mazina motivāciju apgūt latviešu valodu.
Inna Vasina kopā ar dēlu Mihailo, bēgot no kara Ukrainā, Latvijā ieradās 2022. gada martā, pārvarot garu ceļu no Harkivas. Viņa ir absolvējusi Harkivas Aviācijas institūtu, kur ieguvusi inženieres elektromehāniķes diplomu. Inna pirms kara strādāja Latvijas uzņēmuma "Vizulo" Ukrainas filiālē, kur palīdzēja izplatīt energoefektīvas LED āra lampas, bet, kad Krievija iebruka Ukrainā, nezinot, kurp doties, kopā ar dēlu un draudzenes ģimeni bēga projām no savas valsts. Liktenis viņu atveda uz Latviju. Inna pastāstīja par veiksmi, kas viņu pavadījusi, pateicoties brīnišķīgiem latviešu cilvēkiem, un grūtībām, ar kurām cīnījusies, lai nebūtu Latvijā svešiniece.
Tālāk publicējam pašas Innas Vasinas stāstīto.
Nebija kur braukt
Mans dzīvoklis atradās lielā Harkivas dzīvojamajā rajonā – Ziemeļu Saltivkā netālu no Krievijas robežas. Mēs pirmie nokļuvām zem apšaudēm. Aptuveni 300 metrus no manas mājas pāri ceļam atradās Ukrainas karaspēka daļa. Krievi zināja, kur tā ir, un uzreiz to sabombardēja. Tagad tur ir tikai drupas.
Esmu dzimusi Luhanskas apgabalā, tur līdz karam dzīvoja mani vecāki. 2014. gadā, kad sākās Krievijas iebrukums, māti un tēvu atvedu uz Harkivu un viņi apmetās tajā pašā mājā, kur dzīvoju es ar dēlu. Daudzi neticēja, ka būs pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā. Bet, tā kā jau bija pieredze no 2014. gada, sapratu, ja viņi gatavojas, tad ne jau velti.
Apmeklēju Azovas bataljona organizētos kursus, kas bija paredzēti civiliedzīvotāju sagatavošanai kara vajadzībām. Dēlam tad bija 12 gadi, un es ar viņu pārrunāju, kas ir jādara iebrukuma gadījumā un kā viņam rīkoties gadījumā, ja karš mūs izšķirs. Daudzi smējās, jo runas par karu neuztvēra nopietni. Bet mans dēls teica: "Mamma, kaut kas ir jādara, ir laikus jāsaliek viss nepieciešamais evakuācijai: rieksti, šokolāde, ūdens, veļa, zeķes..." Tā kā es apmeklēju kursus, zināju, ka jāņem līdzi tikai pats nepieciešamākais, lai varētu ilgi to nest, ja vajadzēs iet garu ceļu.
Mēs to visu sagatavojām. Tika ziņots, ka Krievija plāno iebrukt 22. februārī. Jau laikus nopirku cieti žāvēto desu, maizi pati jau sen cepu mājās, un man bija uzkrājušās rezerves. 23. februārī atvēru ledusskapi un izbrīnīta vaicāju dēlam, kur ir palikusi desa. Mihailo atjokoja, ka 22. februāris esot beidzies un līdz ar to arī karš, tāpēc to apēdis.
24. februāra rītā izdzirdēju sprādzienus, man uzreiz bija skaidrs, ka sācies Krievijas iebrukums. Modināju dēlu, lai ceļas augšā, jo karš ir pie durvīm.
Iegājām vannasistabā, ievērojot divu sienu principu, un tur nosēdējām gandrīz pusi dienas. Ik pa laikam bija dzirdama artilērija. Mums nebija kur braukt, nezinājām, ko darīt. Pielēju pilnu vannu ar ūdeni, jo apšaudēs var taču ciest ūdensvads, tāpēc jānodrošinās ar ūdens rezervēm.
Kad apšaudes beidzās, pa logu ieraudzīju, ka ļoti daudz cilvēku, veselām ģimenēm, dodas uz garāžām, lai ņemtu savus auto un brauktu projām. Tēva automašīna stāvēja pie mājas, bet viņš mani neklausīja, ka nepieciešams jau laikus nodrošināties ar benzīna rezervēm, jo uzskatīja, ka kara nebūs. Tāpēc mēs pagaidām nekur nebraucām.
Apšaudes pastiprinājās, piezvanīja draudzene un aicināja mani kopā ar dēlu kāpt lejā uz pagrabu. Nokāpām un praktiski gandrīz nedēļu nosēdējām pagrabā. Tā bija sešus metru gara un metru plata telpa.
Naktī sākās spēcīgas apšaudes, tāpēc pagrabā nevarējām aizmigt, visu dzirdējām, jo apšaudes bija bez pārtraukuma. No rīta iestājās klusums, mēs paspējām dzīvoklī nomazgāties, paēst un kopā ar draudzeni nonesām uz pagrabu visas savas pārtikas rezerves. Aicināju arī vecākus slēpties pagrabā, bet viņi atteicās. Mamma ir invalīde, nespēj pa kāpnēm staigāt, tāpēc viņa praktiski visu laiku sēdēja savā vannasistabā. Tēvs demonstrēja, ka viņš, būdams vīrietis, ir ļoti drosmīgs, tāpēc dzīvokli neatstās.
Viņi nesaprata, kāpēc mēs bēgam no Harkivas
Kara sākumā piezvanīja kolēģi no "Vizulo" Latvijā un aicināja braukt pie viņiem. Stāstīju, ka viss ir normāli, sēžam pagrabā, mēs pārdzīvosim, neuztraucieties! Šis zvans bija ļoti negaidīts, jo Ukrainas filiāles pārstāvjiem nebija nekāda ciešā draudzība ar Latvijas kolēģiem, mūsu starpā pastāvēja tikai un vienīgi biznesa attiecības.
Krievi sāka Harkivu pamatīgi bombardēt. Ja būtu trāpīts mūsu mājai, pagrabs mūs nepaglābtu. Kad bombardēšana beidzās, es atkal izcepu maizi, zvanīju kaimiņienei un aicināju atnākt pēc tās. Viņa atbildēja, ka ģimene esot nolēmusi braukt projām. Tikai pāris dzīvokļos vēl esot iedzīvotāji, pārējie jau aizbraukuši pirmajās kara dienās. Par laimi, draudzenes automašīna bija palikusi vesela, kaut gan apkārt bieži lidoja šķembas.
Bija ļoti skumji bēgt no Harkivas, jo negribējās atstāt vecākus. Draudzene teica — tev ir piecpadsmit minūtes laika, lai savāktu mantas, kamēr nav apšaudes, un brauksim projām. Aicināju vecākus doties līdzi, bet tēvs bija stingri nolēmis nekur nebraukt, jo viņam bija apnicis bēguļot. Viņš uzskatīja, kā būs, tā būs! Skaidroju viņiem, ka negribu dēla dēļ riskēt. Mēs atvadījāmies kā uz visiem laikiem. Un tā mēs četri cilvēki — mana draudzene, viņas vīrs un es ar dēlu — sēdāmies mašīnā.
Visbīstamākais bija braukt cauri visai Harkivai [rāda sabombardētās ēkas]. Tas bija 2. marts, un pēc Harkivas bombardēšanas daudzi cilvēki centās atstāt pilsētu. Pie tanku militārās mācību iestādes mētājās metāla šķembas un riteņu diski, kas palikuši pāri no sabombardētajām mašīnām.
Pirms kara mēs uz Poltavu braucām pusotru vai divas stundas, bet todien bija nepieciešamas četrpadsmit stundas. Poltavā astoņos vakarā sākās komandantstunda un transporta kustība bija aizliegta.
Tā kā man ir ļoti labas attiecības ar kursabiedriem visā Ukrainā, Poltavā palikām pie manas draudzenes, mana dēla krustmātes. Jau iepriekš brīdināju viņu, ka man būs līdzi draudzene ar vīru, bet viņai nebija problēmu mūs visus uzņemt. Kad ieradāmies, viņi nesaprata, kāpēc mēs bēgam no Harkivas. Stāstījām, ka pilsētu jau nedēļu bombardē krievi, bet Poltavā bija pilnīgs klusums un ikdiena ritēja savu gaitu.
Izgulējāmies, labi paēdām. Kad nokrita kāda karote vai nošķindēja trauki, no bailēm sarāvāmies čokurā, jo bijām tā šāvienu iebiedēti, ka reaģējām uz katru mazāko troksni.
Mēs nododam savu valsti?
No rīta devāmies ceļā un tikām līdz Čerkasiem, pārnakšņojām pie maniem draugiem. Braucām, nezinot, kāds būs mūsu galamērķis. Nonācām Hmeļņickā pie manas māsas, palikām viņas lielajā mājā. Viņa katru dienu deva iespēju apmesties tiem, kuri evakuējās.
Pēc piecām dienām, kopš izbraucām no Harkivas, tas bija 7. marts, šķērsojām Ukrainas–Slovākijas robežu. Stāvējām pie robežas, gaidot, kad varēsim to šķērsot, un dēls pēkšņi saka: "Tas ir slikti, ka mēs braucam projām."Vaicāju: "Kāpēc?" Viņš atbild: "Mēs nododam savu valsti." [Inna raud, to stāstot.] "Dēliņ, mēs taču neaizbraucam uz visiem laikiem, iegūsim pieredzi un atgriezīsimies, lai atjaunotu savu valsti," es viņu centos nomierināt. Bet dēls vienalga izrādīja neapmierinātību, jo negribēja aizbraukt. "Es tevi saprotu, bet, kamēr es par tevi atbildu, esmu pieņēmusi lēmumu, ka mums ir jābrauc projām," centos viņu pārliecināt. Šī saruna bija ļoti smaga. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Harkivā palika mani vecāki. Kad aizbraucām, pie mājas, kur dzīvoja vecāki, tika nomesta bumba, kas izrāva milzīgu bedri, un tad gan viņi beidzot nolēma evakuēties. Acīmredzot iedarbojās pašsaglabāšanās instinkts, un viņi devās uz Poltavu pie manas draudzenes.
Bijām nolēmuši palikt Slovākijā, jo draudzenes meita tur mācījās. Un te pēkšņi saņēmu zvanu no Jāņa Zeltiņa, "Vizulo" īpašnieka. Viņš interesējās, kur esmu. Atbildēju, ka Slovākijā. Viņš vaicāja: kāpēc tur? Atbildēju, ka nezinu. Viņš sacīja, lai atsūtu savu lokāciju, jo "rītdien mēs tevi paņemsim, lai vestu uz Rīgu". Aizsūtīju prasīto, un viņš sāka interesēties, vai esot vēl kādas Ukrainas sievietes ar bērniem, kuras būtu ar mieru braukt uz Rīgu, jo "mēs viņas varam atvest".
Iedeva savas mājas atslēgas un bankas karti
8. martā atbrauca autobuss. Man no Harkivas ziņoja, ka esot vēl divas sievietes ar bērniem, kas vēloties braukt uz Rīgu. Draudzene ar vīru palika pie meitas, bet es kopā ar dēlu un pieminētās divas sievietes ar bērniem devāmies ceļā uz Rīgu. Un tā 2022. gada 9. martā iebraucām Rīgā. Visur plīvoja Ukrainas karogi, tas bija bezgala sirsnīgi. Abas Ukrainas sievietes apmetās Rīgā pie saviem paziņām, bet man Jānis piedāvāja apmesties savā mājā. Tas bija tik negaidīti, jo es taču neko tādu nebiju plānojusi un gaidījusi. Bija skolēnu brīvdienas, un Jānis teica: "Es atvainojos, braukšu kopā ar bērniem divas nedēļas atpūsties." Viņš man atstāja savas mājas un automašīnas atslēgas, iedeva savu bankas karti, lai es varētu nopirkt pārtiku.
Jānim bija palīgs, kas palīdzēja mums ar dēlu noformēt visus nepieciešamos dokumentus. Aizbraucām līdz Kongresu namam, kur atradās ukraiņu atbalsta centrs. Visur plīvoja mūsu valsts karogi, un tas sākotnējais satraukums, ka esi ieradies svešā valstī, pamazām rimās. Es negaidīju, ka Latvijā mūs uzņems tiks sirsnīgi.
Kad šeit ierados, mani pārsteidza, ka te ir ļoti daudz vīriešu no Ukrainas. Es saprotu, ka man nav tiesību viņus nosodīt, bet radās jautājums: ko jūs šeit darāt? Lielākā daļa manu draugu jau pirmajās kara dienās pieteicās aizstāvēt Ukrainu kā brīvprātīgie.
Tās ir manas subjektīvās sajūtas, kas radīja ne visai patīkamu iespaidu. Mēs ar dēlu saņēmām palīdzību, un arī šiem vīriešiem spēka gados tā noteikti tika sniegta. Tas bija negaidīts pārsteigums.
Nedaudz vēlāk Jānis zvanīja, būdams atvaļinājumā, ka ieradīšoties ukraiņi no Poltavas, lai es nopērku pārtiku, pagatavoju ēst un viņus izvietoju mājā. Visu nopirku, vakarā sagaidīju sievietes ar bērniem no šīs Ukrainas pilsētas.
Ierados, kā no pagraba iznākusi
Kad noformēju uzturēšanās atļauju, nezināju, kā rīkoties tālāk, vai drīkstu strādāt. Domāju, ja tu saņem finansiālu palīdzību no Latvijas, nav taču tiesību strādāt. Vēlāk uzzināju, ka Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas bēg no kara, Latvijā tiek piešķirts pagaidu aizsardzības statuss, kas automātiski dod tiesības strādāt bez ierobežojumiem. Pēc divām nedēļām es jau izgāju darbā kā tirdzniecības menedžere uzņēmumā "Vizulo".
Ierados Latvijā, kā no pagraba iznākusi — sporta drēbēs, vējjakā. Jānis man saka: dodies nopirkt sev drēbes, un dod naudu. "Kādas drēbes, es taču drīz atgriezīšos Ukrainā, un tur man ir daudz drēbju," toreiz atbildēju. Es joprojām nespēju pārslēgties, ka man taču nekā šeit nav un ka visas manas smukās kleitas un kurpes ir Harkivā. Nopirku apģērbu, firma palīdzēja arī ar dzīvokli — noīrēja Mirdzas Ķempes ielā. Tas bija tik līdzīgs tam, kādā dzīvoju Harkivā – ar lielu balkonu, pat skats pa logu līdzīgs. Pie sevis domāju, ka te palikšu ne ilgāk par trim mēnešiem un atgriezīšos mājās. Dzīvoklī viena istaba tika iedota arī Ukrainas sievietei ar bērnu, bet pēc diviem mēnešiem viņa aizbrauca uz Lielbritāniju. Kad tas notika, vaicāju Jānim, vai viņš nav apvainojies, ka palīdzējis cilvēkam, apgādājis ar visu nepieciešamo un cilvēks ņem un aizbrauc. Bet viņš atbildēja: "Tas taču ir normāli. Man lūdza palīdzību, es palīdzēju, bet tālāk cilvēki paši izšķiras, kā rīkoties."
Es jums to stāstu tādēļ, ka esmu pateicīga veiksmei, kas man un dēlam uzsmaidīja, bet daudziem ukraiņiem tā diemžēl gāja garām.
Dīvainie valodas kursi
Vasarā sāku apmeklēt latviešu valodas kursus, kas tika rīkoti biznesa augstskolā "Turība". Pēc darba turp braucu garu ceļu.
Šie kursi bija paredzēti cilvēkiem ar dažādu latviešu valodas zināšanu līmeni — gan iesācējiem, kam nav nekādu zināšanu, gan arī tādiem, kam jau ir ielikts valodas pamats, jo viņi jau diezgan ilgi dzīvo Latvijā. Un tad ierados es — stresā un ar nulles līmeņa zināšanām. Pedagogs ar to nebija rēķinājies. Piemēram, lika nosaukt latviešu valodā krāsas, bet kā lai es tās zinu? Pedagogs komunicēja ar tiem, kuri progresēja, bet turpat atradāmies mēs, kuri latviski neko nesaprata.
Pirmais vārds, ko vēlējos iemācīties latviski, bija "paldies". Kad braucu uz Latviju autobusā, latviešu puisim Mārtiņam, kurš mūs pavadīja, vaicāju, kā lai pasaka latviski "spasibo" [paldies krievu val.]. Iespējams, ka tas bija pārdzīvotais stress, netiku vaļā no uztraukuma, smadzenes nespēja pārslēgties no Harkivā piedzīvotās bombardēšanas, bet tas vārds likās ļoti sarežģīts.
Iespējams, ka nespēju pārslēgties latviešu valodas apguvei arī tādēļ, ka Latvijā var iztikt ar krievu valodu. Manā darbavietā visi runā latviešu valodā, bet, kad sazinās ar mani, pāriet uz krievu valodu. Taču ar katru dienu, klausoties latviešu valodu, es jau sāku daudz vairāk saprast.
2023. gadā sāku apmeklēt latviešu valodas kursus Inovāciju atbalsta centrā. Tur bija ļoti labs skolotājs, kas ar mums darbojās kā ar bērnudārza audzēkņiem — ļoti ģimeniski un draudzīgi. Es spēju nokārtot zināšanu pārbaudi A1 līmenī. Vēlējos uzlabot latviešu valodas prasmi, tāpēc devos uz kursiem trešo reizi, bet tomēr neizdevās nokārtot pārbaudi A2 līmenī, jo ļoti grūti gāja ar pareizām vārdu galotnēm, piedēkļiem, atgriezeniskajiem un neatgriezeniskajiem darbības vārdiem...
Diemžēl, ja nenokārto šo pārbaudi, vairs nav ļauts mācīties par valsts naudu, lai eksāmenu varētu nolikt. Ej mācies un kārto nākamo B1 līmeni. Bet, ja es nenokārtoju A2, jo es kaut ko nebiju spējīga uztvert un apgūt, kāpēc man būtu šie zināšanu robi jāatstāj, lai dotos tālāk?
Apmeklēju vēl vienus kursus, kur par katru sadaļu — klausīšanos, runāšanu, lasīšanu un rakstīšanu — bija jāsaņem vairāk nekā sešdesmit procenti. Ar rakstīšanu man galīgi neveicās, īpaši ar garumzīmēm, tāpēc rakstīšanā saņēmu tikai piecdesmit procentus, bet pārējās sadaļās ieguvu nepieciešamo procentu skaitu. Diemžēl atkal nenokārtoju A2 līmeni. Vari kārtot pārbaudījumu, cik reižu vēlies, bet mācīties atļauts tikai vienu reizi.
Kolēģi gan mani mierināja, sakot, ka esmu malace, jo ne katrs latvietis esot spējīgs uzrakstīt tā, lai saņemtu piecdesmit procentus. Joprojām neesmu atmetusi cerību sasniegt A2 līmeni — iešu atkal kārtot šo eksāmenu.
To laikam var dēvēt par adaptāciju
Kolēģis mani uzaicināja uz Līgo un Jāņu dienas svinībām. Aizveda uz lauku mājām, un tur es ieraudzīju autentisko Latviju — liela 19. gadsimta māja, plaši lauki. Ugunskurs, vainagu pīšana, saulriets, tas ļoti palicis atmiņā. Izvārīju ukraiņu boršču, pie kolēģa atbrauca arī citi draugi, gatavojām sieru, netrūka alus... Viss, kā nākas. Esmu ļoti pateicīga par šo brīnišķīgo iespēju. Pārliecinājos arī par to, ka Līgo un Jāņu diena ir līdzīga mūsu Ivana Kupalas svētkiem, ko svin naktī no 23. uz 24. jūniju un kas ir seni vasaras saulgriežu un dabas spēku svētki.
Tad sapratu, ka ukraiņiem un latviešiem ir daudz kopīga, ja runājam par latviešu un ukraiņu valodu. Viņš, viņa, viņi – він, вона, вони, svētki — святкування, papīrs – папір, cukurs – цукор...
Pirms kara es runāju krievu valodā, bet kopš Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā runāju tikai ukrainiski. Kad zvanu uz Harkivu, ar visiem runāju tikai ukraiņu valodā, bet viņi ar mani — krieviski. Tās ir padomju laika rusifikācijas sekas.
Viena no manām draudzenēm tagad dzīvo Spānijā pie jūras, otra — Itālijā, un viņas saka — tu taču arī esi pie jūras. Kādā ziņā pie jūras? Bet tu taču ar elektrisko vilcienu vari aizbraukt līdz jūrai un pēc divdesmit minūtēm būsi pie jūras, viņas man stāsta. Es Latvijā biju nodzīvojusi jau trīs mēnešus un nesapratu, ka arī es esmu netālu no jūras. Paņēmām ar dēlu savus velosipēdus, apskatījos, ka līdz jūrai ir jābrauc stunda, un devāmies ceļā uz Vecāķiem. Rīdzinieki ziedoja savus lietotos velosipēdus ukraiņiem. Uzņēmums "Ērenpreiss Original" remontēja šos ziedotos velosipēdus, un mums ar dēlu arī tika katram savs.
Jūnija beigas, karstums nepanesams... Kad nonācām līdz jūrai, skats bija neaizmirstams — smiltis, jūras vizuļošana un zilās debesis. Bija tikai viena doma — ātrāk tikt ūdenī. Bet, tiklīdz iekāpām ūdenī, tā kājas apņēma stindzinošs aukstums. Tā bija mana pirmā tikšanās ar Baltijas jūru. Tikai pēc krietna laika, kopš biju pārcēlusies uz Latviju, līdz manai apziņai aizgāja Latvijas dabas burvīgums. To laikam var dēvēt par adaptāciju.
Tu nesēdēsi mājās!
Kad atbraucām, nekavējoties dēlu aizvedu uz latviešu skolu Čiekurkalnā — Rīgas 45. vidusskolu. Viņam bija 13 gadi, un viņš iestājās 8. klasē. Mihailo klasē bija jaunākais, jo ukraiņi skolas gaitas sāk sešu gadu vecumā. Dēlam sacīju — tu nesēdēsi mājās, lai attālināti mācītos Ukrainā, mums ir jāsocializējas. Es darbā, bērns stresā un viens pats mājās, tas man likās pilnīgi nepieņemami. Daudzi ukraiņi, kas tagad dzīvo Latvijā, ļauj saviem bērniem mācīties attālināti, bet man šķiet, ka bērnam tomēr ir jābūt kolektīvā. Dēlam gadījās ļoti laba, sirsnīga klases audzinātāja.
Nolēmām, ka pēc pamatskolas beigšanas vajadzētu turpināt mācības kādā tehnikumā. Viņš nokārtoja matemātiku, latviešu valodu un angļu valodu, beidzot pamatskolu, un pēc tam iesniedzām dokumentus vairākos tehnikumos. Mihailo uzņēma Rīgas Valsts tehnikumā, kur viņš apgūst autoatslēdznieka un automehāniķa profesiju. Tā ir specialitāte, kas vienmēr dzīvē noderēs.
Esmu sajūsmā par latviešiem
Kad atbraucu, meklēju brīvprātīgos, kas palīdz Ukrainai, jo uzskatīju, ja jau esmu aizbraukusi no valsts, man tai ir maksimāli jāpalīdz. Viens no draugiem iepazīstināja mani ar latvieti Madaru, kura šuva bruņuvestes, un es sāku palīdzēt šūt magazīnu somiņas. Draugs atveda man šujmašīnu mājās, un pēc darba ar to šuvu.
Vēlāk iepazinos ar latviešiem, kuri pin tīklus Ukrainas armijai. Brīvdienās pievienojos tīklu pinējiem Aigaram un Inai, kā arī citiem latviešiem, kuri dodas pīt tīklus katru dienu. Tur nāk arī citas ukraiņu sievietes, bet pamatā strādā latvieši. Mana mamma arī piedalās, viņa griež auduma strēmelītes. Pēc viena gada, kopš tur darbojos, vaicāju Aigaram, kurš ir vājredzīgs: kāpēc tu to dari? Maz ukraiņu iesaistās šajā darbā, jo svarīgāks ir manikīrs, pedikīrs, uzacu korekcija. "Bet jūs taču cīnāties, lai karš neatnāktu pie mums," viņš atbildēja.
Iepazinos ar kādu vīrieti, kurš brīvdienās dzen uz Ukrainu automašīnas, bet pēc šī garā nogurdinošā ceļa pirmdienās dodas uz darbu. Esmu sajūsmā par latviešiem vārda tiešā nozīmē.
Es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, ka esmu savā ceļā satikusi tik vienreizējus cilvēkus, kas man dod spēku un ticību, ka viss nav veltīgi. Man absolūti sveši cilvēki klusi, mierīgi dara šo darbu, pateicoties kuram ukraiņiem ļauts noturēties.
Dēls nākamgad absolvēs tehnikumu un ir nolēmis atgriezties Ukrainā, lai palīdzētu savai valstij. Es ar viņu lepojos, bet vienlaikus man kā mātei ir grūti to pieņemt. Esmu apsolījusi viņu atbalstīt un ik pa brīdim atgādinu: tev jābūt stipram, jo tu dosies nevis mirt par Ukrainu, bet gan dzīvot Ukrainas dēļ.
Ukrainas iedzīvotāju pienesums
- Latvijā patlaban dzīvo 32 139 Ukrainas civiliedzīvotāji, kam ir piešķirts pagaidu aizsardzības statuss.
- Vairāk nekā puse ukraiņu par savu dzīvesvietu izvēlējušies Rīgu, kam seko Liepāja, Daugavpils, Jūrmala un Jelgava. Kopumā šajās piecās lielākajās pilsētās reģistrēti gandrīz 75 procenti no visiem Latvijā patvērumu radušajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem.
- Ukrainas civiliedzīvotāju ietekme uz Latvijas IKP 2025. gadā tika lēsta 0,8–0,85% apmērā, savukārt nodokļu pienesums – 50–65 milj. eiro VSAOI un IIN un 16–18 milj. eiro PVN apmērā.
- Atbalsta pasākumiem Ukrainas civiliedzīvotājiem 2025. gadā no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem tika atvēlēti 65 miljoni eiro, bet 2026. gadam — 39 717 846 eiro.
Dati: Iekšlietu ministrija, Ekonomikas ministrija
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Kā Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri atbēguši no kara, iekļaujas Latvijas sabiedrībā?
Raksta pirmajā daļā "Latvijas Avīzes" 21. oktobra numurā noskaidrojām: lai gan Kultūras ministrija šogad noteikta par galveno atbildīgo Ukrainas civiliedzīvotāju integrācijā, Latvijā joprojām nav institūcijas, kas sistemātiski vērtētu integrācijas rezultātus un valsts finansēto pasākumu efektivitāti. Latviešu valodas mācību sistēma ir sadrumstalota, to plānots uzlabot. Savukārt vairāk nekā miljona eiro piešķiršana integrācijas pasākumiem aizkavējusies tik ilgi, ka projektu īstenošanai atlikuši divi mēneši. Daudzi ukraiņi Latviju izvēlējušies krievu valodas izplatības dēļ, taču vienlaikus tas mazina motivāciju apgūt latviešu valodu.
Inna Vasina kopā ar dēlu Mihailo, bēgot no kara Ukrainā, Latvijā ieradās 2022. gada martā, pārvarot garu ceļu no Harkivas. Viņa ir absolvējusi Harkivas Aviācijas institūtu, kur ieguvusi inženieres elektromehāniķes diplomu. Inna pirms kara strādāja Latvijas uzņēmuma "Vizulo" Ukrainas filiālē, kur palīdzēja izplatīt energoefektīvas LED āra lampas, bet, kad Krievija iebruka Ukrainā, nezinot, kurp doties, kopā ar dēlu un draudzenes ģimeni bēga projām no savas valsts. Liktenis viņu atveda uz Latviju. Inna pastāstīja par veiksmi, kas viņu pavadījusi, pateicoties brīnišķīgiem latviešu cilvēkiem, un grūtībām, ar kurām cīnījusies, lai nebūtu Latvijā svešiniece.
Tālāk publicējam pašas Innas Vasinas stāstīto.
Nebija kur braukt
Mans dzīvoklis atradās lielā Harkivas dzīvojamajā rajonā – Ziemeļu Saltivkā netālu no Krievijas robežas. Mēs pirmie nokļuvām zem apšaudēm. Aptuveni 300 metrus no manas mājas pāri ceļam atradās Ukrainas karaspēka daļa. Krievi zināja, kur tā ir, un uzreiz to sabombardēja. Tagad tur ir tikai drupas.
Esmu dzimusi Luhanskas apgabalā, tur līdz karam dzīvoja mani vecāki. 2014. gadā, kad sākās Krievijas iebrukums, māti un tēvu atvedu uz Harkivu un viņi apmetās tajā pašā mājā, kur dzīvoju es ar dēlu. Daudzi neticēja, ka būs pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā. Bet, tā kā jau bija pieredze no 2014. gada, sapratu, ja viņi gatavojas, tad ne jau velti.
Apmeklēju Azovas bataljona organizētos kursus, kas bija paredzēti civiliedzīvotāju sagatavošanai kara vajadzībām. Dēlam tad bija 12 gadi, un es ar viņu pārrunāju, kas ir jādara iebrukuma gadījumā un kā viņam rīkoties gadījumā, ja karš mūs izšķirs. Daudzi smējās, jo runas par karu neuztvēra nopietni. Bet mans dēls teica: "Mamma, kaut kas ir jādara, ir laikus jāsaliek viss nepieciešamais evakuācijai: rieksti, šokolāde, ūdens, veļa, zeķes..." Tā kā es apmeklēju kursus, zināju, ka jāņem līdzi tikai pats nepieciešamākais, lai varētu ilgi to nest, ja vajadzēs iet garu ceļu.
Mēs to visu sagatavojām. Tika ziņots, ka Krievija plāno iebrukt 22. februārī. Jau laikus nopirku cieti žāvēto desu, maizi pati jau sen cepu mājās, un man bija uzkrājušās rezerves. 23. februārī atvēru ledusskapi un izbrīnīta vaicāju dēlam, kur ir palikusi desa. Mihailo atjokoja, ka 22. februāris esot beidzies un līdz ar to arī karš, tāpēc to apēdis.
24. februāra rītā izdzirdēju sprādzienus, man uzreiz bija skaidrs, ka sācies Krievijas iebrukums. Modināju dēlu, lai ceļas augšā, jo karš ir pie durvīm.
Iegājām vannasistabā, ievērojot divu sienu principu, un tur nosēdējām gandrīz pusi dienas. Ik pa laikam bija dzirdama artilērija. Mums nebija kur braukt, nezinājām, ko darīt. Pielēju pilnu vannu ar ūdeni, jo apšaudēs var taču ciest ūdensvads, tāpēc jānodrošinās ar ūdens rezervēm.
Kad apšaudes beidzās, pa logu ieraudzīju, ka ļoti daudz cilvēku, veselām ģimenēm, dodas uz garāžām, lai ņemtu savus auto un brauktu projām. Tēva automašīna stāvēja pie mājas, bet viņš mani neklausīja, ka nepieciešams jau laikus nodrošināties ar benzīna rezervēm, jo uzskatīja, ka kara nebūs. Tāpēc mēs pagaidām nekur nebraucām.
Apšaudes pastiprinājās, piezvanīja draudzene un aicināja mani kopā ar dēlu kāpt lejā uz pagrabu. Nokāpām un praktiski gandrīz nedēļu nosēdējām pagrabā. Tā bija sešus metru gara un metru plata telpa.
Naktī sākās spēcīgas apšaudes, tāpēc pagrabā nevarējām aizmigt, visu dzirdējām, jo apšaudes bija bez pārtraukuma. No rīta iestājās klusums, mēs paspējām dzīvoklī nomazgāties, paēst un kopā ar draudzeni nonesām uz pagrabu visas savas pārtikas rezerves. Aicināju arī vecākus slēpties pagrabā, bet viņi atteicās. Mamma ir invalīde, nespēj pa kāpnēm staigāt, tāpēc viņa praktiski visu laiku sēdēja savā vannasistabā. Tēvs demonstrēja, ka viņš, būdams vīrietis, ir ļoti drosmīgs, tāpēc dzīvokli neatstās.
Viņi nesaprata, kāpēc mēs bēgam no Harkivas
Kara sākumā piezvanīja kolēģi no "Vizulo" Latvijā un aicināja braukt pie viņiem. Stāstīju, ka viss ir normāli, sēžam pagrabā, mēs pārdzīvosim, neuztraucieties! Šis zvans bija ļoti negaidīts, jo Ukrainas filiāles pārstāvjiem nebija nekāda ciešā draudzība ar Latvijas kolēģiem, mūsu starpā pastāvēja tikai un vienīgi biznesa attiecības.
Krievi sāka Harkivu pamatīgi bombardēt. Ja būtu trāpīts mūsu mājai, pagrabs mūs nepaglābtu. Kad bombardēšana beidzās, es atkal izcepu maizi, zvanīju kaimiņienei un aicināju atnākt pēc tās. Viņa atbildēja, ka ģimene esot nolēmusi braukt projām. Tikai pāris dzīvokļos vēl esot iedzīvotāji, pārējie jau aizbraukuši pirmajās kara dienās. Par laimi, draudzenes automašīna bija palikusi vesela, kaut gan apkārt bieži lidoja šķembas.
Bija ļoti skumji bēgt no Harkivas, jo negribējās atstāt vecākus. Draudzene teica — tev ir piecpadsmit minūtes laika, lai savāktu mantas, kamēr nav apšaudes, un brauksim projām. Aicināju vecākus doties līdzi, bet tēvs bija stingri nolēmis nekur nebraukt, jo viņam bija apnicis bēguļot. Viņš uzskatīja, kā būs, tā būs! Skaidroju viņiem, ka negribu dēla dēļ riskēt. Mēs atvadījāmies kā uz visiem laikiem. Un tā mēs četri cilvēki — mana draudzene, viņas vīrs un es ar dēlu — sēdāmies mašīnā.
Visbīstamākais bija braukt cauri visai Harkivai [rāda sabombardētās ēkas]. Tas bija 2. marts, un pēc Harkivas bombardēšanas daudzi cilvēki centās atstāt pilsētu. Pie tanku militārās mācību iestādes mētājās metāla šķembas un riteņu diski, kas palikuši pāri no sabombardētajām mašīnām.
Pirms kara mēs uz Poltavu braucām pusotru vai divas stundas, bet todien bija nepieciešamas četrpadsmit stundas. Poltavā astoņos vakarā sākās komandantstunda un transporta kustība bija aizliegta.
Tā kā man ir ļoti labas attiecības ar kursabiedriem visā Ukrainā, Poltavā palikām pie manas draudzenes, mana dēla krustmātes. Jau iepriekš brīdināju viņu, ka man būs līdzi draudzene ar vīru, bet viņai nebija problēmu mūs visus uzņemt. Kad ieradāmies, viņi nesaprata, kāpēc mēs bēgam no Harkivas. Stāstījām, ka pilsētu jau nedēļu bombardē krievi, bet Poltavā bija pilnīgs klusums un ikdiena ritēja savu gaitu.
Izgulējāmies, labi paēdām. Kad nokrita kāda karote vai nošķindēja trauki, no bailēm sarāvāmies čokurā, jo bijām tā šāvienu iebiedēti, ka reaģējām uz katru mazāko troksni.
Mēs nododam savu valsti?
No rīta devāmies ceļā un tikām līdz Čerkasiem, pārnakšņojām pie maniem draugiem. Braucām, nezinot, kāds būs mūsu galamērķis. Nonācām Hmeļņickā pie manas māsas, palikām viņas lielajā mājā. Viņa katru dienu deva iespēju apmesties tiem, kuri evakuējās.
Pēc piecām dienām, kopš izbraucām no Harkivas, tas bija 7. marts, šķērsojām Ukrainas–Slovākijas robežu. Stāvējām pie robežas, gaidot, kad varēsim to šķērsot, un dēls pēkšņi saka: "Tas ir slikti, ka mēs braucam projām."Vaicāju: "Kāpēc?" Viņš atbild: "Mēs nododam savu valsti." [Inna raud, to stāstot.] "Dēliņ, mēs taču neaizbraucam uz visiem laikiem, iegūsim pieredzi un atgriezīsimies, lai atjaunotu savu valsti," es viņu centos nomierināt. Bet dēls vienalga izrādīja neapmierinātību, jo negribēja aizbraukt. "Es tevi saprotu, bet, kamēr es par tevi atbildu, esmu pieņēmusi lēmumu, ka mums ir jābrauc projām," centos viņu pārliecināt. Šī saruna bija ļoti smaga. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Harkivā palika mani vecāki. Kad aizbraucām, pie mājas, kur dzīvoja vecāki, tika nomesta bumba, kas izrāva milzīgu bedri, un tad gan viņi beidzot nolēma evakuēties. Acīmredzot iedarbojās pašsaglabāšanās instinkts, un viņi devās uz Poltavu pie manas draudzenes.
Bijām nolēmuši palikt Slovākijā, jo draudzenes meita tur mācījās. Un te pēkšņi saņēmu zvanu no Jāņa Zeltiņa, "Vizulo" īpašnieka. Viņš interesējās, kur esmu. Atbildēju, ka Slovākijā. Viņš vaicāja: kāpēc tur? Atbildēju, ka nezinu. Viņš sacīja, lai atsūtu savu lokāciju, jo "rītdien mēs tevi paņemsim, lai vestu uz Rīgu". Aizsūtīju prasīto, un viņš sāka interesēties, vai esot vēl kādas Ukrainas sievietes ar bērniem, kuras būtu ar mieru braukt uz Rīgu, jo "mēs viņas varam atvest".
Iedeva savas mājas atslēgas un bankas karti
8. martā atbrauca autobuss. Man no Harkivas ziņoja, ka esot vēl divas sievietes ar bērniem, kas vēloties braukt uz Rīgu. Draudzene ar vīru palika pie meitas, bet es kopā ar dēlu un pieminētās divas sievietes ar bērniem devāmies ceļā uz Rīgu. Un tā 2022. gada 9. martā iebraucām Rīgā. Visur plīvoja Ukrainas karogi, tas bija bezgala sirsnīgi. Abas Ukrainas sievietes apmetās Rīgā pie saviem paziņām, bet man Jānis piedāvāja apmesties savā mājā. Tas bija tik negaidīti, jo es taču neko tādu nebiju plānojusi un gaidījusi. Bija skolēnu brīvdienas, un Jānis teica: "Es atvainojos, braukšu kopā ar bērniem divas nedēļas atpūsties." Viņš man atstāja savas mājas un automašīnas atslēgas, iedeva savu bankas karti, lai es varētu nopirkt pārtiku.
Jānim bija palīgs, kas palīdzēja mums ar dēlu noformēt visus nepieciešamos dokumentus. Aizbraucām līdz Kongresu namam, kur atradās ukraiņu atbalsta centrs. Visur plīvoja mūsu valsts karogi, un tas sākotnējais satraukums, ka esi ieradies svešā valstī, pamazām rimās. Es negaidīju, ka Latvijā mūs uzņems tiks sirsnīgi.
Kad šeit ierados, mani pārsteidza, ka te ir ļoti daudz vīriešu no Ukrainas. Es saprotu, ka man nav tiesību viņus nosodīt, bet radās jautājums: ko jūs šeit darāt? Lielākā daļa manu draugu jau pirmajās kara dienās pieteicās aizstāvēt Ukrainu kā brīvprātīgie.
Tās ir manas subjektīvās sajūtas, kas radīja ne visai patīkamu iespaidu. Mēs ar dēlu saņēmām palīdzību, un arī šiem vīriešiem spēka gados tā noteikti tika sniegta. Tas bija negaidīts pārsteigums.
Nedaudz vēlāk Jānis zvanīja, būdams atvaļinājumā, ka ieradīšoties ukraiņi no Poltavas, lai es nopērku pārtiku, pagatavoju ēst un viņus izvietoju mājā. Visu nopirku, vakarā sagaidīju sievietes ar bērniem no šīs Ukrainas pilsētas.
Ierados, kā no pagraba iznākusi
Kad noformēju uzturēšanās atļauju, nezināju, kā rīkoties tālāk, vai drīkstu strādāt. Domāju, ja tu saņem finansiālu palīdzību no Latvijas, nav taču tiesību strādāt. Vēlāk uzzināju, ka Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas bēg no kara, Latvijā tiek piešķirts pagaidu aizsardzības statuss, kas automātiski dod tiesības strādāt bez ierobežojumiem. Pēc divām nedēļām es jau izgāju darbā kā tirdzniecības menedžere uzņēmumā "Vizulo".
Ierados Latvijā, kā no pagraba iznākusi — sporta drēbēs, vējjakā. Jānis man saka: dodies nopirkt sev drēbes, un dod naudu. "Kādas drēbes, es taču drīz atgriezīšos Ukrainā, un tur man ir daudz drēbju," toreiz atbildēju. Es joprojām nespēju pārslēgties, ka man taču nekā šeit nav un ka visas manas smukās kleitas un kurpes ir Harkivā. Nopirku apģērbu, firma palīdzēja arī ar dzīvokli — noīrēja Mirdzas Ķempes ielā. Tas bija tik līdzīgs tam, kādā dzīvoju Harkivā – ar lielu balkonu, pat skats pa logu līdzīgs. Pie sevis domāju, ka te palikšu ne ilgāk par trim mēnešiem un atgriezīšos mājās. Dzīvoklī viena istaba tika iedota arī Ukrainas sievietei ar bērnu, bet pēc diviem mēnešiem viņa aizbrauca uz Lielbritāniju. Kad tas notika, vaicāju Jānim, vai viņš nav apvainojies, ka palīdzējis cilvēkam, apgādājis ar visu nepieciešamo un cilvēks ņem un aizbrauc. Bet viņš atbildēja: "Tas taču ir normāli. Man lūdza palīdzību, es palīdzēju, bet tālāk cilvēki paši izšķiras, kā rīkoties."
Es jums to stāstu tādēļ, ka esmu pateicīga veiksmei, kas man un dēlam uzsmaidīja, bet daudziem ukraiņiem tā diemžēl gāja garām.
Dīvainie valodas kursi
Vasarā sāku apmeklēt latviešu valodas kursus, kas tika rīkoti biznesa augstskolā "Turība". Pēc darba turp braucu garu ceļu.
Šie kursi bija paredzēti cilvēkiem ar dažādu latviešu valodas zināšanu līmeni — gan iesācējiem, kam nav nekādu zināšanu, gan arī tādiem, kam jau ir ielikts valodas pamats, jo viņi jau diezgan ilgi dzīvo Latvijā. Un tad ierados es — stresā un ar nulles līmeņa zināšanām. Pedagogs ar to nebija rēķinājies. Piemēram, lika nosaukt latviešu valodā krāsas, bet kā lai es tās zinu? Pedagogs komunicēja ar tiem, kuri progresēja, bet turpat atradāmies mēs, kuri latviski neko nesaprata.
Pirmais vārds, ko vēlējos iemācīties latviski, bija "paldies". Kad braucu uz Latviju autobusā, latviešu puisim Mārtiņam, kurš mūs pavadīja, vaicāju, kā lai pasaka latviski "spasibo" [paldies krievu val.]. Iespējams, ka tas bija pārdzīvotais stress, netiku vaļā no uztraukuma, smadzenes nespēja pārslēgties no Harkivā piedzīvotās bombardēšanas, bet tas vārds likās ļoti sarežģīts.
Iespējams, ka nespēju pārslēgties latviešu valodas apguvei arī tādēļ, ka Latvijā var iztikt ar krievu valodu. Manā darbavietā visi runā latviešu valodā, bet, kad sazinās ar mani, pāriet uz krievu valodu. Taču ar katru dienu, klausoties latviešu valodu, es jau sāku daudz vairāk saprast.
2023. gadā sāku apmeklēt latviešu valodas kursus Inovāciju atbalsta centrā. Tur bija ļoti labs skolotājs, kas ar mums darbojās kā ar bērnudārza audzēkņiem — ļoti ģimeniski un draudzīgi. Es spēju nokārtot zināšanu pārbaudi A1 līmenī. Vēlējos uzlabot latviešu valodas prasmi, tāpēc devos uz kursiem trešo reizi, bet tomēr neizdevās nokārtot pārbaudi A2 līmenī, jo ļoti grūti gāja ar pareizām vārdu galotnēm, piedēkļiem, atgriezeniskajiem un neatgriezeniskajiem darbības vārdiem...
Diemžēl, ja nenokārto šo pārbaudi, vairs nav ļauts mācīties par valsts naudu, lai eksāmenu varētu nolikt. Ej mācies un kārto nākamo B1 līmeni. Bet, ja es nenokārtoju A2, jo es kaut ko nebiju spējīga uztvert un apgūt, kāpēc man būtu šie zināšanu robi jāatstāj, lai dotos tālāk?
Apmeklēju vēl vienus kursus, kur par katru sadaļu — klausīšanos, runāšanu, lasīšanu un rakstīšanu — bija jāsaņem vairāk nekā sešdesmit procenti. Ar rakstīšanu man galīgi neveicās, īpaši ar garumzīmēm, tāpēc rakstīšanā saņēmu tikai piecdesmit procentus, bet pārējās sadaļās ieguvu nepieciešamo procentu skaitu. Diemžēl atkal nenokārtoju A2 līmeni. Vari kārtot pārbaudījumu, cik reižu vēlies, bet mācīties atļauts tikai vienu reizi.
Kolēģi gan mani mierināja, sakot, ka esmu malace, jo ne katrs latvietis esot spējīgs uzrakstīt tā, lai saņemtu piecdesmit procentus. Joprojām neesmu atmetusi cerību sasniegt A2 līmeni — iešu atkal kārtot šo eksāmenu.
To laikam var dēvēt par adaptāciju
Kolēģis mani uzaicināja uz Līgo un Jāņu dienas svinībām. Aizveda uz lauku mājām, un tur es ieraudzīju autentisko Latviju — liela 19. gadsimta māja, plaši lauki. Ugunskurs, vainagu pīšana, saulriets, tas ļoti palicis atmiņā. Izvārīju ukraiņu boršču, pie kolēģa atbrauca arī citi draugi, gatavojām sieru, netrūka alus... Viss, kā nākas. Esmu ļoti pateicīga par šo brīnišķīgo iespēju. Pārliecinājos arī par to, ka Līgo un Jāņu diena ir līdzīga mūsu Ivana Kupalas svētkiem, ko svin naktī no 23. uz 24. jūniju un kas ir seni vasaras saulgriežu un dabas spēku svētki.
Tad sapratu, ka ukraiņiem un latviešiem ir daudz kopīga, ja runājam par latviešu un ukraiņu valodu. Viņš, viņa, viņi – він, вона, вони, svētki — святкування, papīrs – папір, cukurs – цукор...
Pirms kara es runāju krievu valodā, bet kopš Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā runāju tikai ukrainiski. Kad zvanu uz Harkivu, ar visiem runāju tikai ukraiņu valodā, bet viņi ar mani — krieviski. Tās ir padomju laika rusifikācijas sekas.
Viena no manām draudzenēm tagad dzīvo Spānijā pie jūras, otra — Itālijā, un viņas saka — tu taču arī esi pie jūras. Kādā ziņā pie jūras? Bet tu taču ar elektrisko vilcienu vari aizbraukt līdz jūrai un pēc divdesmit minūtēm būsi pie jūras, viņas man stāsta. Es Latvijā biju nodzīvojusi jau trīs mēnešus un nesapratu, ka arī es esmu netālu no jūras. Paņēmām ar dēlu savus velosipēdus, apskatījos, ka līdz jūrai ir jābrauc stunda, un devāmies ceļā uz Vecāķiem. Rīdzinieki ziedoja savus lietotos velosipēdus ukraiņiem. Uzņēmums "Ērenpreiss Original" remontēja šos ziedotos velosipēdus, un mums ar dēlu arī tika katram savs.
Jūnija beigas, karstums nepanesams... Kad nonācām līdz jūrai, skats bija neaizmirstams — smiltis, jūras vizuļošana un zilās debesis. Bija tikai viena doma — ātrāk tikt ūdenī. Bet, tiklīdz iekāpām ūdenī, tā kājas apņēma stindzinošs aukstums. Tā bija mana pirmā tikšanās ar Baltijas jūru. Tikai pēc krietna laika, kopš biju pārcēlusies uz Latviju, līdz manai apziņai aizgāja Latvijas dabas burvīgums. To laikam var dēvēt par adaptāciju.
Tu nesēdēsi mājās!
Kad atbraucām, nekavējoties dēlu aizvedu uz latviešu skolu Čiekurkalnā — Rīgas 45. vidusskolu. Viņam bija 13 gadi, un viņš iestājās 8. klasē. Mihailo klasē bija jaunākais, jo ukraiņi skolas gaitas sāk sešu gadu vecumā. Dēlam sacīju — tu nesēdēsi mājās, lai attālināti mācītos Ukrainā, mums ir jāsocializējas. Es darbā, bērns stresā un viens pats mājās, tas man likās pilnīgi nepieņemami. Daudzi ukraiņi, kas tagad dzīvo Latvijā, ļauj saviem bērniem mācīties attālināti, bet man šķiet, ka bērnam tomēr ir jābūt kolektīvā. Dēlam gadījās ļoti laba, sirsnīga klases audzinātāja.
Nolēmām, ka pēc pamatskolas beigšanas vajadzētu turpināt mācības kādā tehnikumā. Viņš nokārtoja matemātiku, latviešu valodu un angļu valodu, beidzot pamatskolu, un pēc tam iesniedzām dokumentus vairākos tehnikumos. Mihailo uzņēma Rīgas Valsts tehnikumā, kur viņš apgūst autoatslēdznieka un automehāniķa profesiju. Tā ir specialitāte, kas vienmēr dzīvē noderēs.
Esmu sajūsmā par latviešiem
Kad atbraucu, meklēju brīvprātīgos, kas palīdz Ukrainai, jo uzskatīju, ja jau esmu aizbraukusi no valsts, man tai ir maksimāli jāpalīdz. Viens no draugiem iepazīstināja mani ar latvieti Madaru, kura šuva bruņuvestes, un es sāku palīdzēt šūt magazīnu somiņas. Draugs atveda man šujmašīnu mājās, un pēc darba ar to šuvu.
Vēlāk iepazinos ar latviešiem, kuri pin tīklus Ukrainas armijai. Brīvdienās pievienojos tīklu pinējiem Aigaram un Inai, kā arī citiem latviešiem, kuri dodas pīt tīklus katru dienu. Tur nāk arī citas ukraiņu sievietes, bet pamatā strādā latvieši. Mana mamma arī piedalās, viņa griež auduma strēmelītes. Pēc viena gada, kopš tur darbojos, vaicāju Aigaram, kurš ir vājredzīgs: kāpēc tu to dari? Maz ukraiņu iesaistās šajā darbā, jo svarīgāks ir manikīrs, pedikīrs, uzacu korekcija. "Bet jūs taču cīnāties, lai karš neatnāktu pie mums," viņš atbildēja.
Iepazinos ar kādu vīrieti, kurš brīvdienās dzen uz Ukrainu automašīnas, bet pēc šī garā nogurdinošā ceļa pirmdienās dodas uz darbu. Esmu sajūsmā par latviešiem vārda tiešā nozīmē.
Es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, ka esmu savā ceļā satikusi tik vienreizējus cilvēkus, kas man dod spēku un ticību, ka viss nav veltīgi. Man absolūti sveši cilvēki klusi, mierīgi dara šo darbu, pateicoties kuram ukraiņiem ļauts noturēties.
Dēls nākamgad absolvēs tehnikumu un ir nolēmis atgriezties Ukrainā, lai palīdzētu savai valstij. Es ar viņu lepojos, bet vienlaikus man kā mātei ir grūti to pieņemt. Esmu apsolījusi viņu atbalstīt un ik pa brīdim atgādinu: tev jābūt stipram, jo tu dosies nevis mirt par Ukrainu, bet gan dzīvot Ukrainas dēļ.
Ukrainas iedzīvotāju pienesums
- Latvijā patlaban dzīvo 32 139 Ukrainas civiliedzīvotāji, kam ir piešķirts pagaidu aizsardzības statuss.
- Vairāk nekā puse ukraiņu par savu dzīvesvietu izvēlējušies Rīgu, kam seko Liepāja, Daugavpils, Jūrmala un Jelgava. Kopumā šajās piecās lielākajās pilsētās reģistrēti gandrīz 75 procenti no visiem Latvijā patvērumu radušajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem.
- Ukrainas civiliedzīvotāju ietekme uz Latvijas IKP 2025. gadā tika lēsta 0,8–0,85% apmērā, savukārt nodokļu pienesums – 50–65 milj. eiro VSAOI un IIN un 16–18 milj. eiro PVN apmērā.
- Atbalsta pasākumiem Ukrainas civiliedzīvotājiem 2025. gadā no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem tika atvēlēti 65 miljoni eiro, bet 2026. gadam — 39 717 846 eiro.
Dati: Iekšlietu ministrija, Ekonomikas ministrija
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
