Treneris dēmons, treniņi līdz pusnaktij un pazaudētā jaunība — volejbola olimpisko čempioņu stāsts

Pirms 62 gadiem Tokijā noslēgumam tuvojās vasaras olimpiskās spēles, kurās pirmo reizi tika noskaidroti olimpiskie medaļnieki volejbolā.

Dāmu sacensību pēdējā cīņā 23. oktobra pēcpusdienā Japāna ar 3:0 pārspēja PSRS izlasi, kuras sastāvā spēlēja arī rīdziniece Astra Biltauere-Rubene. Mājinieces aizvadīja izcilu turnīru, piecos mačos zaudējot tikai vienā setā. Viņas dēvēja par Austrumu raganām, taču aiz izcilības un panākumiem slēpās nogurušas sievietes ar zilumiem klātiem ķermeņiem un gadiem atliktām personiskās dzīves iecerēm.

Divas darba dienas

Olimpisko čempioņu komandā desmit spēlētājas pārstāvēja Osakas prefektūrā esošās Kaizukas pilsētas komandu "Nichibo". Volejbola komanda tika nodibināta tekstilfabrikas "Dai Nippon Spinning" paspārnē, par tās ideoloģisko tēvu kļūstot trenerim Hirofumi Daimacu. Šim vīram, tipiskam sava darba fanātiķim, bija plāns divos gados izveidot labāko volejbola komandu Japānā, ko vēlāk nomainīja apņemšanās savas audzēknes izdresēt par labākajām volejbolistēm visā pasaulē. Mērķa sasniegšanai tika izmantoti paņēmieni, par kuriem mūsdienās trauksmi celtu cilvēktiesību aizstāvji, taču tolaik ļaudīm, kas atguvās pēc Otrā pasaules kara šausmām, šādas darba metodes šķita pavisam normālas, galvenais, lai pašas volejbolistes būtu gatavas Daimacu dresūrai.

Vispirms tika sakārtoti sadzīves apstākļi, te būtiska loma bija jau minētajai tekstilrūpnīcai, kas volejbola spēlētājām kļuva par darbavietu un ikdienas dzīves nodrošinātāju. Sportistes strādāja uzņēmumā un dzīvoja tā kopmītnēs. Atšķirībā no vēlāk arī Padomju Savienībā piekoptās sistēmas, kad augstas klases sasniegumu sportistus drīzāk fiktīvi iekārtoja dažādos darbos, lai viņi skaitītos amatieri, nākamajām olimpiskajām čempionēm strādāt nācās pa īstam. Tiesa, ne visas stāvēja pie stellēm, daļai pienākumi tika uzticēti administrācijā, veicot sekretāres, rēķinvedes, zvanu operatores vai citus darbus, taču tās bez jebkādām atlaidēm bija sešas darba dienas nedēļā. Tātad no plkst. 8 rītā līdz plkst. 15 pēcpusdienā volejbolistes pelnīja sev iztiku (ēdienu, maksu par mitekli un nelielu stipendiju), bet, sākot no plkst. 16, viņām sākās otrs darba cēliens jeb fiziskā ziņā nesalīdzināmi smagākā dienas daļa.

Ja nepatīk, ej dzīvo pie mammas!

To, kāda bija šo sieviešu ikdiena, savulaik sporta izdevumā "Sports Illustrated" aprakstījis žurnālists Ēriks Vaitheds. "Treneris Daimacu no paaugstinājuma sit bumbas uz abām laukuma pusēm, bet spēlētājām skrējienā jāmetas tām pakaļ, jākrīt, jāsit un uzreiz jālec kājās, lai visu sāktu no gala. Kāda meitene atsit kāju pret dzelzs solu un raud, bet pēc trenera replikas — ja tev kaut kas nepatīk, ej dzīvo pie mammas —, ceļas kājās un turpina vingrinājumu. Tālāk seko īsi skrējieni uz priekšu un atpakaļ, uz sāniem un atkal uz priekšu ar lēcienu līdaciņā vai kaut ko līdzīgu kūlenim. Ir jau vakars, sviedri līst aumaļām, sporta zālē tiek atvestas vakariņas. Rīsi ar gaļu vai zivi. Taču neviens tām nepieskaras, jo nav izskanējusi atļauja no trenera. Kad ēdiens jau pavisam atdzisis, pusei no sastāva tiek dota 10 minūšu pauze, kuras laikā var ātri ieturēties. Otra puse turpina trenēt uzbrukuma sitienu. Kad vienas paēdušas, pie maltītes tiek otras. Izrādās, ka treniņš ir tikai pusē un uz kopmītnēm meitenes tiek palaistas tikai ap pusnakti. Nākamajā rītā astoņos viņas atkal ir darbā, izņemot tās četras, kas devušās pie ārstiem uzņēmuma poliklīnikā. Daimacu gan nosaka, ka pēcpusdienā viņas piedalīsies treniņā..."

Šāds grafiks ir sešas dienas nedēļā, jo svētdien fabrika nestrādā. "Tas labi, svētdien vairāk laika paliek volejbolam," nosaka Daimacu.

Dēmons māca lidot

Nav brīnums, ka ar šādām darba metodēm Daimacu vietējā volejbola sabiedrībā ieguva iesauku "dēmons". Augumā nelielais, bet muskuļotais treneris bija skarbs vīrs. Jaunībā pats spēlējis volejbolu, bet kara laikā leitnanta pakāpē piedalījies karadarbībā Ķīnas teritorijā, kur bads un dizentērija bija nevainīgākās lietas, ko vajadzēja piedzīvot. Disciplīna bija Daimacu pamatbauslis, taču šis vīrs bija arī novators, un līdz šim volejbolā nebijušu tehnisku risinājumu meklētājs. Tam bija arī racionāls izskaidrojums. Japānā pēc Otrā pasaules kausa dominēja volejbols deviņi pret deviņiem, bet starptautiskā spēle prasīja sešu spēlētāju sastāvu. Bija jāmaina ieradumi, jo mazākam cilvēku skaitam vajadzēja nosegt visu laukumu. Vienlaikus japānietēm nācās atrast atbildi augumā pārākajām pretiniecēm.

Par Daimacu firmas zīmi kļuva bumbas uzņemšana ar pārvelšanos. Volejboliste metās pēc bumbas, pārvēlās pār plecu vai muguru un ātri atkal nostājās uz kājām, būdama gatava vai nu uzbrukumam, vai nākamajai aizsardzības situācijai. 

Šādam stilam bija arī sava cena. Viena no spēlētājām Kinuko Tanida vēlāk stāstīja, ka šīs kustības apguve prasījusi ilgu laiku un ķermenis bijis vienos zilumos. Lai kaut vai nedaudz sevi pasargātu, meitenes sākumā kājas un elkoņus tinušas šallēs, izmantojušas mazus spilventiņus, jo speciālās ceļu uzlikas parādījušās vēlāk.

Leģendas rašanās

Ar plāna pirmo daļu — kļūt par labākajām Japānā — Daimacu tika galā pavisam ātri, jo jau 1956. gadā viņa vadītā komanda vietējā mērogā izcīnīja trīs prestižākās trofejas. Plāna otrā daļa — pasaules iekarošana — izvērtās nedaudz grubuļaināka. 1960. gada pasaules čempionātā japānietes palika otrās aiz PSRS, taču tur spēlēja tikai sešas Kaizukas "Nichibo" pārstāves. Nākamajā gadā, kad Japānas izlase Daimacu vadībā devās viesturnejā uz Eiropu, tur jau bija desmit viņa audzēknes. Tieši šī turneja arī radīja leģendu par Austrumu raganām, jo japānietes izcīnīja 22 uzvaras 22 spēlēs, pārsteidzot volejbola sabiedrību ar savu spēju izglābt šķietami zaudētas bumbas. Kāds žurnālists bijis tik pārsteigts par viešņu spēles manieri, ka salīdzinājis tās ar burvēm vai raganām, kas spēj pieburt, lai bumba nepieskartos laukuma grīdai.

To, ka Japānas dāmu izlase nu ir varens spēks, viņas pierādīja 1962. gadā, izcīnot pasaules čempionāta zelta medaļas, piedevām to iespēja galvenās konkurentes — PSRS izlases teritorijā (turnīrs daļēji notika arī Rīgā).

Sabiedrības spiediens

Daudz netrūka, ka šis turnīrs Austrumu raganām varēja kļūt par pēdējo, jo lielākā daļa spēlētāju bija izlēmušas, ka beigs karjeru. Atzinība bija nopelnīta, taču dāmas bija nogurušas no smagajiem treniņiem, no despota trenera un galu galā alka to pašu, ko alkst jebkura jauna sieviete, — mīlestību. Japānas sporta sabiedrība, uzsverot, ka pēc diviem gadiem Tokijā notiks olimpiskās spēles, uz sportistēm izdarīja spiedienu. Tika rakstītas vēstules, spēlēts uz nacionālajām jūtām, kā pirmo par palikšanu sportā pārliecinot komandas kapteini Masaji Kasai, kurai tobrīd jau bija līgavainis un abi domājuši par kāzām. Kad Kasai pateica: "Es turpināšu spēlēt," arī pārējās izlēma palikt, jo, kā vēlāk atcerējās Kinuko Tanida, pēc vecākās komandas biedrenes lēmuma pašai paziņot par aiziešanu bijis neiespējami.

Tokijas spēļu turnīrā piedalījās sešas sieviešu izlases, kuras sacentās katra ar katru. Atsevišķa fināla nebija, tāpēc pēdējā spēle starp Japānu un PSRS kļuva par zelta maču, jo abas līdz tam nebija zaudējušas.

Japānietes gan bija zaudējušas vienu setu pret polietēm, kamēr PSRS komandas bilance bija perfekta — četras uzvaras ar 3:0.

Japānas izlases pamatsešnieku veidoja Masaji Kasai, Emiko Mijamoto, Kinuko Tanida, Juriko Handa, Jošiko Macumura un Sata Isobe, mājiniecēm līdzvērtīgā spēlē pa setiem uzvarot ar 15:11, 15:8, 15:13.

Atgūt kontroli pār dzīvi

Kad zelts bija iegūts, varēja domāt par to, kam līdz šim pietrūka laika. Kasai pēc olimpiādes beidza spēlēt un 1965. gada maijā apprecējās, kļūstot par Nakamuru. Viņas kāzas izpelnījās visas valsts uzmanību, svinīgajā ceremonijā piedalījās pat Japānas premjerministrs Eisaku Sato ar kundzi. No volejbola Kasai gan nešķīrās, jo palīdzēja attīstīt spēli sievietēm, kuras jau bija izveidojušas ģimeni, vēlāk strādāja Japānas Volejbola asociācijas vadībā un bija saistīta ar izlasi arī 2004. gada Atēnu spēlēs. Arī dažas citas čempiones pēc aiziešanas no lielā sporta palika saistītas ar volejbolu vietējo komandu līmenī, taču lielākā daļa centās atgūt to, ko bija zaudējušas pie Daimacu, — atgūt kontroli pār savu dzīvi un baudīt to.

Lielā karjera beidzās arī trenerim, lai gan viņš pēc tam palīdzēja volejbola attīstībai Ķīnā. Viņš sevi atrada citur, rakstīja grāmatas, vadīja seminārus uzņēmumos un pat kļuva par Japānas parlamenta deputātu. Treneris nomira 1978. gada 24. novembrī 57 gadu vecumā. Viņa darba metodes palika gan volejbola vēsturē, gan diskusijās par to, cik tālu drīkst iet uzvaras vārdā.

"Raganas" visas kopā vēlreiz sastapās pēc vairākiem gadu desmitiem franču režisora Žiljēna Faro veidotajā dokumentālajā filmā, kurā arhīva treniņu kadri mijas ar bijušo spēlētāju atmiņām. Pie kopīga pusdienu galda viņas jokoja un smējās. Šobrīd no olimpiskā pamatsešnieka četras jau aizgājušas mūžībā, pirmā no viņām 2013. gadā nomira kapteine Kasai.