Daudzkrāsainās un monohromās fantāzijas. Divi pianisti un ērģeles

Koncerts, kurā skan Ģērģa Kurtāga darbi? Turklāt līdzās Džordža Kramba mūzikai? Tas gan ir pārsteidzoši. Un klāt vēl Ēriks Satī, kurš Latvijā zināms tikai ar ciklu "Trīs gimnopēdijas" un varbūt vēl ar vienu vai divām solodziesmām un partitūru baletam "Parāde" (protams, tikai koncertvariantā, bez horeogrāfijas un dejotājiem). Un klāt vēl Juris Karlsons, kura baleti, kora dziesmas, simfoniskie opusi ir aizēnojuši komponista skaņdarbus klavierēm.

Bet tagad, 2026. gada 16. septembrī, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē bija gan Juris Karlsons, gan arī – vismaz neklātienē – trīs pārējie meistari. Patiesībā šādu programmu var uzskatīt arī par pašsaprotamu, jo Juris Žvikovs, kurš Latvijā pazīstams kā teju vienīgais Džona Keidža instrumentālo darbu interprets un kura repertuārs sniedzas līdz pat Gundegas Šmites un Dimitra Maronida jaundarbiem, sevi neierobežo ne ar kādām dogmām. Un tur, kur komponistiem nekādi nepietiek ar vienu pianistu, Jurim Žvikovam pievienojas Sanita Glazenburga – tā notika pagājušā gada novembrī ar Kloda Debisī, Gundegas Šmites un Džordža Kramba programmu, tā noticis arī tagad.

Vai ir arī kādas kritiskas piezīmes par šīm lieliskajām idejām? Taisnība, ir gan – 16. septembra koncertā vēl lielākā mērā nekā citkārt varēja just, kura persona ir šī klavieru dueta vadošā, noteicošā un nopietnākā daļa, un tas nozīmē, ka Jura Žvikova pārraudzītajam ansamblim tomēr pietrūkst saliedētības. Notis tiek izspēlētas pareizi, bet ne vienmēr tam pievienojas vēlamā precizitāte un pianistiskā zīmējuma skaidrība. Otra problēma – šādai repertuāra izvēlei ir tendence sasniegt robežu, aiz kuras pārmēru nopietnā programma klausītāju nogurdina. It kā tam nebūtu tik pamatota iemesla, jo galu galā Ērika Satī skaņurakstā nekā nopietna nav – tur dzirdama ironija un satīra (lai gan – tieši Satī piemērs parāda, ka šīs raksturiezīmes lielākās devās var nogurdināt, ja mākslas darbs neko vairāk pretī nesniedz). Taču arī šoreiz Džordža Kramba mūzika skanēja koncerta beigās, kur pieslēgties komponista daiļrades mistiskajām dimensijām un tembrāli eksperimentālajiem aspektiem nebūt nebija vienkārši.

Turpat jāteic, ka tieši Kramba 1987. gadā radītā cikla "Laika gars" interpretācija kļuva par Jura Žvikova un Sanitas Glazenburgas dueta pārliecinošāko panākumu – ar atsevišķu daļu nosaukumiem "Zīmes", "Divi arlekīni", "Monohords", "Komētas laiks", "Morfeja valstība" un "Atbalsis" komponists bija solījis sešas atšķirīgas ainas, un pianisti katrreiz no jauna patiešām arī atspoguļoja muzikālo gleznu, tēlu un impulsu dažādību, klāt liekot vienotu skatu uz opusa māksliniecisko dramaturģiju un drošu tulkojumu Kramba enigmātiskajām apcerēm. No citas pasaules nāca Ērika Satī svītas "Skaistā ekscentriķe" trīs daļas – pirms un pēc tam spēlētos divus koncertflīģeļus nomainīja viens pianīns, un tas arī tīri labi atbilda skaņuraksta stilistiskajiem rakursiem.

Ar Kurtāgu tik viegli negāja – jo septiņu miniatūru izlasē no daudzus gadus papildinātā krājuma "Spēles" acīmredzot ir problemātiski atrast caurviju konceptālo līniju; lakoniskās formās ietverti, liriski meditatīvi vai ironiski žesti sekoja viens otram, tomēr īstu gandarījumu neradu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka koncerta gaitā vēlreizēja atgriešanās pie Kurtāga notika ar pieteikumu opusam "Cilvēks ir zieds..." klavierēm, pianīnam un sitaminstrumentiem – taču realitātē tur skanēja vien pāris minimālistisku motīvu, bet sitaminstrumentu nebija vispār, pat ne visvienkāršākā trijstūra vai tamburīna. Tiesa, divās Jura Karlsona prelūdijās un fūgās gan bija ietvertas visnotaļ daudzas un virtuozas notis, taču izplūdušajā ansambļa priekšnesumā par interpretācijas veiksmi runāt nevarēja. Rezumējot – skaidrs, ka arī citi Jura Žvikova koncerti raisīs interesi, taču nākotnē pianistam derētu papildus apdomāt gan repertuāra, gan līdzgaitnieku izvēli.

Koncerts, kurā skan Jana Pīterszona Svēlinka mūzika? Jā, patiešām – ērģelnieka Oskara Kalniņa programma 18. septembrī Rīgas Domā "No Svēlinka līdz Spānijai". Lielākā tuvinājumā gan izrādījās, ka no nīderlandiešu meistara būs vienīgi "Hromatiskā fantāzija" re minorā, taču arī tur jāmāk izveidot variāciju spektra kopainas saliedējumu apvienojumā ar tembru un emociju kontrastainu atklāsmi. Un ērģelnieks prata ne tikai to – baroka mūzikas programmā, kas, gluži dabiski, sākās un beidzās ar Johanu Sebastiānu Bahu, ēnā nepalika ne Svēlinks, ne arī Johans Pahelbels ar čakonu fa minorā, Johans Kaspars Kerls ar kapričo par "Dzeguzes" tēmu vai Huans Bautista Kabaniljess ar tjento Nr. 14 sestajā tonī. Pārliecinoši būvētajā koncerta dramaturģijā, kura pēc Baha sol minora prelūdijas un fūgas vienlaidus dramatisma turpinājās aizvien trauslākā noskaņu gammā, līdz atkal guva negaidītu pavērsienu Kabaniljesa eksperimentos ar skaņuraksta harmonisko valodu un struktūru, Oskars Kalniņš katra opusa lasījumā uzrunāja ar vēl nebijušiem muzikālā vēstījuma un tā zemstrāvu izgaismojumiem, kas apliecināja, cik nopietni viņš uztvēris un īstenojis iespēju uzstāties Rīgas Domā.

Bez šaubām, līdz viscaur aizraujošai meistarībai vēl kāds gabals ejams. Var jau kārtējo reizi visdažādākajos pārlikumos atskaņot Baha "Čakonu" no Otrās partitas, neraugoties uz to, ka oriģinālā tā rakstīta vijolei solo (un vai tad Baham ērģeļdarbu trūkst), bet tad arī būtu jāņem vērā komponista ieceres psiholoģiskais spriegums, nesaskaldot čakonas ritējumu vairākos pavisam atšķirīgos emocionālos blokos. Un patiesībā arī solista nerimstošā cīņa ar fantāziju un fūgu parādīja, ka viens ir spēlēt Pahelbelu un pārējos baroka autorus, bet pavisam kas cits – pievērsties Johanam Sebastiānam Baham. Jebkurā gadījumā – frāze "Oskars Kalniņš Rīgas Domā" strauji kļūst par tādu pašu kvalitātes zīmi kā "Jānis Pēlmanis vai Una Cintiņa Rīgas Domā". Vēl jau ir kur tiekties, vēl jau ir arī Ivetas Apkalnas spozme, bet tomēr cik labi, ka viss neaptveramais ērģeļmūzikas repertuārs nav jābalsta uz vienu vienīgu personību.