12.1 °C
Vasara aizritējusi, līdz ar 2026. gada Valmieras vasaras teātra festivālu darbu sākusi jaunā "Spēlmaņu nakts" žūrija, un, kamēr vēl ir zināmas tikai nominācijas, nevis paši apbalvojumi, tas ir iemesls atskatīties uz iepriekšējo teātra sezonu un nedaudz ielūkoties pašreizējā. Uzreiz jāpiebilst, ka iespaidu un secinājumu ir tik daudz, ka to pietiktu veselai rakstu sērijai, tādēļ šeit tikai daži skatpunkti.
Laikam gan viena no pašām nozīmīgākajām un priecējošākajām atklāsmēm te būtu nevis priekšstats par atsevišķām virsotnēm un izciliem režisoru sasniegumiem, bet gan par teātri kā vienotu aktieru ansambli, kā spilgtu aktieru trupu.
Un tas savukārt kontrastē ar apgalvojumu, ka "kultūras kritiķiem jau nekad nav labi" – pēc Dailes teātrī iestudētās kārtējās politiskās drāmas ("Nachtland" Toma Treiņa režijā, "Anarhista nejaušā nāve" Matīsa Kažas režijā, "Viņš teica, viņa teica" Dmitrija Petrenko režijā, "Nāve un meitene" Niklāva Kurpnieka režijā, "Milzis" Gata Šmita režijā) ilgojos pēc kādas komēdijas, un septembrī tāda arī pienāca – Mārtiņa Eihes iestudētā Maikla Freina "Mazliet par skaļu", ko mani kolēģi teātra kritikā raksturoja kā nebūtisku izklaidi. Tātad – "atkal nav labi". Tomēr – kas par aktieru ansambli ar Arturu Krūzkopu, Mārtiņu Meieru un vēl citiem. Un tas arī parāda Madaras Viļčukas īpašo vērtību katrā iestudējumā no jauna (tostarp kā viena no virsotnēm jānosauc dalība Viestura Kairiša izrādē "Pirmavots" līdzās Kasparam Dumburam un Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai), tas arī atklāj Janas Herbstas radošo uzplaukumu no vienas izrādes otrā – un par to, cik šie iestudējumi ir atšķirīgi, liecina kaut vai tas, ka Valtera Sīļa režisēto "Rīkojumu Nr. 2" nemaz neliktu iepriekšminēto politiski sociālpsiholoģisko drāmu sarakstā.
Valters Sīlis ir nesaraujami saistīts ar Liepājas teātri. Un atkal – lai gan tieši viņa pārraudzībā tapa tāda izcila veiksme kā "Parasta pirmdiena", lai gan tieši viņš iestudēja Rasas Bugavičutes-Pēces lugu "Amerikas latvieši", centrālo skatpunktu šoreiz vēlētos vērst uz aktieru vienoto un viengabalaino sniegumu. Vistiešāk tas izpaudās nosacīti dokumentālajā uzvedumā "Parasta pirmdiena", kur Karīna Tatarinova, Sandis Pēcis, Anete Rimkus, Laura Jeruma, Edgars Ozoliņš un Kārlis Ērglis bija arī dramaturģijas autori. Taču režisores Paulas Pļavnieces un horeogrāfes Kristīnes Brīniņas izrādes "Deju nācija" vai iepriekšminēto "Amerikas latviešu" panākumi nebūtu iedomājami bez Madaras Kalnas, Andas Albužes, Ineses Kučinskas, turpretī Mārtiņa Kalitas iestudētās izrādes "Freimanis" pamatā ir ne tikai Valta Skujas spozme – atmiņā nenoliedzami paliek arī Gatis Maliks, Agnese Jēkabsone, Agnija Dreimane un Rolands Beķeris.
Tieši to pašu iemeslu dēļ nepieciešamību regulāri braukt uz Valmieras teātri uztvēru arī kā lielisku iespēju – aktieri pavisam citi, režisoru Reiņa Suhanova, Ineses Mičules, Jura Rijnieka koncepcijas pavisam atšķirīgas, bet viscaur vērojams profesionāli augsts un emocionāli kontrastains tēlojuma līmenis. Un līdz ar to tādas dramaturģiski nenozīmīgas izrādes kā "Egomaniaki" un "Tu būsi mana!" Aksela Aizkalna, Annas Neles Āboliņas, Elīnas Vānes, Klintas Reinholdes dēļ neuztvēru kā veltīgi iztērētu laiku; tādējādi, pēc vispārējā vērtējuma, Māra Mennika un Ieva Puķe pārspēja pašas sevi ("Mēdeja" vai "Telma un Luīze" pret "Šaubām").
Tiktāl par trim teātriem. Tas nozīmē, ka vairākiem citiem vismaz šeit nepieminētajiem aktieru trupas saliedējuma ziņā patlaban nav paši labākie laiki, un tas liek arī citur ikkatru bīstamu signālu uztvert kā iespējamas krīzes priekšvēstnesi – jo talantīgus aktierus ir viegli pazaudēt, bet ļoti grūti piesaistīt atkal. Ņemot vērā to, ka viens zaudējums pēc otra skaidrāk par skaidru vēsta – izvēle par labu štata aktiera darbam vairs nav pašsaprotama, tā nonāk aizvien lielākā pretrunā ar psiholoģiskajām reālijām, diezgan droši, ka nākotnē teātru vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem nāksies daudzus līdzšinējos pieņēmumus smagi un nopietni pārskatīt.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
Vasara aizritējusi, līdz ar 2026. gada Valmieras vasaras teātra festivālu darbu sākusi jaunā "Spēlmaņu nakts" žūrija, un, kamēr vēl ir zināmas tikai nominācijas, nevis paši apbalvojumi, tas ir iemesls atskatīties uz iepriekšējo teātra sezonu un nedaudz ielūkoties pašreizējā. Uzreiz jāpiebilst, ka iespaidu un secinājumu ir tik daudz, ka to pietiktu veselai rakstu sērijai, tādēļ šeit tikai daži skatpunkti.
Laikam gan viena no pašām nozīmīgākajām un priecējošākajām atklāsmēm te būtu nevis priekšstats par atsevišķām virsotnēm un izciliem režisoru sasniegumiem, bet gan par teātri kā vienotu aktieru ansambli, kā spilgtu aktieru trupu.
Un tas savukārt kontrastē ar apgalvojumu, ka "kultūras kritiķiem jau nekad nav labi" – pēc Dailes teātrī iestudētās kārtējās politiskās drāmas ("Nachtland" Toma Treiņa režijā, "Anarhista nejaušā nāve" Matīsa Kažas režijā, "Viņš teica, viņa teica" Dmitrija Petrenko režijā, "Nāve un meitene" Niklāva Kurpnieka režijā, "Milzis" Gata Šmita režijā) ilgojos pēc kādas komēdijas, un septembrī tāda arī pienāca – Mārtiņa Eihes iestudētā Maikla Freina "Mazliet par skaļu", ko mani kolēģi teātra kritikā raksturoja kā nebūtisku izklaidi. Tātad – "atkal nav labi". Tomēr – kas par aktieru ansambli ar Arturu Krūzkopu, Mārtiņu Meieru un vēl citiem. Un tas arī parāda Madaras Viļčukas īpašo vērtību katrā iestudējumā no jauna (tostarp kā viena no virsotnēm jānosauc dalība Viestura Kairiša izrādē "Pirmavots" līdzās Kasparam Dumburam un Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai), tas arī atklāj Janas Herbstas radošo uzplaukumu no vienas izrādes otrā – un par to, cik šie iestudējumi ir atšķirīgi, liecina kaut vai tas, ka Valtera Sīļa režisēto "Rīkojumu Nr. 2" nemaz neliktu iepriekšminēto politiski sociālpsiholoģisko drāmu sarakstā.
Valters Sīlis ir nesaraujami saistīts ar Liepājas teātri. Un atkal – lai gan tieši viņa pārraudzībā tapa tāda izcila veiksme kā "Parasta pirmdiena", lai gan tieši viņš iestudēja Rasas Bugavičutes-Pēces lugu "Amerikas latvieši", centrālo skatpunktu šoreiz vēlētos vērst uz aktieru vienoto un viengabalaino sniegumu. Vistiešāk tas izpaudās nosacīti dokumentālajā uzvedumā "Parasta pirmdiena", kur Karīna Tatarinova, Sandis Pēcis, Anete Rimkus, Laura Jeruma, Edgars Ozoliņš un Kārlis Ērglis bija arī dramaturģijas autori. Taču režisores Paulas Pļavnieces un horeogrāfes Kristīnes Brīniņas izrādes "Deju nācija" vai iepriekšminēto "Amerikas latviešu" panākumi nebūtu iedomājami bez Madaras Kalnas, Andas Albužes, Ineses Kučinskas, turpretī Mārtiņa Kalitas iestudētās izrādes "Freimanis" pamatā ir ne tikai Valta Skujas spozme – atmiņā nenoliedzami paliek arī Gatis Maliks, Agnese Jēkabsone, Agnija Dreimane un Rolands Beķeris.
Tieši to pašu iemeslu dēļ nepieciešamību regulāri braukt uz Valmieras teātri uztvēru arī kā lielisku iespēju – aktieri pavisam citi, režisoru Reiņa Suhanova, Ineses Mičules, Jura Rijnieka koncepcijas pavisam atšķirīgas, bet viscaur vērojams profesionāli augsts un emocionāli kontrastains tēlojuma līmenis. Un līdz ar to tādas dramaturģiski nenozīmīgas izrādes kā "Egomaniaki" un "Tu būsi mana!" Aksela Aizkalna, Annas Neles Āboliņas, Elīnas Vānes, Klintas Reinholdes dēļ neuztvēru kā veltīgi iztērētu laiku; tādējādi, pēc vispārējā vērtējuma, Māra Mennika un Ieva Puķe pārspēja pašas sevi ("Mēdeja" vai "Telma un Luīze" pret "Šaubām").
Tiktāl par trim teātriem. Tas nozīmē, ka vairākiem citiem vismaz šeit nepieminētajiem aktieru trupas saliedējuma ziņā patlaban nav paši labākie laiki, un tas liek arī citur ikkatru bīstamu signālu uztvert kā iespējamas krīzes priekšvēstnesi – jo talantīgus aktierus ir viegli pazaudēt, bet ļoti grūti piesaistīt atkal. Ņemot vērā to, ka viens zaudējums pēc otra skaidrāk par skaidru vēsta – izvēle par labu štata aktiera darbam vairs nav pašsaprotama, tā nonāk aizvien lielākā pretrunā ar psiholoģiskajām reālijām, diezgan droši, ka nākotnē teātru vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem nāksies daudzus līdzšinējos pieņēmumus smagi un nopietni pārskatīt.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
