Pasaulē notiek iziršanas procesi, kad nojūk cilvēki, izjūk ģimenes un kopas, un virsroku gūst rupjie, primitīvie un agresīvie. Māra Zālīte redz arī Latvijas sabiedrībā šīs dramatiskās un satraucošās norises, kas jo īpaši atklājas ciniskā cīņā par politisko varu. Tautā iemīļotā dzejniece gan piebilst, ka juku laikam vienmēr ir spējuši nostāties pretī tie pa īstam godīgie ar radošo spītu un sīkstu nacionālo DNS.

Tiekamies ar tautā iemīļoto rakstnieci Māru Zālīti viņas dzīvoklī Rīgā Vesetas ielā, kur gan tagad uzturoties paretam, jo priekšroku dod lauku mājas mieram un klusumam. Bet arvien baudu sagādājot skats no terases uz arhitekta Andra Kronberga projektēto ēku. Nu skaists tas nams esot gan! Jau tagad zināms, ka nākamā gada 14. februārī Arēnā notiks rakstnieces un dramaturģes 75 gadu jubilejas koncerts “Dvēsele vaļā”.

Katrs darbs, ko radījusi Māra Zālīte, ir notikums Latvijas kultūrā. Rokoperas “Lāčplēsis” un “Kaupēn, man mīļais”, muzikālās izrādes “Meža gulbji”, “Sfinksa”, “Tobago”, “Indriķa hronika”... Bet kopā ar Uldi Stabulnieku radītā dziesma “Tik un tā”, kurai politisku apstākļu dēļ neļāva uzvarēt “Mikrofona” aptaujā, kļuvusi par otru, neoficiālo Latvijas himnu. “Koncertā būs visa mana radošā darba esence,” autore nosaka.

Valsts prezidents jums veltīja fantastisku uzslavu, pasniedzot Valstiskuma balvu, sacīdams: Māra Zālīte spēj vārdos pateikt to, ko Latvija jūt. Kur jūs smeļat to izjūtu?

Nu patiesi nezinu, kas tās par “antenām”, ko pa nakti noglabāju, bet no rītiem uzlieku un apstaigāju apkārt (smejas)... Vai tas, ko prezidents teica, tā ir, arī pašlaik, kad valda juceklīgs troksnis, nezinu, nezinu. Pat ja tie sensori strādā, tie akumulējušies paaudžu paaudzēs.

Interesanta man tā dzīvīte. Piedzimstu Sibīrijā. Gandrīz nomirstu. Lietuvietes mani nokristī, lai debesīs nenonāk nekristīta bērna dvēselīte. Lai viss godam. Bet es izķepurojos. Aukle man ir “angļu spiegs” Asja, kas Londonā bijusi operdziedātāja. Šūpuļdziesmu vietā es klausos operu ārijas. Atbraucot no Sibīrijas, pirmo reizi dzīvē ieraugu ābolu. Mums laukos šogad ir nenormāli daudz ābolu, un es uzstāju, ka visu vajag kaut kā jēdzīgi likt lietā – dāvināt kaimiņiem, radiem, sulās jau saspiesti pārsimt litru. Meita ar dēlu zobojas, ka tā man bērnības trauma. Tā arī ir. Ābols liekas kaut kas īpašs un ne tikai tās biogrāfiskās detaļas dēļ, bet tāpēc, ka tagad jau trešo gadu rakstu romānu, kur centrālā metafora būs ābols.

...Slampes pagasta “Kalnaķivuļos” vienlaikus dzīvojām četras paaudzes. Mani vecāki, vecmamma, kuras vīrs, mans smukais vectēvs, Vjatlaga nometnē gāja bojā 37 gadu vecumā. Spēcīgs, sportisks vīrietis. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja un 1942. gadā jau bija miris. Tur nebija paredzēts izdzīvot. Vēl “Kalnaķivuļos” dzīvoja vecvecmamma un opaps, mammas vecvecāki. Es ļoti labi sapratos ar vecajiem cilvēkiem, faktiski no 19. gadsimta, un šajā saskarsmē tika ielikti kādi ļoti spēcīgi pamati. To aprakstu arī romānā “Pieci pirksti”.