Guna Roze: Par ko ir šī dziesma?

Šomēnes Tukuma bagātīgajā kultūras pasākumu piedāvājumā starp skaļiem un dvēseliskiem koncertiem, rēcīgām un nopietnām izrādēm notika arī samērā kluss un analogs notikums – diskusija "Melodija + vārdi = dziesma".

Jaunatklātajā mūzikas muzejā "Klusuma frekvence", gramofonu, atskaņotāju, pulšu un skaļruņu ieskautas, par tekstu nozīmi dziesmās sarunājās trīs Tukuma literātes (tostarp šīs slejas autore) un viena dziesminiece. Piemērus – Jāņa Petera, Knuta Skujenieka, Olafa Gūtmaņa. Vizmas Belševicas, Māras Zālītes, Laimas Līvenas un daudzu citu talantīgu autoru dziesmu tekstus – lasījām gan kā dzeju, gan arī klausījāmies dziesmas – dzīvajā izpildījumā, no līdzpaņemtajām platēm, CD un no interneta. 

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Diskusija raisījās interesanta tāpēc vien, ka dāmu viedokļi bija radikāli pretēji – divām dziesmā vissvarīgākais ir tieši teksts, kamēr divas, tikai gatavojoties diskusijai, centušās ieklausīties, par ko tad mūziķi dzied – pat latviešu dziesmās. Sarunas secinājums – dziesmas teksts ir svarīgs tad, ja klausītājs saprot valodu, kurā skan dziesma. Jo muzikāli skaistas ir kompozīcijas arī izdomātās valodās.

Pēc šī pasākuma pameklēju tīmeklī, ko citi jau ir pauduši par dziesmu tekstiem, un šo to cerīgu tiešām atradu. Latvijas Radio raidījumā "Dziesmusvētku tīklos" dzejnieki Ivars Šteinbergs un Inese Zandere kopā ar Latviešu valodas institūta vadošo pētnieci Sandu Rapu pirms gada analizējuši Skolu jaunatnes dziesmu svētku noslēguma koncerta kora dziesmu tekstus. Kaut arī varētu šķist, ka dzejniekam mūzikā svarīgākais ir teksts, I. Šteinbergs neslēpj, ka viņam svarīgāka ir dziesmas kopējā noskaņa, jo "mirušas metaforas, tātad klišejas, dzejā ir tas, ko vari runāt, teikt un lasīt bez gala un malas, bet smadzenes neko no tā nereģistrēs, jo tu to būsi simts reižu dzirdējis, un tas nebūs interesanti ne bērnam, ne pieaugušajam". Valodniece S. Rapa piekrīt, ka dziesmu tekstos parādās aizvien vairāk klišeju, salīdzinot ar aizgājušo gadu paraugiem. "Dziesmu tekstu autoru vidū ienāk pseidodzejnieki, kas uzdodas varbūt par dzejniekiem, bet viņiem nav īsti izpratnes par to, kā top dzeja vai ko dzeja, dziesmu vārdi dara un nodara. Un tāpēc tur nav nekāda dziļuma. Es domāju, ka katrai dziesmai ir jābūt ar kādu vēstījumu, ar tādu domu, kas liek aizdomāties vai kas liek atcerēties." S. Rapa atgādināja, ka mūsdienu valoda vēsturiski radusies no dziesmas, jo sadzīvē pietiktu tikai ar žestiem un neartikulētām skaņām. Citā sarunā I. Šteinbergs spriež, ka dziesma ir stāstniecības paveids. Vēl citā kāds atceras, ka diriģente Aira Birziņa vienmēr stāv un krīt par to, ka drīkst izdziedāt tikai tādu vārdu, kuru tu saproti. Apkopojot visu, ko paguvu izlasīt, pat bez skaitīšanas kļuva skaidrs, ka tekstam dziesmā ir būtiska nozīme, kas sakrīt ar manu pārliecību.

Drīz cita pēc citas atkal sacentīsies dažādas Latvijas mēroga mūzikas balvas – Zelta un Gada un Lielā un Banka, un vēl tāda un citāda aptauja. Nevienā citā kultūras jomā Latvijā nav tik daudz iespēju būt pamanītam kā mūzikā, kur radošos darbus nominē un apbalvo pat žanros. Taču vienas nominācijas pietrūkst – par dziesmas tekstu. Papētot Latvijas mūzikas konkursu nolikumus, redzams, ka teksts ir vērtēts, taču nav analizēts no literārā, lingvistiskā vai sociālā skatpunkta. Piemēram, Latvijas Eirovīzijas nacionālās atlases "Supernova" vērtēšanas kritērijos ir minēts dziesmas vēstījums līdzās oriģinalitātei un aranžējumam, tomēr neatradu pierādījumus, ka dziesmu vārdi būtu analizēti kā viens no diviem svarīgākajiem kritērijiem. Vienīgais dziesmu konkurss, kur, šķiet, teksts tika vērtēts kā patstāvīga kategorija, bija "Latvijas Radio 2" patriotisko dziesmu konkurss. Žūrijā toreiz bija arī dzejnieks Normunds Beļskis. Varbūt ir pienācis laiks pievērst klausītāju uzmanību dziesmu tekstiem, tos īpaši izceļot atsevišķā nominācijā? Lai pretī "melni – velni" un "jo-jo-jo" stātos dziesmas ar patiesi skaistu un dziļu vēstījumu. Kā kādreiz.