Tuvojoties finiša līnijai, pārsvars bija tik ievērojams, ka Bens Džonsons atļāvās priekā pacelt gaisā labo roku vēl pāris metru pirms līnijas šķērsošanas. 

Elektroniskais hronometrs sastinga pie 9,79 sekundēm, un Seulas olimpiskais stadions 1988. gada 24. septembrī ekstāzē noelsās – jauns pasaules rekords karaliskajā 100 metru sprinta distancē vīriem! Nākamajās dienās tas pārvērtās par vienu no lielākajiem skandāliem vieglatlētikas vēsturē, jo kanādieša Bena Džonsona nodotajā urīna analīzē tika atklāta anaboliskā steorīda – stanozolola – klātbūtne.

Kalsnais zēns no Jamaikas

Bendžamins Sinklērs Džonsons piedzima 1961. gada 30. decembrī Falmutā Jamaikā. Piecu gadu vecumā izslimojis malāriju, viņš savu vienaudžu vidū neizcēlās ar fiziskiem dotumiem, un tobrīd nekas neliecināja, ka kādreiz šis puika kļūs par ātrāko cilvēku uz planētas. Liktenim gan bija citi plāni. Četrpadsmit gadu vecumā Bens kopā ar māti Gloriju un vairākiem brāļiem un māsām pārcēlās uz Kanādu un apmetās Toronto apkārtnē. Džonsons bija kalsns, kautrīgs pusaudzis, taču viņam piemita viena īpašība, ko drīz ievēroja treneris Čārlijs Frensiss – izcila eksplozivitāte. Frensiss pats bija bijušais Kanādas sprinteris un Minhenes olimpisko spēļu dalībnieks. Džonsons pie viņa nonāca 15 gadu vecumā, un abu sadarbība turpinājās cauri visam viņa spožākajam karjeras posmam.