1940. gada jūnijā Molotova–Ribentropa pakta melnā ēna pārlaidās pār Baltijas valstīm: visas trīs valstis ieņēma padomju karaspēks, jaunā vara gandrīz tūlīt pēc militārās okupācijas sāka izrēķināties ar sev nevēlamajiem, vēl nesen neatkarīgo valstu pilsoņiem.

Kā gatavoja represijas Baltijā

Represiju mehānismu padomju drošības institūcijas jau bija iemēģinājušas uz savas valsts iedzīvotājiem, gan "atkulakojot" zemniecību 20. gadsimta divdesmito trīsdesmito gadu mijā, gan "tautas ienaidnieku" iznīdēšanas kampaņās 1937.–1939. gadā. Citu valstu pilsoņu pievēršana "sociālistiskām vērtībām" sākās 1939. gada 17. septembrī, kad padomju valdība un sarkanā armija ķērās pie Molotova–Ribentropa paktā paredzēto ietekmes sfēru dalīšanas, iebrūkot Polijas teritorijā. Tūlīt pēc Polijas austrumu daļas okupācijas šīs zemes pārvērtās par Ukrainas un Baltkrievijas padomju republiku "atkalapvienotajiem" apgabaliem, kuros sākās "tīrīšanas" akcijas. Jaunās varas bardzību uz savas ādas dabūja izbaudīt poļu, ukraiņu, baltkrievu, ebreju un citu tautu "nacionālisti un buržuji". No šīm teritorijām paredzēja izsūtīt visus gūstā saņemtos Polijas armijas karavīrus (padomju puse tos neatzina par karagūstekņiem), visus jaunās pierobežas joslas iedzīvotājus, visus mežziņus, dzelzceļniekus un citu "sociāli bīstamu" profesiju pārstāvjus: ierēdņus, vietējās administrācijas darbiniekus, policistus, kā arī muižniekus, tirgotājus un inteliģenci.

Pēc aptuveniem aprēķiniem, no padomju okupētās Austrumpolijas 1939.–1940. gadā izsūtīja apmēram 1,5 miljonus cilvēku, liela daļa no tiem nonāca cietumos un lēģeros.