Man šķiet, ka šogad esmu iemācījies labāk sevi saprast, iemīlējis, un tad ir vēl lielāka gribēšana citiem palīdzēt.

Jānis Ikaunieks Latvijas virslīgā uzmirdzēja jau 2013. gadā, kad viņam bija vien 18, bet mūsu futbola Gaiziņu sasniedzis desmit gadus vēlāk, ar "RFS" pirmo reizi kļūstot par Latvijas čempionu un arī saņemot Latvijas gada labākā futbolista balvu.

"Patīkami saņemt balvu, bet ikdienā jau nekas īsti nemainās, varbūt klāt nākusi papildu pārliecība, ka ir zināmas prasmes. Iespējams, šāda balva nākotnē, ja došu padomus jaunākiem spēlētājiem vai būšu treneris, vairos respektu, ieklausīsies. Es vēl gadus astoņus gribētu spēlēt, ja veselība ļaus. Iespējams, pēc tam varētu būt treneris, taču noteikta plāna pagaidām nav," "Latvijas Avīzei" stāsta Jānis Ikaunieks.

Tu pieraksti kladē treniņos paveikto, savas sajūtas, lai pēc karjeras varētu analizēt, kam bijis labāks efekts un kam ne?

Neesmu no tiem, kam patīk pierakstīt, ir reizes, kad pierakstu kaut ko filozofisku, dziļdomīgāku. Par futbolu visa informācija ir galvā – ja sāktu domāt par kādu noteiktu tēmu, informācija parādītos, jo diendienā to visu daru.

Man šķita, ka tu jau pagājušajā gadā biji pelnījis Latvijas gada futbolista balvu. Kā pats salīdzinātu sajūtas pērn un šogad?

Spēles līmenis, domāju, bija ļoti līdzīgs, arī pagājušajā gadā pārliecinoši spēlēju, varbūt lielāku uzmanību man pievērsa tāpēc, ka no Somijas atgriezos Latvijas virslīgā. Pagājušajā gadā labākais bija Vladislavs Gutkovskis, stipri šaubos, vai balsotāji vērīgi sekoja Polijas ekstraklases spēlēm. Ja viņš būtu vesels un labi nospēlējis, droši vien atkal pienāktos, kļuva par Polijas čempionu. Čempionāta pēdējais nogrieznis šosezon man bija ļoti labs, īpaši statistiski, un zinām, ka tas ir svarīgi, jo neesmu uzbrucējs. Arī izlasē tīri labi nospēlēju.