""Parīzes bohēmā" saista brīvība". Saruna ar tenoru Daini Skuteli

""Parīzes bohēmā" saista brīvība," tā saka tenors Dainis Skutelis, kurš šāda nosaukuma eko-modes operetē, kas pirmizrādi piedzīvos 1. oktobrī, kultūras pilī "Ziemeļblāzma", dziedās galveno vīriešu lomu – jaunu mākslinieku Raulu –, vienu no tās cunftes, kurai piederīgie savu dzīvi nespēj iedomāties bez brīvības. Daudzi viņu atceras arī no uzvaras "Koru karos" kopā ar Preiļu kori. Decembrī dziedātājs svinēs četrdesmito dzimšanas dienu.

"Parīzes bohēma" ir pirmā eko-modes operete Latvijā. Un Sonorai Vaicei pirmā operete, kurā viņa nelīdzdarbojas, bet izpaužas vienīgi režisores ampluā.

Jauniestudējuma iedvesmas avots ir ungāru operetes meistara Imres Kālmāna leģendārā operete "Monmartras vijolīte", kas kopš pirmizrādes Vīnē 1930. gadā aizrauj skatītājus ar savu Parīzes bohēmas noskaņu, mīlestības stāstu un neaizmirstamajām melodijām. Taču "Parīzes bohēma" nebūs klasisks šā darba iestudējums. Režisores Sonores Vaices iecerē top laikmetīgā teātra uzvedums, kur klasiskā operete sastop augstās modes estētiku, mūsdienīgu muzikālo interpretāciju un vizuālo mākslu. Monmartras – mākslinieku, sapņotāju un mīlētāju – bohēmas pasaule atdzims negaidītā skatuves valodā. Cilvēku raksturi atspoguļosies kukaiņu pasaules metaforās, bet daba kļūs par iedvesmas avotu izrādes vizuālajai identitātei.

"Eko" šajā iestudējumā nav tikai ilgtspējas jēdziens, tā ir mākslinieciska filozofija, kur daba kļūst par līdzautori. Kukaiņu pasaule atklās cilvēku instinktus, attiecības un sabiedrības hierarhiju, savukārt kostīmi un vizuālā vide iedvesmosies no daba radītajām formām, faktūrām un krāsām.

Operetes uzvedumos Dainis Skutelis dzied kopš 2015. gada. Lai arī, kā jau tenoram raksturīgi, pārsvarā viņam tiek mīlētāju lomas, Daiņa Skuteļa varoņi nebūt nelīdzinās cits citam. Vienīgais, kas tos saista, ir kaisle pret iecerēto, iemīlēto, nesasniedzamo… To var teikt gan par grāfu Kamilu de Rosiljonu, jaunu franču diplomātu, kurš iemīlējies Valensjenā, precētā barona Zetas sievā Franca Lehāra "Jautrajā atraitnē" – Daiņa Skuteļa pirmajā operetē –, gan jauno aristokrātu firstu Edvīnu fon Lipertu, kas neprātīgi iemīlējies populārajā kabarē dziedātājā Silvā Varesku (Imres Kālmāna "Silva. Čardaša karaliene"), gan jauno armijas virsnieku Oktavio, kas neprātīgi iemīlējies Džuditā, kuras dēļ pamet militāro dienestu (Franca Lehāra "Džudita").

Dainis Skutelis.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Operetes teātra uzvedumu "Džudita" iestudēja viesrežisors no Vīnes Gernots Kranners, kurš Latvijā viesojās pirmoreiz. Tie, kas šovasar augustā Starptautiskajā operetes festivālā Ikšķilē dzirdēja Krannera un viņa kolēģu Vīnes šansona teatralizēto programmu "Es lauzu sirdis", varēja pārliecināties, cik šis mākslinieks, kuram Vīnē savs neliels projektu teātris, joprojām ir arī lielisks dziedātājs un aktieris, kurš vienlaikus spēj runāt gan savā, gan lelles balsī...

D. Skutelis: Jā, un lai arī jaunībā viņš nav bijis dramatiskais varoņtenors un vairāk tiešām spēlējis komiskās lomas, šo to mums ar Juri Jopi pat varēja nodziedāt priekšā...

Mazu piepūli prasīja tas, ka visas sarunas mēģinājumos notika angliski, pa kādam vārdam vāciski. Mūsu viesis bija profesionālis ar ļoti lielu pieredzi. Precīzi zināja, ko vēlas panākt. Un tajā pašā laikā ļāva izpausties arī mums pašiem. Rezultātā mēs ar Juri Jopi jaunā armijas virsnieka Oktavio lomā esam pilnīgi atšķirīgi. Katrā ziņā ļoti interesanta pieredze, un es labprāt piedalītos vēl kādā viņa iestudētā operetē.

Interesanta un lauriem vainagota pieredze jums bija arī šovā "Koru kari" ar Preiļu kori, pēc kura uzvaras sajūta kā dziesmā "kas aiztiks Latgali, tam labi neies vis...".

Man labas ziņas nāca arī no Kurzemes, Vidzemes un Zemgales. Cilvēki teica, ka balsos par mums, jo patīkot kora vienkāršība un tas, ka esam tādi, kādi esam. Bet tā foršā Valda Zilvera dziesma ar Jāņa Petera vārdiem nāk no Nacionālā teātra izrādes "Latgola.lv.", kurā piedalījās arī Andris Baltacis, ar kuru sen esam pazīstami un kurš izdomāja, ka to dziesmu vajag mums duetā. Un tad to nodziedājām arī koru karos. Visur, kur esam to dziedājuši, cilvēki aplaudē un pat dzied līdzi. Vispār ļoti priecājos par šovā ieguldīto dziedātāju darbu, gūtajām lieliskajām emocijām un mūsu kora uzvaru! Un, ja kāds saka, ka vēlas tikai piedalīties, tās ir muļķības… Visi cer uzvarēt.

Vai jūs šovā piedalītos vēlreiz?

Parasti jau producenti divus gadus pēc kārtas neaicina!

Rītvakarpirmizrāde nupat tapušajam jaunajam Operetes teātra uzvedumam – eko-modes operetei "Parīzes bohēma"…

Tikai nejautājiet man, kas ir eko-mode! Es to nezinu. Tas jāvaicā radošajai direktorei Agijai Ozoliņai-Kozlovskai, kurai pieder šī ideja. Zinu tikai to, ka mēs, visi aktieri, savās lomās esam kā kukaiņi. Un es esmu briežvabole. Ir tādi radījumi (mans sarunas biedrs paver gandrīz sprīdi. – V. K.) ar uz augšu izliektiem lieliem ragiem… Pagaidām esmu redzējis tikai kostīma skici (mūsu saruna notiek nedēļu pirms pirmizrādes. – V. K.). Ja pavisam nopietni, mans uzdevums ir savu varoni "ielikt" kostīmu mākslinieces Elīnas Miltas-Niedrājas izlolotajā briežvabolē, kas manam tēlam dod savu nokrāsu un palīdz sižeta skarbākās vietas padarīt ne tik sāpīgas. Ir taču vieglāk, ja mazajai Vijolītei tā auksti, vienkārši, bez līdzjūtības pavaicāt – tevi sit kaut kādi kukaiņi un nevis cilvēki… Jo tad mēs sevi varam mierināt, ka tās sāpes cits citam nodara tie tajā mazo radību pasaulē, ne jau mūsējā, cilvēku...

Par ko Vijolīti sit?

Vijolīte ir maza meitene, kura dzīvo ar savu aizbildni un kurš, lai arī par meiteni rūpējas, nav gluži tas labākais cilvēks pasaulē. Tā kā meitenei ir laba balss, aizbildnis liek viņai dziedāt uz ielas. Un, ja nenopelna tik, cik vajag, tad sit. Un tādā savas dzīves brīdī Vijolīte ierodas pie mums, trīs draugiem, īstiem bohēmistiem, kuri aizrāvušies katrs ar savu mākslu, bet kuriem brīžiem nav ne ko dzert, ne ēst… Mans Rauls ir jauns gleznotājs, viņa draugs ir komponists, kurš sacer operas, operetes, arī dziesmiņas, un trešais no trijotnes ir dzejnieks, kurš sacer dzeju tām pašām operetēm un dziesmiņām. Viņu kompānijā uzrodas Ninona, sākumā "nekas", bez nekādām pretenzijām uz savu sociālo statusu, tikai kaut kāda pozētāja mana Raula gleznām. Bet vēlāk viņa kļūst slavena dziedātāja, valdzinoša un ambicioza, un Rauls viņā, protams, iemīlas...

Arī Vijolīte beigās piepildīs savu sapni. Tiem, kas atceras "Monmartras vijolīti", atausīs atmiņā, ka operetes izskaņā beigas būs laimīgas visiem mūsu varoņiem.

Tā kā "Parīzes bohēma" pieteikta kā eko-modes operete, pavaicāšu, vai esat no cilvēkiem, kam būtiska tuvība ar dabu?

Kā citādi, ja kopš bērnības esmu dzīvojis laukos Preiļu pusē, pieradis pie pļavām un mežiem, kuros gan tagad kukaiņiem dzīvot kļūst bīstamāk, jo cilvēki dabu paposta. Kopš bērnības biju izsapņojis – kad izaugšu, man būs zirgi. Tagad tā arī ir. Es vispār cenšos īstenot savus sapņus. Un pa druskai kaut kas arī izdodas. Patlaban manos "Cīrulīšos" mīt Simbads, Hektors, Saksijs, Gaja, Samsons un Gastons. Te piedzimst kāds kumeļš, te kādu nopērku… Kad mēs ar sievu šo īpašumu – zemi vairāku hektāru platībā un vecu, vecu māju – nopirkām, ēka bija tik sagruvusi, ka to nācās nojaukt un celt jaunu. Kad braucām meklēt sludinājumā pārdošanai piedāvāto vietu un pa ceļam ieraudzī-
jām pakalnu ar upīti pakājē, abi ar sievu vai balsī iesaucāmies – lūk, te būtu brīnišķīga vieta mūsu mājai! Kad norādīto adresi neatradām, zvanījām saimniekam. Pēc viņa norādēm bija jāgriežas riņķī, un, izrādās, īstā vieta ir tieši tā, par kuru, garām braucot, bijām nodomājuši – te gan būtu forši! Un tā izrādījās mūsējā. Ap mūsu īpašumu kā robeža vijas Feimankas upe, kura tālāk ieplūst Dubnā un kopā ar to Daugavā...

Esmu lasījusi, ka jums ir trīs meitas. Vai kāda aizraujas arī ar mūziku?

Visaktīvākā šajā ziņā ir vidējā, desmitgadīgā Enija. Mācās Preiļu mūzikas skolā, spēlē vijoli un viņai tiešām labi sanāk. Braukā pa konkursiem. Arī vecākajai mūzika patīk, bet mazākā vēl pavisam maziņa…

Un atkal pie "Parīzes bohēmas". Kā mums visiem, tā arī ikvienam skatuves varonim piemīt kaut kas savs, neatkārtojams… Kas tas ir jūsu atveidotajā jaunajā gleznotājā Raulā?

Ja abi pārējie mākslinieki, viņa draugi, taisa visādus pigorus un mēģina pablēdīties, tad mans Rauls ir dikti godīgs, nu tik ļoti, ka pat nesaprot abu pārējo izdomātās shēmas… Jā, foršs, konkrēts, taisnīgs. Bet tas, kas mani visvairāk saista Raulā, – tā ir mākslinieka brīvība. Tās dēļ no daudz kā vērts atteikties… To zinu pats no savas pieredzes. Andreja Žagara laikā es dziedāju operā. Kad Andrejs aizgāja, vadība mainījās, es arī izšķīros par būtisku soli, ko gan biju jau iepriekš apsvēris. Ir, kas pārmeta un pārmet, saka, ar tādu balsi vajadzējis turpināt dziedāt operā... Taču es, visu bērnību nodzīvojis laukos, nespēju diendienā nosēdēt Rīgas dzīvoklī. Esmu strādājis arī par skolotāju kā mūzikas skolā, tā vispārizglītojošajā, bet – nē, nevaru būt vienā vietā no astoņiem līdz pieciem. Taču arī operetei piemīt sava pievilcība! Visas Operetes teātra iestudētās izrādes ir latviešu valodā, visi visu var saprast, nav, kaklu atgāzušam, jālasa titri kā mūsu un citos opernamos. Kā māksla opera, protams, ir nopietnāka, kaut arī operešu muzikālajā materiālā ir ko pacensties kā, piemēram, man dziedot Oktavio "Džuditā" un tagad Raulu "Parīzes bohēmā". Tagad, kad ilgāks darbs Rīgā, palieku viesnīcā vai pie draugiem. Gadās, ka divas ar pusi stundas sēžu pie sava auto stūres, braucot no Preiļiem uz Rīgu. Pusstundu mēģinājums, un atkal divarpus stundu mājupceļš. Bet brīvība ir tā vērta! Sējot auzas un pļaujot sienu, traktora vai zirga mugurā atslēdzos no mūzikas, savukārt mūzikā atpūšos no lauku darbiem. Ar mūziku pelnu, bet savos "Cīrulīšos" ieguldu. Vēl pirms šo māju iegādes esmu gana izjutis mūziķa dzīves visas puses, arī to latviski bohēmisko – no kāzām uz kāzām, no ballītes uz ballīti… Visādi gājis. Tagad tādā brīvā tirgū redzi, ka tā Latvija ir maza, protams. Var visu izbraukt ļoti ātri. Bet man darba pietiek. Ir dažādi projekti, ir arī koncerti kopā ar tepat netālu pie Rēzeknes dzīvojošo Andri Baltaci, uzstājos arī kopā ar Preiļu kori, un 12. decembrī būs manas četrdesmit gadu dzimšanas dienas koncerts "Gorā".

19. decembrī – tas pats VEF Kultūras pilī Rīgā. Koncertā būs pavadošā grupa, ko papildinās stīgu kvartets un pūtēji, viesosies solisti, ar kuriem kopā esmu dziedājis, un, protams, kolēģi no Operetes teātra. Tie, kas atnāks klausīties, varēs baudīt gan klasiku pirmajā daļā, gan otrajā – visu kaut ko!