Anda Buševica par varēšanu un nevarēšanu

Februāra sākumā Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā noskatījos izrādi "Uz Rietumiem". Tas bija ļoti neparasts kora "Dziesmuvara" simtgades jubilejas koncerts. Komponiste Evija Skuķe pēc diriģentes Lauras Ozoliņas īpaša pasūtījuma, braucot līdzi uz kora nometnēm un iepazīstot kora skaņu, bija radījusi jaundarbu, kurā varēja sadzirdēt, kā no rīta mostas mežs, ieskanas putnu balsis, līdz tie sasaukdamies savienojas kāsī un dodas uz siltajām zemēm.

Anda Buševica, Latvijas Radio redaktore, publiciste

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Tapušajā uzvedumā tika uzspridzinātas visas klišejas, kāds varētu izskatīties kora jubilejas koncerts, "Dziesmuvaras" dziedātāji telpā pārvietojas, čukst, elpo, apvēcina ar nošu mapēm neko neredzošos klausītājus, īsi sakot, dara visu, lai viņi piedzīvotu dzīva meža sajūtu, un tas patiešām izvēršas maņas atverošā piedzīvojumā. Šis koncerts jābauda aizsietām acīm, tā ir diriģentes Lauras Ozoliņas un režisores Lienes Šmukstes kopīgi izsapņota ideja. Izrādās, ka ar aizvērtām acīm cilvēks mūziku uztver daudz spilgtāk. Viss sākas uzreiz pēc mēteļu novilkšanas, pēc īsas instruktāžas klausītāji labprātīgi uzvelk acu aizsējus, pie rokas tiek aizvesti uz zāli. Mani aizkustināja uzmanība, ar kādu es tiku gatavota lielajam piedzīvojumam. Mani aizkustināja, kā mans pavadonis pienāca man klāt, piedomājot, lai viņa pieskāriens mani nesabiedētu, saudzīgi uzlika roku vispirms uz pleca.

Esmu Latvijas Radio intervējusi neredzīgus cilvēkus, un jau zinu, ka viņu pasaules skatījums var kalpot arī kā iedvesmas avots. Reiz mana intervējamā pastāstīja, ka pilsētā viņa orientējas, vadoties no siltuma, kas nāk no māju sienām. Pēc mūsu sarunas es mēģināju sajust ko līdzīgu, un siltums no māju sienām, jo īpaši vasarā, patiešām nāk, taču es nevaru iedomāties, kā pēc tā var arī atrast ceļu.

Šobrīd Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma gleznotājas Līgas Purmales retrospekcija "Pagājušo prieku dārzs". Tās kuratore Agnese Zviedre piedomājusi, lai izstādes apraksts būtu pieejams arī Braila rakstā. Varbūt tas šķiet absurdi – ko gan neredzīgs cilvēks lai darītu vizuālās mākslas izstādē? Es ļoti ceru, ka šie cilvēki atnāks. Lai es varētu to kādreiz pajautāt.

Agnese Zviedre bija viena no kuratorēm arī Ruckas mākslas fonda pirms trim gadiem Cēsīs rīkotajā izstādē "Neredzamās dzīves", kas bija īpaši pielāgota cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Izrādās, tā ir īpaši apgūstama joma, jo ne visi neredzīgie ir neredzīgi, ir vesels redzes traucējumu spektrs. Šiem cilvēkiem palīdz darbu apraksti, un tādi ir arī Līgas Purmales gleznu izstādē, izlasāmi, noskenējot QR kodu. Arī es lasu šos aprakstus, jo ar to starpniecību varu gleznās pamanīt un izzināt detaļas, kuras citādi būtu paslīdējušas garām.

Latvijas Leļļu teātrī nupat pirmizrādi piedzīvojis uzvedums "Gaisma, es tevi dzirdu" Elīnas Cērpas režijā, kurā trīs neredzīgas jaunas sievietes dalās ar pieredzes stāstiem, kā viņas tver pasauli. Biļetes izpārdotas, bet repertuārā jau divas papildizrādes. Tā ir laba zīme. Es noteikti iešu.

Nesen pabiju Viļņā. Biedri mani aizveda uz sociālo uzņēmumu "Pirmas blynas" Svētās Jaunavas Marijas baznīcā vecpilsētas centrā. Baznīca padomjlaikā izdzīvoja, jo tajā tika iekārtota sakņu bāze. Taču ēkas plānojums ir neierasts, baznīcas jomā iebūvēti trīs stāvi. Trešajā stāvā svētdienas pēcpusdienā notiek mise, mēs dzirdam ļaudis dziedam. Bet pirmajā iekārtota kafejnīca, kurā gan virtuvē strādā, gan apmeklētājus apkalpo cilvēki ar, piemēram, Dauna sindromu. Pie mums pienāk sirsnīgs puisis, kuram ir grūti atcerēties pasūtījumu, bet viņam ir ēdienkartes kopija, lai mēs paši atzīmējam, ko kurš vēlas. Tas prasa laiku, bet mums jāskrien uz autobusu. Izpūšam gaisu, pārslēdzam ātrumu, un kopīgi uzkāpjam pasūtījuma pieņemšanas kalnā. Kad atnes ļoti skaisti izrotātās pankūkas, es sajūtu mātišķu lepnumu, ka šiem sabiedrības "norakstītajiem" cilvēkiem viss ir tik labi sanācis. Un pāri plūstošu pateicību, ka neesmu nākusi uz misi, un tomēr esmu to piedzīvojusi. Viļņas Svētās Jaunavas Marijas baznīca kalpo savam mērķim: tās sienās iedibināta labāka pasaule. Uz brīdi atsakoties no savas varēšanas, lai mācītos no citu nevarēšanas, var iemantot vēl ko vērtīgāku.