Saņemot skābbarības analīžu rezultātus no laboratorijas, daudzi saimnieki un speciālisti vispirms skatās uz proteīna īpatsvaru, tad vērtē enerģiju, kokšķiedru un sausnu. Kukurūzas skābbarībai svarīgākais noteikti ir ciete. Tomēr būtisks rādītājs ir arī koppelni, īpaši, ja zāle barībai pirms savākšanas tikusi grābta vālā.

Ārējie un iekšējie pelni

Pelni pēc būtības ir visas minerālvielas barībā. Tos var iedalīt ārējos un iekšējos pelnos. Iekšējie pelni ir paša auga minerālvielas, kas pārsvarā ir kalcijs, kālijs un fosfors, kā arī magnijs un sērs. Lucerna vidēji satur ap 8% iekšējo pelnu, bet tīras stiebrzāles – ap 6%. Tas ir kalcija satura dēļ. Āboliņā arī ir vairāk kalcija. Kukurūzas augi satur ap 2–4% iekšējo pelnu jeb minerālvielu. Turklāt kukurūzas skābbarības novākšanā ir daudz mazāks ārējo pelnu risks, jo tā netiek grābta.

Ārējie pelni ir augsne un citi piesārņojumi, kas veidojas galvenokārt no grābšanas (kā arī ārdīšanas, ja tāda tiek lietota). Pelnu avots var būt arī lietotie kūtsmēsli uz esošajiem zālājiem. Augsnes piejaukumi samazina skābbarības vērtību, jo to atšķaida, un liels daudzums pelnu barībā var samazināt izslaukumu. Kūtsmēslu atliekas rada papildu riskus, jo piesārņo skābbarību ar kaitīgiem mikroorganismiem, kas spēj izdzīvot arī sakarstot un skābā vidē.

Starpību starp auga iekšējiem pelniem un koppelniem skābbarībā var dēvēt par netīrumu piejaukumu. Lielākā daļa augsnes piesārņojuma nāk no grābšanas procesa, pārāk zemas pļaušanas, nelīdzena lauka un kurmju rakumiem. Mazākumā gadījumu tie var būt arī putekļi no blakus esošā ceļa, augsni var ievazāt arī ar netīrām riepām.