Kāpēc latvietim jāturpina cīnīties pret rusifikācijas bezkaunīgo, nemaz neslēpto uzmākšanos?

Tu atkal dusi Stikla kalnā, Saulcerīte.

Ai nē, citi par glāžu pili to daudzina.

Bet kādēļ tautas dvēseles cīruli dzirdu

nosalušu čirkstam ledus plaisā?!

(No Voldemāra Zariņa "Četrrindēm par Dzimteni")

Dūšīgs, gandrīz divu metru augumā vīrietis SIVA (Sociālās integrācijas valsts aģentūra) sanatorijā Jaundubultos skaļi pieprasa runāt ar viņu krieviski. Ēdamzāles darbinieces, cita pie citas cieši piespiedušās, pretojas – Latvijā, tostarp arī Jūrmalā, valsts valoda esot latviešu. Kungs, sejā sarkans, atgrūž krēslu uz ejas vidu un spārdošiem soļiem dodas uz durvīm. Pie blakusgaldiņa kāda vecāka sieviete, it kā ar sevi runādama, klusi jautā: "Kur ir mūsu jaunie, plecīgie vīri?" Nodūris galvu, skatos grīdā un klusēju – man jau stipri pāri astoņdesmit un ar tādu mitriķi mēroties spēkiem ir par vēlu.