9.8 °C
Šovakar, 21. oktobrī, Latvijas pirmizrādi uz Dailes teātra Lielās skatuves piedzīvos režisores Lisaboa Haubrehtsas iestudējums "Sidharta", kas veidots pēc Hermaņa Heses romāna. No Latvijas izrādes veidotāju lokā ir izcilais Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa virsvadībā un Dailes teātra aktrise Milēna Miškēviča.
Pasaules pirmizrādi "Sidharta", kuru, pēc Dailes teātra vēstītā, uzskata par vienu no šī gada Eiropas skatuves mākslas emocionālākajiem un poētiskākajiem notikumiem, piedzīvoja septembrī Rūras triennālē Cvekela mašīnzālē.
Paredzēts, ka pēc trim izrādēm Latvijā "Sidharta" tālāk ceļos pie skatītājiem daudzviet citur Eiropā. Lisaboa Haubrehtsa kopā ar amerikāņu komponisti Kerolainu Šovu un beļģu, venecuēliešu, nīderlandiešu, indiešu un latviešu māksliniekiem radījusi vērienīgas, aizkustinošas un pārlaicīgas skaņas un attēla atklāsmes cilvēkam, kurš meklē atkalsavienošanos ar sevi un garīgumu.
"Kultūrzīmes" sarunai par garīgumu un izaugsmi uzrunāja aktrisi Milēnu Miškēviču.
Kāda ir jūsu Kamala?
M. Miškēviča: Viņā ir balanss starp iekšējo spēku, kas nāk no fiziskas nepieciešamības turēties pie zemes, un vienlaikus viņai būtiski rast maigumu un ievainojamību; šīm divām pusēm apvienojoties, iznāk Kamala. Rūras triennāles izrādē nepieciešamība turēties pie zemes bija acīmredzama arī publikai, jo trešā aina notiek uz slīpuma, kas tur ir sešus metrus augsts, ar diezgan stāvu pacēluma leņķi. Līdz ar to eksistēt tajā telpā no manis pieprasīja ārkārtīgu fizisku investēšanos, kas rezultātā deva spēku, jo, tik tiešām, lai gluži vienkārši varētu pārvietoties, fiziski visu laiku esmu ar pirkstiem iegrābusies zemē.
Sidharta meklē atkalsavienošanos ar sevi un garīgumu. Vai cilvēks spēj būt pasaulē stiprs?
Viennozīmīgi – jā. Ko mēs ieliekam vārdā stiprs? Vai runa ir par kādām fiziskām, ķermeniskām kvalitātēm? Vai tas ir muskuļu daudzums? Kā noteikt, vai cilvēks ir fiziski stiprs vai vājš? Ir iespējams arī garaspēks, un mani visvairāk fascinē iekšējā spēka skaistums, jo neviens jau nepiedzimst stiprs. Stiprs kļūst nokrītot vai ciešot zaudējumus, bet pēc tam ceļoties. Pirms muskulis izaug, tam sevi ir jāiznīcina.
Ko Kamala dāvā Sidhartam?
Ķermeni. Viņiem satiekoties, Sidharta teic, ka viņam nav bijis pieredzes mīlas lietās, nav bijis fiziskā, ķermeniskā kontakta ar citu cilvēku. Viss bijis tikai garīguma un dvēseles izaugsme, ķermenis palicis novārtā. Taču cilvēks jau nav tikai gars, cilvēks ir arī ķermeniska būtne, un gars no ķermeņa nevar pastāvēt atrauti.
Līdz ar to satiekoties, Sidharta teic, ka gribot satikties vien kā dvēsele ar dvēseli. Uz ko Kamala mūsu izrādē atbild ar tās amerikāņu komponistes Kerolainas Šovas versiju par ABBA "Lay All Your Love on Me", piedāvājot piedzīvot šo ķermenisko tuvību. Tur satiekas gars ar miesu.
Kā, no jūsu vērotā, mūsu sabiedrībai pašlaik pietrūkst jeb ir pārāk daudz?
Par to tiek runāts arī izrādē. Prasības, kas tiek sagaidītas no sievietes kā sievietes un vīrieša kā vīrieša. Ko nozīmē būt vīrietim? Vai tas nozīmē katru dienu iet uz zāli, audzēt muskuļus un braukt ar moci? Un ko nozīmē būt sievietei?
Mēs mēģinām visu standartizēt, ielikt kastītēs un vēl uzspraust tam kādas birkas. Tiesa, šādi daudz arī iegūstam, jo tā ir radīta struktūra ar skaidrību, pat pasaules kārtību, kurā eksistēt, bet līdz ar to, liekot sevi tik ciešos rāmjos, bieži vien zaudējam un neredzam iespējas kam citam, turklāt ir jau arī cilvēki, kas nepakļaujas šīm normām. Un tad tā vietā, lai pieņemtu šīs atšķirības un skatītos, kā varam mācīties cits no cita, iedvesmoties, novērtēt šo atšķirību, ieraudzīt tā skaistumu, uzreiz kā sabiedrība uzliekam birku: šis nepakļaujas mūsu kārtībai, šis ir autsaiders vai neiederīgais, tāpēc viņu izslēdzam.
Kāpēc tā ir jādara? Esmu domājusi par pieņemšanu un saliedētību, kas ir tie motīvi, kuru vārdā mēs rīkojamies? Vai motivācija, ar kuru pieņemam jebkuru savas dzīves lē-
mumu, ir tendēta uz radīšanu vai uz iznīcināšanu, uz saliedētību vai šķelšanu?
Ikdienas dzīvei pieder pavisam mazie lēmumi – pat pasveicināt kādu vai nepasveicināt. Tāpēc šobrīd cenšos sevi disciplinēt, jo mazās un ikdienišķās izvēles noved pie lielajām izvēlēm, kad ir iespēja atsperties no gaišā un radošā; radīt, nevis iznīcināt.
Mazā valstī katrs iedzīvotājs ir svarīgs, ikvienam ir iespēja ko dot sabiedrībai.
Es ticu, ka dot var ikkatrs cilvēks. Piemēram, runājot par Sidhartu, vai viņš bija kāds izredzētais, kas nesasniedzams, tālu no mums? Nē, Sidharta ir ikviens no mums, jo katrs cilvēks dzīves ceļā iziet cauri transformācijas periodiem. Katrs cilvēks attīstās, izaug. Un tad jautājums, kādā vektorā aizved viņa ceļš, cik plaša ir šī transformācija. Tā notiek ar katru, tāpēc mēs katrs zināmā mērā esam Sidharta.
Kāds ir kultūras uzdevums sabiedrībā?
Patiesībā viss ir ārkārtīgi saistīts. Nav jau obligāti jāapmeklē teātris, katrs pats var izvēlēties, kura mākslas forma viņam šķiet vispievilcīgākā. Turklāt bieži, sākot iepazīt vienu mākslas nozari vai formu, sāk parādīties interese un plašāka, dziļāka izpratne arī par pārējām.
Šis projekts ir starpdisciplinārs, esmu vienīgā aktrise, dejotāja ir Šantala (Šivalingapa), visi pārējie ir profesionāli mūziķi un dziedātāji. Šajā mijiedarbībā, satiekoties dažādām disciplīnām, rodas kas jauns un skaists. Visi dara visu – aktieri dzied, dejotāji un dziedātāji runā tekstu un dzied; satiekoties visiem kopā, varam cits no cita mācīties un smelties. Pirmīt runāju par sadarbību un atšķirībām, arī par to, ka mums katram ir ko pamācīties un smelties no otra. Jautājums, vai mēs paši gribam un esam gatavi dalīties, nevis dzīvot savā šaurajā un ērtajā pasaulē. Vai esam atvērti cits pret citu?
Pasaulē valda arī nauda, bizness, cits teiks, ka pilnīgi pietiek ar mašīnu, ledusskapi un māju; viņam nevajagot kultūru.
Kultūra jau nav kas mākslīgi radies, tā izriet no paša cilvēka. Katrā mīt radīšanas kods, katram ir vēlme radīt. Ja runājam bibliskā kontekstā, radīšanas gēns cilvēkā ir no Dieva, tas cilvēkā ir pat tad, ja kādam mašīna un ledusskapis liekas svarīgākais; tāpat būs vēlme mašīnu iekārtot estētiski skaistu un pilnajā ledusskapī ieviest kārtību. Tā ir tieksme pēc estētikas, pēc mākslas, pēc kultūras. Kultūras kodi mums tiek nodoti caur DNS, tie rāda, kādā sabiedrībā, vidē, kultūrtelpā un ar kādiem vecākiem mēs esam auguši un kā dzīvojam. Valoda un šī kultūrpaka mums nāk komplektā jau no dzimšanas, no tās nevar atteikties. Ikviens dzīves laikā ir izlasījis vismaz vienu grāmatu, un visiem ir iespēja un pieeja arī citām. Tad jautājums ir: vai tu to dari? Mihails Gruzdovs mēdza teikt, ka slinkajiem iedvesma nenāk. Tātad: ja pats neizrādīsi interesi, ja pats nedarīsi, tad no kurienes gan radīsies interese?
Man absolūti pašsaprotama liekas tieksme mācīties un attīstīties mācoties, tas arī mums kā cilvēkiem ir iekodēts un raksturīgs. Katram brīdī, kad parādās tieksme pēc mākslas un estētikas, būtu vērts ļauties šai plūsmai un pamēģināt.
Ja visi ļautos, tad ik paaudze kļūtu arvien dziļāka un viedāka, bet atkal nāk karš, atkal uzvar zemiskums…
Piekrītu, ka kari būs vienmēr, jo, ja reiz mūsos ir radīšanas gēns, tad mūsos mīt arī destruktīvais gēns. Bieži vien šī destrukcija sākas ar sevi, jo sākam sevi iznīcināt. No turienes arī radies tas lielākais konflikts: cilvēks gribētu būt laimīgs, bet nevar, jo pats sevi iznīcina. Laime un utopija ir nesasniedzamas, un tām pretstatā ir distopija. Bieži vien brīdī, kad tiek sasniegta pasaules kārtība, kas mums liekas teju ideālistiska, tā kļūst par distopiju. Jo kāda laime bieži vien ir kāda cita nelaime.
Visi grib būt laimīgi, neviens negrib karus un nevēl otram ļaunu. Ejot uz mērķi kā Ibsena "Brandā", bieži vien vēlmē sasniegt taisnīgumu un patiesību mēs nodarām pāri citiem, tiem, kas nepakļaujas mūsu taisnības un patiesības redzējumam.
Kas jums pašai vajadzīgs, lai jūs būtu ceļā uz laimi?
Pēdējā laikā laimes apzīmējums un tās kritēriji mainās, bet šobrīd teiktu, ka tā ir harmonija ar sevi un pasauli. Šobrīd, piemēram, jūtos, ka esmu tur, kur man jābūt, bet bijuši brīži, kuros tā justies nav izdevies. Tomēr decembrī, pirmo reizi satiekoties un iepazīstoties ar režisori Lisabou Haubrehtsu un vēl dažiem no komandas, intuitīvi uzreiz jutu, ka, jā, šis būs. Lielākoties gan es nemēdzu ļauties pirmajai intuitīvajai domai, lai sev neradītu pārlieku lielas cerības, kas pēc tam tiek salauztas. Pēc tam aizbraucu uz Beļģiju un sapratu: jā, ir, un to sajūtu vārdos pat nemaz nevaru izskaidrot. Režisorei šis bijis piecu gadu projekts, kas sācies ar viņas ceļojumu uz Indiju un gājis roku rokā ar ļoti intīmu personīgo stāstu, ko varēsiet nolasīt, skatoties izrādi.
Šis iestudējums, projekts ir īsts piemērs mākslā, kā režisors, mākslinieks, iziet cauri kādai dzīves pieredzei un par to reflektē caur savu mākslu, caur to, ko dara. Un es tik tiešām sajūtu, ka katrs no mūsu komandas nāk ar līdzīgu motivāciju, mēs tiešām šeit visi nākam kopā radīt ar milzīgu mīlestību pret citiem cilvēkiem un pret mūsu teātra profesijām.
Un šobrīd – tā ir mana laime būt šeit un tagad, kur es jūtos savā vietā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
Šovakar, 21. oktobrī, Latvijas pirmizrādi uz Dailes teātra Lielās skatuves piedzīvos režisores Lisaboa Haubrehtsas iestudējums "Sidharta", kas veidots pēc Hermaņa Heses romāna. No Latvijas izrādes veidotāju lokā ir izcilais Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa virsvadībā un Dailes teātra aktrise Milēna Miškēviča.
Pasaules pirmizrādi "Sidharta", kuru, pēc Dailes teātra vēstītā, uzskata par vienu no šī gada Eiropas skatuves mākslas emocionālākajiem un poētiskākajiem notikumiem, piedzīvoja septembrī Rūras triennālē Cvekela mašīnzālē.
Paredzēts, ka pēc trim izrādēm Latvijā "Sidharta" tālāk ceļos pie skatītājiem daudzviet citur Eiropā. Lisaboa Haubrehtsa kopā ar amerikāņu komponisti Kerolainu Šovu un beļģu, venecuēliešu, nīderlandiešu, indiešu un latviešu māksliniekiem radījusi vērienīgas, aizkustinošas un pārlaicīgas skaņas un attēla atklāsmes cilvēkam, kurš meklē atkalsavienošanos ar sevi un garīgumu.
"Kultūrzīmes" sarunai par garīgumu un izaugsmi uzrunāja aktrisi Milēnu Miškēviču.
Kāda ir jūsu Kamala?
M. Miškēviča: Viņā ir balanss starp iekšējo spēku, kas nāk no fiziskas nepieciešamības turēties pie zemes, un vienlaikus viņai būtiski rast maigumu un ievainojamību; šīm divām pusēm apvienojoties, iznāk Kamala. Rūras triennāles izrādē nepieciešamība turēties pie zemes bija acīmredzama arī publikai, jo trešā aina notiek uz slīpuma, kas tur ir sešus metrus augsts, ar diezgan stāvu pacēluma leņķi. Līdz ar to eksistēt tajā telpā no manis pieprasīja ārkārtīgu fizisku investēšanos, kas rezultātā deva spēku, jo, tik tiešām, lai gluži vienkārši varētu pārvietoties, fiziski visu laiku esmu ar pirkstiem iegrābusies zemē.
Sidharta meklē atkalsavienošanos ar sevi un garīgumu. Vai cilvēks spēj būt pasaulē stiprs?
Viennozīmīgi – jā. Ko mēs ieliekam vārdā stiprs? Vai runa ir par kādām fiziskām, ķermeniskām kvalitātēm? Vai tas ir muskuļu daudzums? Kā noteikt, vai cilvēks ir fiziski stiprs vai vājš? Ir iespējams arī garaspēks, un mani visvairāk fascinē iekšējā spēka skaistums, jo neviens jau nepiedzimst stiprs. Stiprs kļūst nokrītot vai ciešot zaudējumus, bet pēc tam ceļoties. Pirms muskulis izaug, tam sevi ir jāiznīcina.
Ko Kamala dāvā Sidhartam?
Ķermeni. Viņiem satiekoties, Sidharta teic, ka viņam nav bijis pieredzes mīlas lietās, nav bijis fiziskā, ķermeniskā kontakta ar citu cilvēku. Viss bijis tikai garīguma un dvēseles izaugsme, ķermenis palicis novārtā. Taču cilvēks jau nav tikai gars, cilvēks ir arī ķermeniska būtne, un gars no ķermeņa nevar pastāvēt atrauti.
Līdz ar to satiekoties, Sidharta teic, ka gribot satikties vien kā dvēsele ar dvēseli. Uz ko Kamala mūsu izrādē atbild ar tās amerikāņu komponistes Kerolainas Šovas versiju par ABBA "Lay All Your Love on Me", piedāvājot piedzīvot šo ķermenisko tuvību. Tur satiekas gars ar miesu.
Kā, no jūsu vērotā, mūsu sabiedrībai pašlaik pietrūkst jeb ir pārāk daudz?
Par to tiek runāts arī izrādē. Prasības, kas tiek sagaidītas no sievietes kā sievietes un vīrieša kā vīrieša. Ko nozīmē būt vīrietim? Vai tas nozīmē katru dienu iet uz zāli, audzēt muskuļus un braukt ar moci? Un ko nozīmē būt sievietei?
Mēs mēģinām visu standartizēt, ielikt kastītēs un vēl uzspraust tam kādas birkas. Tiesa, šādi daudz arī iegūstam, jo tā ir radīta struktūra ar skaidrību, pat pasaules kārtību, kurā eksistēt, bet līdz ar to, liekot sevi tik ciešos rāmjos, bieži vien zaudējam un neredzam iespējas kam citam, turklāt ir jau arī cilvēki, kas nepakļaujas šīm normām. Un tad tā vietā, lai pieņemtu šīs atšķirības un skatītos, kā varam mācīties cits no cita, iedvesmoties, novērtēt šo atšķirību, ieraudzīt tā skaistumu, uzreiz kā sabiedrība uzliekam birku: šis nepakļaujas mūsu kārtībai, šis ir autsaiders vai neiederīgais, tāpēc viņu izslēdzam.
Kāpēc tā ir jādara? Esmu domājusi par pieņemšanu un saliedētību, kas ir tie motīvi, kuru vārdā mēs rīkojamies? Vai motivācija, ar kuru pieņemam jebkuru savas dzīves lē-
mumu, ir tendēta uz radīšanu vai uz iznīcināšanu, uz saliedētību vai šķelšanu?
Ikdienas dzīvei pieder pavisam mazie lēmumi – pat pasveicināt kādu vai nepasveicināt. Tāpēc šobrīd cenšos sevi disciplinēt, jo mazās un ikdienišķās izvēles noved pie lielajām izvēlēm, kad ir iespēja atsperties no gaišā un radošā; radīt, nevis iznīcināt.
Mazā valstī katrs iedzīvotājs ir svarīgs, ikvienam ir iespēja ko dot sabiedrībai.
Es ticu, ka dot var ikkatrs cilvēks. Piemēram, runājot par Sidhartu, vai viņš bija kāds izredzētais, kas nesasniedzams, tālu no mums? Nē, Sidharta ir ikviens no mums, jo katrs cilvēks dzīves ceļā iziet cauri transformācijas periodiem. Katrs cilvēks attīstās, izaug. Un tad jautājums, kādā vektorā aizved viņa ceļš, cik plaša ir šī transformācija. Tā notiek ar katru, tāpēc mēs katrs zināmā mērā esam Sidharta.
Kāds ir kultūras uzdevums sabiedrībā?
Patiesībā viss ir ārkārtīgi saistīts. Nav jau obligāti jāapmeklē teātris, katrs pats var izvēlēties, kura mākslas forma viņam šķiet vispievilcīgākā. Turklāt bieži, sākot iepazīt vienu mākslas nozari vai formu, sāk parādīties interese un plašāka, dziļāka izpratne arī par pārējām.
Šis projekts ir starpdisciplinārs, esmu vienīgā aktrise, dejotāja ir Šantala (Šivalingapa), visi pārējie ir profesionāli mūziķi un dziedātāji. Šajā mijiedarbībā, satiekoties dažādām disciplīnām, rodas kas jauns un skaists. Visi dara visu – aktieri dzied, dejotāji un dziedātāji runā tekstu un dzied; satiekoties visiem kopā, varam cits no cita mācīties un smelties. Pirmīt runāju par sadarbību un atšķirībām, arī par to, ka mums katram ir ko pamācīties un smelties no otra. Jautājums, vai mēs paši gribam un esam gatavi dalīties, nevis dzīvot savā šaurajā un ērtajā pasaulē. Vai esam atvērti cits pret citu?
Pasaulē valda arī nauda, bizness, cits teiks, ka pilnīgi pietiek ar mašīnu, ledusskapi un māju; viņam nevajagot kultūru.
Kultūra jau nav kas mākslīgi radies, tā izriet no paša cilvēka. Katrā mīt radīšanas kods, katram ir vēlme radīt. Ja runājam bibliskā kontekstā, radīšanas gēns cilvēkā ir no Dieva, tas cilvēkā ir pat tad, ja kādam mašīna un ledusskapis liekas svarīgākais; tāpat būs vēlme mašīnu iekārtot estētiski skaistu un pilnajā ledusskapī ieviest kārtību. Tā ir tieksme pēc estētikas, pēc mākslas, pēc kultūras. Kultūras kodi mums tiek nodoti caur DNS, tie rāda, kādā sabiedrībā, vidē, kultūrtelpā un ar kādiem vecākiem mēs esam auguši un kā dzīvojam. Valoda un šī kultūrpaka mums nāk komplektā jau no dzimšanas, no tās nevar atteikties. Ikviens dzīves laikā ir izlasījis vismaz vienu grāmatu, un visiem ir iespēja un pieeja arī citām. Tad jautājums ir: vai tu to dari? Mihails Gruzdovs mēdza teikt, ka slinkajiem iedvesma nenāk. Tātad: ja pats neizrādīsi interesi, ja pats nedarīsi, tad no kurienes gan radīsies interese?
Man absolūti pašsaprotama liekas tieksme mācīties un attīstīties mācoties, tas arī mums kā cilvēkiem ir iekodēts un raksturīgs. Katram brīdī, kad parādās tieksme pēc mākslas un estētikas, būtu vērts ļauties šai plūsmai un pamēģināt.
Ja visi ļautos, tad ik paaudze kļūtu arvien dziļāka un viedāka, bet atkal nāk karš, atkal uzvar zemiskums…
Piekrītu, ka kari būs vienmēr, jo, ja reiz mūsos ir radīšanas gēns, tad mūsos mīt arī destruktīvais gēns. Bieži vien šī destrukcija sākas ar sevi, jo sākam sevi iznīcināt. No turienes arī radies tas lielākais konflikts: cilvēks gribētu būt laimīgs, bet nevar, jo pats sevi iznīcina. Laime un utopija ir nesasniedzamas, un tām pretstatā ir distopija. Bieži vien brīdī, kad tiek sasniegta pasaules kārtība, kas mums liekas teju ideālistiska, tā kļūst par distopiju. Jo kāda laime bieži vien ir kāda cita nelaime.
Visi grib būt laimīgi, neviens negrib karus un nevēl otram ļaunu. Ejot uz mērķi kā Ibsena "Brandā", bieži vien vēlmē sasniegt taisnīgumu un patiesību mēs nodarām pāri citiem, tiem, kas nepakļaujas mūsu taisnības un patiesības redzējumam.
Kas jums pašai vajadzīgs, lai jūs būtu ceļā uz laimi?
Pēdējā laikā laimes apzīmējums un tās kritēriji mainās, bet šobrīd teiktu, ka tā ir harmonija ar sevi un pasauli. Šobrīd, piemēram, jūtos, ka esmu tur, kur man jābūt, bet bijuši brīži, kuros tā justies nav izdevies. Tomēr decembrī, pirmo reizi satiekoties un iepazīstoties ar režisori Lisabou Haubrehtsu un vēl dažiem no komandas, intuitīvi uzreiz jutu, ka, jā, šis būs. Lielākoties gan es nemēdzu ļauties pirmajai intuitīvajai domai, lai sev neradītu pārlieku lielas cerības, kas pēc tam tiek salauztas. Pēc tam aizbraucu uz Beļģiju un sapratu: jā, ir, un to sajūtu vārdos pat nemaz nevaru izskaidrot. Režisorei šis bijis piecu gadu projekts, kas sācies ar viņas ceļojumu uz Indiju un gājis roku rokā ar ļoti intīmu personīgo stāstu, ko varēsiet nolasīt, skatoties izrādi.
Šis iestudējums, projekts ir īsts piemērs mākslā, kā režisors, mākslinieks, iziet cauri kādai dzīves pieredzei un par to reflektē caur savu mākslu, caur to, ko dara. Un es tik tiešām sajūtu, ka katrs no mūsu komandas nāk ar līdzīgu motivāciju, mēs tiešām šeit visi nākam kopā radīt ar milzīgu mīlestību pret citiem cilvēkiem un pret mūsu teātra profesijām.
Un šobrīd – tā ir mana laime būt šeit un tagad, kur es jūtos savā vietā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
