Recenzija: Slavinājums Latvijai. Divu festivālu noslēgums un atklāšana

Rīgas Doms, 29. starptautiskais garīgās mūzikas festivāls un noslēguma koncerts "Pēterim Vaskam 80" un Dzintaru vēsturiskā koncertzāle, 23. "Kremerata Baltica" festivāls ar apakšvirsrakstiem "Gidona Krēmera 80. un "Kremerata Baltica" 30. jubilejas sezonas atklāšana", "Jānim Ivanovam 120, Pēterim Vaskam 80" – šie pieteikumi aicina atcerēties senāku pagātni, kad Pēteris Vasks radīja Gidonam Krēmeram veltīto Pirmo vijoļkoncertu "Tālā gaisma", kuru vijolnieka jaunizveidotais Baltijas kamerorķestris "Kremerata Baltica" Zalcburgā arī pirmatskaņoja. Tagad, 2026. gadā, divi muzikāli notikumi dabiski seko viens otram, un 10. septembrī publika klausījās Pētera Vaska jubilejas programmu.

Koncertam izvēlēti seši darbi, kas pārstāv vairākas desmitgades – "Lūgšana mātei" soprānam, korim un orķestrim ar Imanta Ziedoņa dzeju komponēta 1978. gadā, "a cappella" opuss "Mūsu Tēvs" – 1991. gadā, "Viatore" stīgu orķestrim – 2001. gadā, "Credo" simfoniskajam orķestrim – 2009. gadā, "Laudate Dominum" korim un orķestrim – 2016. gadā, un, visbeidzot, "Ticība" korim un stīgu orķestrim ar Leonīda Breikša dzeju – 2026. gadā ar pirmatskaņojumu tagad. Gandrīz pusotra stunda Pētera Vaska mūzikas – un tajā arī tika parādītas gan komponista daiļrades augstākās virsotnes, gan rakursi, kas koncertzālēs liek vēlēties vēl kāda cita meistara partitūru klātbūtni.

Taču sākums ar dziedājumu "Mūsu Tēvs debesīs" uzreiz sasniedza tādu emocionālo temperatūru, kuru vēlāk bija grūti atkārtot, līdz ar to divkāršs prieks, ka opusā "Credo" tas izdevās; tik spilgtu iespaidu palīdzēja radīt arī vēsturiskais konteksts – 1991. gadā apkārt Rīgas Domam norisinās barikāžu laiks, un Pēteris Vasks komponē "Tēvreizes" vārdus ar spēcīgu dramatisko vēstījumu un piepildījumu. Astoņpadsmit gadus vēlāk seko simfoniskā partitūra "Credo" – kora rakstības vietā stājas tikpat profesionāli orķestrālie parametri, skaņdarbs veidots tikpat drošā izklāstā un jūtu saliedējumā, un saglabājas arī semantiskā daudzslāņainība. Slavinājums Dievam? Bez šaubām, it īpaši tādēļ, ka "Credo" salīdzinājumā ar "Tēvreizi" risināts daudz gaišākā noskaņu spektrā. Tomēr manā izpratnē tas pirmām kārtām ir slavinājums Latvijai, un šķiet gluži pašsaprotami, ka šajā un vēl citos Pētera Vaska darbos reliģiskās un patriotiskās dimensijas savijas vienotā vertikālē.

Citkārt koncerta gaitā bieži raksturotā "Pētera Vaska uguns" kaut kur pierima. Taisnība, hronoloģiskais sākums ar "Lūgšanu mātei" liesmoja augstā intensitātē – žēl tikai, ka korim tur bija atvēlēti vien nedaudzi dramatiski akcenti. Taču pirms tam skanēja "Viatore" kā uzskatāms piemērs tam, kas notiek, ja labu nodomu vārdā mūziku attīra no jebkādas ekspresijas un afektiem – pirmo vienmuļo tematisma posmu nomaina otrs tikpat vienmuļš, un tad nāk bezgalīgi atkārtojumi. Pēc tam skanēja jaundarbs "Ticība", kas gandrīz pilnībā atspoguļoja iepriekš dzirdēto opusu žestus un intonācijas, bet noslēgumā – "Laudate Dominum". Vēlreizējs slavinājums Dievam – vismaz pēc oriģinālās ieceres, jo gaišs fināls pienāca tikai pēc ilgstošas eksistenciālas drāmas.

Īsos vārdos rezumējot noslēguma secinājumus – līdzās Ilzes Grēveles-Skaraines soprāna balsij teicamā kvalitātē bija Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kur interpretāciju panākumus, kā jau vienmēr, lielā mērā kaldināja diriģents. Un uz Jāni Liepiņu var paļauties, un viņa vadītajiem priekšnesumiem noteikti vērts pievērst uzmanību.

Ironiskā kārtā 11. septembrī Dzintaros Pētera Vaska mūziku pārstāvēja tikai viena daļa no "Trim skumjiem skaņdarbiem" vijolei un klavierēm – nākamajā vakarā vēl otra daļa, un tādēļ arī Reiņa Zariņa klavierspēles spozme jāmeklē citos koncertos. Šeit toties varēja sastapties ar virkni brīnišķīgu stīdzinieku, kur pirmajā plānā atradās vijolnieki – solisti, koncertmeistari, atskaņojuma vadītāji Daiņus Pesecks, Stella Zaķe (Raivja Misjuna jaundarbā), Laura Zariņa (Renātes Stivriņas jaundarbā), Madara Pētersone (nesen radītajā Jēkaba Jančevska partitūrā) un Rūdolfs Miķelsons, taču patiesībā "Kremerata Baltica" ansamblis pārliecināja un ielīksmoja viscaur. Mazāk līksmības raisīja repertuārs, kur, sekojot vienam nopietnam un melanholiskam darbam pēc otra, vislielāko prieku izsauca Pētera Plakida "Musica jubilata" emocionālais kontrasts, kam vēlāk pievienojās Jēkaba Jančevska opusa "Reiz izaugs mīlestība" izteiksmīgā un dabiski plūstošā skaņu pasaule.

Citādā ziņā nācās secināt, ka izcilie pagātnes meistari – Pēteris Plakidis, Tālivaldis Ķeniņš ar "Āriju" stīgu orķestrim un Jānis Ivanovs ar Četrpadsmito simfoniju – aizēnojuši mūsdienu autorus, jo, lai gan Renāte Stivriņa skaņdarbu "Es paceļu savas acis uz kalniem" un Raivis Misjuns "Concerto grosso" bija rakstījuši ar vislabākajiem nodomiem, profesionālā meistarība tematiskā materiāla atlasē un attīstībā šoreiz palika citu komponistu daļa. Atskaņotājmākslā ar paaudžu nomaiņu šķita gluži pretēji – Gidons Krēmers ir vecs un saguris, un vietā stājas citi.

Kas vēl palicis nepieminēts? Jurģa Cābuļa veiksmīgais sniegums Jāņa Ivanova simfonijas vadībā. Un Andrejs Puškarevs pie vibrofona – pastāvīga vērtība arī šoreiz. Un noslēgumā atkal optimistiski secinājumi – kamerorķestris "Kremerata Baltica" vēlreiz apliecinājis, ka līdzās Pēterim Vaskam vērts regulāri spēlēt arī Pētera Plakida, Tālivalža Ķeniņa un Jāņa Ivanova darbus. Šīs ir četras mūsu mūzikas virsotnes, ar kurām varētu lepoties jebkura nācija. Ar interpretiem līdzīgi, tādēļ labprāt uzzinātu, kā izklausītos Pētera Vaska Otrais čella koncerts "Klātbūtne" ar Magdalenas Ceples solo un Otrais vijoļkoncerts "Vakara gaismā" ar Stellas Zaķes solo.